Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

Kristietībā priekšplānā izvirzās pakļauto un apspiesto instinkti: tajā savu glābiņu meklē padibenes. Kā nodarbinātība, kā līdzek­lis pret garlaicību šeit tiek lietota grēku kazuistika, paškritika, sirdsapziņas inkvizīcija; šeit afekts pret varenajiem tiek saukts par «Dievu» un pastāvīgi stiprināts (ar lūgšanu); šeit Augstākais ir nesasniedzams, kā dāvana, kā «žēlastība». Te trūkst arī atklātu­ma: kristīga ir paslēptuve, aptumšota telpa. Te tiek nicināta mie­sa, higiēna noliegta kā juteklība; Baznīca aizsargājas ari pret tīrību (pirmais kristiešu izdotais likums pēc mauru padzīšanas lika slēgt publiskās pirtis, kādu Kordovā vien bija 270). Kristīga ir noteikta cietsirdības tieksme pret sevi un citiem, naids pret citādi domājo­šiem, griba vajāt. Priekšplānā ir drūmi un uztraucoši priekšstati; visvairāk iekārojamie, visdižākajos vārdos nosauktie stāvokļi ir epileptiski; diēta ir izvēlēta tā, ka veicina slimības un pārkairina nervus. Kristīgs ir nāvīgais ienaids pret pasaules valdniekiem, pret «dižcilšiem» - un vienlaikus nepieteikta un slēpta sacensība ar viņiem (viņiem atstāj «miesu», grib tikai «dvēseli»…). Kristīgs ir naids pret garu, pret lepnumu, drosmi, brīvību, gara libeninage (*izlaidība, izvirtība (franču val.)) ; kristīgs ir naids pret prātu, pret prāta prieku, pret prieku vispār…

22

Kad kristietība pameta savu šūpuli - zemākos slāņus, antīkās pasaules padibenes, kad tā devās pēc varas pār barbaru tautām, tās pastā­vēšanas priekšnoteikums vairs nebija nomocītie cilvēki, bet gan iekšēji pārmežoņotie un sevi plosošie - stiprie, bet izvirtušie ļaudis. Neapmierinātība ar sevi, ciešanas sevis dēļ šeit nav kā budistiem pārlieka kairināmība un sāpju spēja, bet, drīzāk otrādi, pārāk stipra tieksme darīt sāpes, izlādēt iekšējo spriedzi naidīgā rīcībā un priekšstatos. Kristietībai bija vajadzīgi barbariski jēdzieni un vērtības, lai kļūtu par barbaru valdnieci: tāda ir pirm­dzimto upurēšana, asins dzeršana vakarēdienā, gara un kultūras nicināšana, spīdzināšana fiziskā un garīgā formā un kulta pom­pozā greznošana.

Budisms ir reliģija vēlajiem cilvēkiem, labestīgajām, maiga­jām, pārlieku garīgajām rasēm, kuras pārāk asi sajūt sāpes (Eiropa vēl ilgi nebūs tam gatava); tā ir viņu atgriešanās pie miera un jautrības, pie garīgās diētas, pie miesas norādīšanās. Kristietība grib kļūt par plēsīgo zvēru valdnieci, tās līdzeklis ir padarīt tos slimus - kristīgā piejaucēšanas, «civilizēšanas» metode ir vājināšana. Budisms ir civilizācijas noslēguma un paguruma reliģija; kristietībai civilizācija vēl priekšā - tā dibina civilizāciju zināmos apstākļos.

23

Kā jau minēju, budisms ir simtkārt aukstasinī­gāks, patiesāks, objektīvāks. Tam vairs nevajag izmantot grēka interpretāciju, lai pasludinātu par labām savas ciešanas, savu sāpju spēju, - tas tikai saka, ko domā: «Es ciešu.» Barbaram turpretim ciešanas nav nekas cil­dināms: viņam vispirms vajag pamatojumu, lai atzītos sev, ka viņš cieš (instinkts viņam drīzāk liek noliegt ciešanas, klusi panest tās). Vārds «Sātans» te ir vietā: tas ir pārāk spēcīgs un šausmīgs ienaidnieks - no šāda ienaidnieka nevajadzēja kaunēties ciest.

Kristietības pamatā ir dažas detaļas, kas nāk no Austrumiem. Pirmkārt, tā zin, ka būtībā jr pilnīgi vienalga, vai kaut kas ir patiess, bet ārkārtīgi svarīgi - ciktāl to uzskata par patiesu. Patiesība un ticība, ka kaut kas ir patiess, ir divas pilnīgi atšķirīgu interešu jomas, gandrīz pretstatu jomas, pie kurām nonāk pa būtiski atšķirīgiem ceļiem. Būt to sapratušam nozīmē gandrīz vai kļūt par Austrumu gudro: tā saprata brahmaņi, tā - Platons, tāpat - katrs ezoteriskās mācības skolnieks. Piemēram, ja laime ir ticēt savai atpestīšanai no grēka, tad nepieciešamais priekšno­teikums tam ir nevis cilvēka grēki, bet gan viņa jušanās grē­cīgam. Ja vispār pirmām kārtām vajadzīga ticība, tad jādiskreditē prāts, atziņa, pētījumi: ceļš uz patiesību kļūst par aizliegto ceļu.

Stipra cerība ir daudz lielāks dzīves stimuls nekā jebkāda konkrēta patiesa laime. Cietēju vajag stiprināt ar tādu cerību, kurai pretī nerunā nekāda īstenība un kura nevar tikt likvidēta piepildoties, - ar viņpasaules cerību. (īpaši tādēļ, ka tā spēj balstīt dzīvē nelaimīgo, grieķi uzskatīja cerību par visu ļaunumu ļaunu­mu, par patiesu ļaunprātību, tā palika Pandoras lādē 19 ).

Lai būtu iespējama mīlestība, Dievam jābūt personificētam; lai tā saskanētu ar zemākajiem instinktiem, Dievam jābūt jaunam. Priekšplānā jāizvirza skaists svētais sieviešu iekārdināšanai un Marija - vīriešiem. Tas ir nepieciešams, ja kristietība grib valdīt uz tā pamata, kur kulta jēdzienu jau noteicis Afrodītes vai Dionīsa kults 20 . Šķīstības prasība pastiprina reliģiozā instinkta brāzmainību un intimitāti - tā padara kultu siltāku, sapņaināku, dvēselīgāku.

Mīlestība ir stāvoklis, kad cilvēks pārsvarā lietas redz tādas, kādas tās nav. Tas ir visaugstākais ilūzijas spēks, arī saldinošais, apgarojošais spēks. Mīlot pacieš vairāk nekā parasti, pacieš visu. Vajadzēja atrast reliģiju, kurā var mīlēt: līdz ar to darīts gals slik­tajam dzīvē - to vairs nemaz neredz.

Tiktāl par trim kristīgajiem tikumiem - ticību, cerību, mīlestību; es tos saucu par trim kristīgajām gudrībām.

Budisms ir pārāk vēlīns, lai būtu gudrs arī šajā ziņā.

24

Tagad aplūkošu kristietības izcelšanās problē­mu. Pirmais likums tās atrisinājumam: kristie­tība izprotama vienīgi uz tā pamata, uz kura tā izaugusi; tā nav kustība pret žīdu instinktu, bet gan šā instinkta evolūcija, nākamais slēdziens šausminošajā loģikā. Pestītāja vārdiem: «Svētība nāk no žīdiem.»21

Otrais likums: galilejieša psiholoģija ir vēl samanāma, bet tikai pilnīgi deģenerēta (sakropļota un pārblīvēta ar svešiem vaibstiem) tā varēja noderēt tur, kur tiek izmantota, - cilvēces pestītāja tipam.

Žīdi ir dīvainākā tauta pasaules vēsturē, jo, nostādīti jautājuma «būt vai nebūt» priekšā, viņi ar gluži nedabisku apzinātību ir izvēlējušies būt par katru cenu: šī cena bija radikāla visas dabas, visa dabiskā, visas īstenības, visas iekšējās, tāpat arī ārējās pasaules viltošana. Viņi norobežojās no visiem nosacījumiem, ar kuriem

līdz šim tauta varēja izdzīvot un drīkstēja izdzīvot; viņi padarīja sevi par pretrunu dabiskajiem nosacījumiem, pēc kārtas reliģiju, kultu, morāli, vēsturi un psiholoģiju pārvēršot par pretstatu to dabiskajām vērtībām. Šo pašu fenomenu mēs sastopam vēlreiz, turklāt neizsakāmi palielinātās proporcijās, bet tomēr tikai kā kopiju: salīdzinājumā ar «svēto tautu», kristīgā Baznīca iztiek bez jebkādām pretenzijām uz oriģinalitāti. Tieši tāpēc žīdi ir liktenī­gākā tauta pasaules vēsturē: viņu ilgstošās ietekmes rezultātā cilvēces apziņa ir padarīta tiktāl aplama, ka vēl šodien kristietis var justies pretžīdisks, neuzskatot sevi par žīdu pēdējo kon­sekvenci.

Savos «Morāles ciltsrakstos» es pirmoreiz psiholoģiski parā­dīju pretstatu starp dižciltīgo morāli un ressentiment (*ļaunatminība, niknums (franču vai.)) morāli, kas cēlusies no pirmās nolieguma; bet pēdējā caur un cauri ir žīdiski kristīgā morāle. Lai varētu noliegt visu, kas iemieso dzīves aug­šupeju, uzplaukumu, varu, skaistumu, pašapliecināšanos zemes virsū, šeit par ģēniju kļuvušajam ressentiment instinktam bija jāat­rod cita pasaule, no kuras raugoties katrs dzīves apliecinājums šķistu pašsaprotami atmetams ļaunums. Psiholoģiski pārdomājot, žīdu tautai piemīt vissīkstākais dzīvības spēks, kas, nostādīts neiespējamu nosacījumu priekšā, labprātīgi, aiz dziļas izdzī­vošanas gudrības pievienojas visu dekadences instinktu partijai -nevis lai pakļautos tiem, bet tāpēc, ka saskata tajos spēku, ar kuru var gūt panākumus cīņā pret «pasauli». Žīdi ir pretstats visiem dekadentiem: viņiem bija tie jātēlo līdz pilnībai, un viņi ir pratuši ar non plus ultra (*nepārspēts (latīņu vai.)) aktieru talantu sevi nostādīt visu dekadentisko kustību virsotnē (kā Pāvila kristietība), lai no tām radītu kaut ko, kas ir stiprāks par katru dzīvi apliecinošu partiju. Jūdaismā un, kristietībā cilvēkiem, kas tiecas pēc varas, priesteriskajam cilvēku tipam, dekadence ir tikai līdzeklis: šai grupai ir vitāla interese padarīt cilvēci slimu, dzīvei bīstamā un pasauli apmelojošā veidā apgriezt ačgārni jēdzienus «labs» un «ļauns», «patiess» un «aplams».