No otras puses, dažādās Zemeslodes vietās un kultūrās ik pa laikam dzimst augstāks tips: kāds, kas salīdzinājumā ar pārējo cilvēci ir pat savā ziņā pārcilvēks. Šādi laimīgi lielās veiksmes gadījumi allaž bijuši un varbūt vienmēr būs iespējami. Un pat veselas dzimtas, ciltis un tautas noteiktos apstākļos var gūt šādu laimestu.
5
Kristietību nevajag izgreznot un uzpost; tā ir pieteikusi karu uz dzīvību un nāvi augstākajam cilvēku tipam, tā ir nolādējusi šā tipa pamatinstinktus, izdestilējusi no tiem ļauno, pašu ļaunumu: stiprais cilvēks kā tipiski nosodāms, kā «nekrietnais» cilvēks.
Kristietība ir nostājusies visa vārgā, zemā un izvirtušā pusē; no pretstata dzīves spēka saglabāšanas instinktiem tā izveidojusi ideālu; tā samaitājusi prātu pat garīgi stiprākajiem raksturiem, mācīdama uzskatīt augstākās garīguma vērtības par grēcīgām, maldīgām, par kārdinājumu.
Visbēdīgākais piemērs ir Paskāla4 samaitātība, kurš ticēja, ka viņa prātu samaitājis iedzimtais grēks, kamēr īstenībā to bija paveikusi tikai kristietība!
6
Es skatīju sāpīgu, šausmīgu ainu: es atvēru priekškaru cilvēka samaitātībai. Manā mutē šis vārds pasargāts vismaz no vienām aizdomām: ka tas satur cilvēka morālu nosodījumu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka tas ir domāts nemorāli un turklāt pat tiktāl, ka visvairāk samaitātības es atrodu tieši tur, kur līdz šim visapzinīgāk runāts par «tikumu» un «dievišķību».
Kā jau noskārstat, samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstākās vēlmes, ir dekadences vērtības.
Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture (un iespējams, ka man tā jāizklāsta) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instinktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.
7
Kristietību dēvē par līdzcietības reliģiju. Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds svarīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vērtību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.
Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā saglabā bojāejai gatavo, aizstāv dzīves pamestos un notiesātos. Aizturot dzīvē dažnedažādu izvirtuļu pārpilnību, līdzcietība piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei. Līdzcietību uzdrīkstas nosaukt par tikumu, kaut katrā dižciltīgā morāle to uzskata par vājumu; vēl jo vairāk - tā ir padarīta par galveno tikumu, visu tikumu pamatu un cilmi, tikai, protams, no nihiliskas, no dzīves noliegumu sludinošas filozofijas viedokļa tas pastāvīgi jāpatur prātā. Šopenhaueram5 šajā ziņā bija taisnība: ar līdzcietību dzīve tiek noliegta, padarīta noliegšanas vērta -līdzcietība ir nihilisma prakse. Atkārtoju: šī depresīvā un infekciozā dziņa noliedz instinktus, kas cenšas saglabāt dzīvi un paaugstināt tās vērtību; gan kā posta vairotāja, gan kā visa nožēlojamā saglabātāja tā ir galvenais dekadences ierocis - līdzcietība aicina nekur!… «Nekur» vietā var teikt «viņpasaule» vai «Dievs», vai «patiesā dzīve», vai nirvāna, atpestīšana, svētlaimība… Šī nevainīgā retorika no reliģiski morālās idiosinkrāzijas6 jomas uzreiz šķiet krietni mazāk nevainīga, ja aptver, kāda tendence šeit maskēta cēlo vārdu apvalkā: proti, dzīvei naidīga tendence. Šopenhauers ienīda dzīvi, tāpēc viņam līdzcietība kļuva par tikumu…
Aristotelis', kā zināms, līdzcietību atzina par slimīgu un bīstamu dvēseles stāvokli, ko nāktos šad tad ārstēt ar kādu tīrošu līdzekli; par šādām zālēm viņš uzskatīja traģēdiju. Dzīves instinkts patiesi liek meklēt līdzekli, lai uzšķērstu tādus slimīgus un bīstamus līdzcietības augoņus kā Sopenhaueram (un diemžēl arī visai mūslaiku literatūras un mākslas dekadencei no Sanktpēterburgas līdz Parīzei, no Tolstoja līdz Vāgneram8)…
Mūsu slimajā modernismā nav nekā slimāka par kristīgo līdzcietību: šeit būt par ārstu, šeit būt nepielūdzamam, šeit spriest tiesu - tas piederas mums, tā ir mūsu cilvēkmīlestība, tā ir mūsu, 26 hiperboreju, filozofija.
8
Jāpaskaidro, ko mēs uzskatām par savu pretstatu: teologus un visus, kuru dzīslās rit teologu asinis, -visu mūsdienu filozofiju. Ļauno likteni vajag aplūkot tuvumā, vēl labāk - to pašam pārdzīvot; vajag tā dēļ gandrīz aiziet bojā, lai te vairs nesaskatītu nekā smieklīga (mūsu dabas pētnieku un filozofu kungu brīvdomība manās acīs ir joks, - viņiem pietrūkst kaislības, ciešanu). Šī epidēmija ir daudz plašāka, nekā šķiet: teologu augstprātības instinktu es atrodu visur, kur šodien sevi uzskata par «ideālistiem», kur, atsaukdamies uz augstāku izcelsmi, pieprasa tiesības raudzīties uz īstenību no augšas un atsvešināti… Ideālistam gluži kā priesterim rokās (un ne tikai rokās!) ir visi cēlie jēdzieni, viņš tos ar iecietīgu nicinājumu izspēlē pret «prātu», «jēgu», «godu», «pārticību», «zinātni», viņš stāv tiem pāri kā kaitīgiem un kārdinošiem spēkiem, virs kuriem nošķirtībā lidinās tīrs «gars» - it kā pazemība, šķīstība un nabadzība, ar vienu vārdu sakot, svētums, nebūtu līdz šim kaitējis dzīvei neizsakāmi vairāk nekā jebkādas briesmas un netikumi…
Читать дальше