Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

12

Neskaitot dažus skeptiķus, krietnos tipus filo­zofijas vēsturē, pārējie nezin pat galvenās inte­lektuālā godīguma prasības. Viņi, itin visi lielie sapņotāji un brīnumrādītāji, gluži kā dāmiņas notur «smalkās jušanas» par argumentiem, «paceltās krūtis» par dievības plēšām un pārliecību par patiesības kritēriju. Visbeidzot vēl Kants «vāciskā» nevainībā mēģināja zinātniskot šo pagrimuma formu, intelektuālās sirdsapziņas trūkumu, piešķirot tam jēdzienu «prak­tiskais prāts»: viņš atklāja īpašu prātu tur, kur gan nebūtu jārūpē­jas par prātu, proti - kad tiek atskārsta morāle, diženā prasība «tev būs».

Ja apsver, ka gandrīz visām tautām filozofs ir tikai priesteru tipa attīstības rezultāts, tad vairs nepārsteidz šis priestera mantojums, sevis paša apkrāpšana. Kad cilvēkam ir svēts uzdevums, piemē­ram, uzlabot, izglābt, atpestīt cilvēci, kad viņš sirdī nes dievību, kad kalpo par viņpasaules imperatīvu ruporu, tad ar šo misiju vien jau atrodas ārpus visiem saprātīgajiem vērtējumiem - pats jau svētīts ar šādu uzdevumu, pats jau būdams augstākas kārtas tips!… Kāda daļa priesterim gar zinātni? Viņš stāv tai pāri!

Un priesteris līdz šim ir valdījis! Viņš noteicis priekšstatus «patiess» un «aplams»!

13

Nenovērtēsim par zemu to, ka mēs paši, mēs brīvie gari, jau esam «visu vērtību pārvērtējums», iemiesots kara un uzvaras pieteikums visiem vecajiem «patiesā» un «aplamā» jēdzieniem. Vērtīgākie ieskati tiek atrasti visvēlāk, bet vērtīgākie ieskati ir metodes. Visas metodes, visi mūsu tagadējās zinātnes priekšnoteikumi gad­simtiem ilgi tikuši dziļi nicināti, to dēļ cilvēks bija izslēgts no saskares ar «krietniem» ļaudīm, - viņš bija «Dieva ienaidnieks», «patiesības nicinātājs», «apsēstais». Zinātnieks bija čāndāla14… Pret mums bija vērsts viss cilvēces patoss - tās izpratne par to, kam jābūt patiesam un kā jākalpo patiesībai; katrs «tev būs» līdz šim bija vērsts pret mums… Mūsu paņēmieni, mūsu rīcība, mūsu klusā, apdomīgā, neuzticīgā izturēšanās - viss cilvēcei šķita gluži necienīgs un nicināms. Taisnības labad varētu jautāt, vai tā īste­nībā nebija estētiskā gaume, kas cilvēci tik ilgi turēja aklumā: tā prasīja, lai patiesība atstāj gleznainu iespaidu, tāpat kā lai atklā­jējs spēcīgi iedarbojas uz jūtām. Mūsu pieticība visilgāk nebija tai pa prātam… Ak, kā viņi to atminēja, šie Dieva tītari!

14

Mēs esam izmācījušies no jauna. Mēs esam kļu­vuši pieticīgāki visos jautājumos. Mēs vairs neatzīstam cilvēka izcelsmi no «gara», no «dievī­bas», mēs esam nostādījuši viņu atpakaļ starp dzīvniekiem. Mūsu acīs viņš ir stiprākais dzīvnieks, jo ir pats viltīgākais: tā sekas ir vi­ņa garīgums. No otras puses, mēs aizsargājamies pret iedomību, kas arī šeit varētu rasties, - it kā cilvēks būtu dzīvnieku attīstības lielais galamērķis. Viņš nepavisam nav radības kronis; katra būtne blakus viņam atrodas uz tās pašas pilnības pakāpes. Un, apgalvo­dami to, mēs apgalvojam vēl vairāk: relatīvi cilvēks ir pats izvirtušākais dzīvnieks, pats slimīgākais, no saviem instinktiem visbīsta­māk noklīdušais - bez šaubām, līdz ar to arī pats interesantākais.

Kas attiecas uz dzīvniekiem, vispirms Dekarts" apbrīnojamā pārdrošībā ierosināja dzīvnieku uzskatīt par machina (*ierīce (latīņu val.)) . Visa mūs­dienu fizioloģija nopūlas pierādīt šo tēzi. Tāpēc loģiski būtu -pretēji Dekartam - nepamest malā arī cilvēku: viss par cilvēku šodien apgūtais atbilst priekšstatiem par mašīnām. Agrāk kā pūru no augstākās kārtības cilvēkam piešķīra «brīvo gribu»; šodien mēs vispār atņemam viņam gribu tajā ziņā, ka ar to vairs nedrīkst saprast nekādas spējas. Vecais vārds «griba» noder tikai tam, lai apzīmētu individuālās reakcijas veidu vai kopsummu, kas obligāti seko pēc daļēji pretrunīgu, daļēji saskanīgu kairinājumu virknes: griba vairs ne «darbojas», ne «virza»…

Savulaik cilvēka apziņā, «garā» saskatīja viņa augstākās izcelsmes, dievišķības pierādījumu; lai pilnīgotu cilvēku, viņam ieteica kā bruņurupucim ievilkt sevī jūtas, pārtraukt saskarsmi ar laicīgo, atmest mirstīgās atliekas, un tad no viņa palika pāri gal­venais - «tīrais gars». Arī to mēs esam izdomājuši tālāk: apziņu, «garu» mēs uzskatām tieši par organisma relatīvas nepilnvērtības simptomiem - par eksperimentu, mēģinājumu, taustīšanos, kļūdu un grūtībām, kas prasa nesamērīgi daudz nervu, - mēs noliedzam, ka kaut ko var pilnīgot, ciktāl to dara apzināti. «Tīrais gars» ir tīrās blēņas: atmetot nervu sistēmu un prātu, t.i., «mirstīgās atliekas», mēs atmetam sevi, - un viss!

15

Nedz morāle, nedz reliģija kristietībā nevienā punktā nesaskaras ar realitāti. Tīri iedomāti cē­loņi («Dievs», «dvēsele», «es», «gars», «brīvā griba» - vai arī «nebrīvā»), tīri iedomātas sekas («grēks», «atpes­tīšana», «žēlastība», «sods», «grēku piedošana»). Attiecības starp iedomātām būtnēm («Dievs», «gari», «dvēseles»), iedomāta dabaszinātne (antropocentrisms, dabisko cēloņu jēdziena abso­lūts trūkums), iedomāta psiholoģija (tīri pašpārmetumi, patīka­mu vai nepatīkamu sajūtu, piemēram, nervus sjmpathicus(*gribai nepakļautās, autonomās nervu sistēmas viena daļa (latīņu vai., med.)) stāvokļu interpretācija ar reliģiskas un morālas idiosinkrāzijas zīmju valo­das palīdzību - «nožēla», «sirdsapziņas pārmetumi», «Sātana kārdinājums», «Dieva tuvums»), iedomāta teoloģija («Dieva valstība», «Jaunā derība», «mūžīgā dzīve»).

Šī tīro fikciju pasaule, sev par lielu nelaimi, atšķiras no sapņu pasaules ar to, ka pēdējā īstenību atspoguļo, kamēr pirmā - vil­to, padara nevērtīgu, noliedz. Tiklīdz jēdziens «daba» tika pret­statīts jēdzienam «Dievs», vārdam «dabisks» bija jānozīmē «atmetams», - absolūtās fikciju pasaules saknes ir naidā pret dabisko (īstenību!), tā ir dziļas nepatikas izpausme pret visu reālo… Bet tādējādi viss ir izskaidrots. Kam ir iemesls aizmeloties prom no īstenības? Tam, kas no tās cieš. Bet ciest no īstenības nozīmē būt par neizdevušos realitāti… Šis fiktīvās morāles un reliģijas cēlonis ir nepatīkamo sajūtu pārsvars pār patīkamajām; bet šāds pārsvars definē dekadenci…

16

Uz līdzīgu slēdzienu vedina kristīgā Dieva jēdziena kritika.

Tautai, kura vēl tic pati sev, ir arī pašai savs Dievs. Viņa personā tā godā nosacījumus, kuriem pateicoties ir uzplaukusi, godina savus tikumus. Savu prieku pašu par sevi, savu varenības apziņu tā projicē vienā būtnē, kurai var par to pateik­ties. Kurš ir bagāts, tas grib atdot; lepnai tautai vajag Dievu, kam upurēt… Ar šādiem nosacījumiem reliģija ir pateicības forma. Cilvēks pateicas par sevi pašu: tāpēc vajadzīgs Dievs. Dievam jāspēj gan palīdzēt, gan kaitēt, jāspēj būt gan draugam, gan ienaidniekam. Viņa labos darbus apbrīno tāpat kā ļaunos. Dieva pretdabiskā kastrācija par tikai labo Dievu te būtu pavisam nevēlama. Ļaunais Dievs ir tikpat vajadzīgs: par savu eksistenci taču nepateicas tikai iecietībai un labestībai… Ko gan būtu vērts Dievs, kurš nepazītu dusmas, atriebību, skaudību, izsmieklu, viltu un vardarbību? Kurš varbūt ne reizi nebūtu izjutis uzvaras un iznīcināšanas brīnumaino kaismi? Tādu Dievu nevarētu saprast: kādēļ gan viņam vispār jābūt?

Protams, ja tauta iet bojā, ja tā jūt neglābjami zūdam ticību nākotnei, cerību uz brīvību, ja tās apziņā kā saglabāšanās nosacījums ienāk apspiestie, tad arī tās Dievam jāmainās. Tad viņš kļūst liekulīgs, bikls, pieticīgs, aicina uz «dvēseles mieru», uz ienaida pārtraukšanu, uz iecietību, pat uz mīlestību gan pret draugu, gan ienaidnieku. Viņš nemitīgi moralizē, viņš lien katra privātā tikuma alā, kļūst ikviena Dievs, kļūst privātpersona, kos­mopolīts… Kādreiz viņš iemiesoja tautu, tās spēku, visu agresīvo un varas alkstošo tautas dvēselē; tagad viņš ir vairs tikai labais Dievs… Patiesi, dieviem nav citas izvēles: vai nu viņi pauž tieksmi pēc varas - un tik ilgi viņi būs tautas dievi, vai arī varas nespēju - un tad viņi kļūst tikai un vienīgi labi…