• Пожаловаться

Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

Здесь есть возможность читать онлайн «Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию). В некоторых случаях присутствует краткое содержание. Город: RĪGA, категория: Религиоведение / на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале. Библиотека «Либ Кат» — LibCat.ru создана для любителей полистать хорошую книжку и предлагает широкий выбор жанров:

любовные романы фантастика и фэнтези приключения детективы и триллеры эротика документальные научные юмористические анекдоты о бизнесе проза детские сказки о религиии новинки православные старинные про компьютеры программирование на английском домоводство поэзия

Выбрав категорию по душе Вы сможете найти действительно стоящие книги и насладиться погружением в мир воображения, прочувствовать переживания героев или узнать для себя что-то новое, совершить внутреннее открытие. Подробная информация для ознакомления по текущему запросу представлена ниже:

Frīdrihs Vilhelms Nīcše Antikrists

Antikrists: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Antikrists»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

Frīdrihs Vilhelms Nīcše F. Nīcšes Zaratustra latviešu valodā ierunājās 1908. gadā Viļa Plūdoņa tulkojumā mēnešraksta «Zalktis» 2. numurā un līdz 1939. gadam pieredzēja sešus izdevumus. F. Nīcšes ideju parādīšanos Latvijā nesen pētījusī Nora Ikstena** atzīmē, ka «Tā runāja Zaratustra» tulkojums savulaik ir uztverts kā trešais nozīmīgākais veikums pēc E. Glika Bībeles un Raiņa-Aspazijas «Fausta» tulkojumiem. Kaut arī latviešu gudrajiem vēl nāksies izstaigāt taku takas un radīt vērtību vērtības, lai reiz varbūt spētu uzklausīt «Antikristu», taču jau uzreiz cilvēki ironizēja par sevi: «lai iegūtu mācīta vira patenti, vajadzēja dievināt «Zaratustru»». Šīs dievināšanas pēdas, protams, visvieglāk ir pamanīt latviešu literātu tekstos, bet «mācīto vīru» guvums no Zaratustras bija ne tikai viņnu «mākslinieciskās neatkarības nepieciešamība» (N. Ikstenas pieticīgais formulējums) - kopuma vispirms kā «mācīto vīru» nepieciešamība un pēc tam kā realitāte tapa Latvijas valsts. Nākamreiz Zaratustra uz Latviju tika saukts 1989. gadā, kad S Latvijas Kultūras fonds sarūpēja V Plūdoņa tulkojuma faksimilizdevumu. Daži vārdi no tā tika atzīti par Latvijas valsts argumenta cienīgiem. Aigars Jirgens patapināja no Nīcšes astoņus vārdus «nevis jūsu grēks - jūsu pieticība kliedz pret debesīm», kauninot tos tautfrontiešus, kuriem joprojām rēgojās brīvā Latvija brīvā Krievijā. No viņu puses atbildi sniedza Guntis Valujevs, arī iepinot Nīcšes uzvārdu sava raksta nosaukumā: Latvijas neatkarī­ba, lūk, nedrīkst tikt uzskatīta par mērķi, bet tikai par līdzekli cil­vēku labklājībai un vēl dažām labām lietām, kurām, ja gribat zināt, pēc «lielā maksimālista» Nīcšes prāta, traucē tieši «demo­krātiskie aizspriedumi», «mazo valstu komēdijas», «nacionālās neirozes»…" No vācu valodas tulkoja: Pēteris Brants.1996

Frīdrihs Vilhelms Nīcše: другие книги автора


Кто написал Antikrists? Узнайте фамилию, как зовут автора книги и список всех его произведений по сериям.

Antikrists — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Antikrists», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

No otras puses, dažādās Zemeslodes vietās un kultūrās ik pa laikam dzimst augstāks tips: kāds, kas salīdzinājumā ar pārējo cilvēci ir pat savā ziņā pārcilvēks. Šādi laimīgi lielās veiksmes gadījumi allaž bijuši un varbūt vienmēr būs iespējami. Un pat veselas dzimtas, ciltis un tautas noteiktos apstākļos var gūt šādu laimestu.

5

Kristietību nevajag izgreznot un uzpost; tā ir pietei­kusi karu uz dzīvību un nāvi augstākajam cilvēku tipam, tā ir nolādējusi šā tipa pamatinstinktus, izdestilējusi no tiem ļauno, pašu ļaunumu: stiprais cilvēks kā tipiski nosodāms, kā «nekrietnais» cilvēks.

Kristietība ir nostājusies visa vārgā, zemā un izvirtušā pusē; no pretstata dzīves spēka saglabāšanas instinktiem tā izveidojusi ideālu; tā samaitājusi prātu pat garīgi stiprākajiem raksturiem, mācīdama uzskatīt augstākās garīguma vērtības par grēcīgām, maldīgām, par kārdinājumu.

Visbēdīgākais piemērs ir Paskāla4 samaitātība, kurš ticēja, ka viņa prātu samaitājis iedzimtais grēks, kamēr īstenībā to bija paveikusi tikai kristietība!

6

Es skatīju sāpīgu, šausmīgu ainu: es atvēru priekškaru cilvēka samaitātībai. Manā mutē šis vārds pasargāts vismaz no vienām aizdomām: ka tas satur cilvēka morālu nosodījumu. Gribu vēlreiz uzsvērt, ka tas ir domāts nemorāli un turklāt pat tiktāl, ka visvairāk samaitātības es atrodu tieši tur, kur līdz šim visapzinīgāk runāts par «tikumu» un «dievišķību».

Kā jau noskārstat, samaitātību es izprotu dekadences nozīmē: es apgalvoju, ka visas vērtības, kurās cilvēce pašlaik ietver augstā­kās vēlmes, ir dekadences vērtības.

Es uzskatu, ka dzīvnieks, suga vai indivīds ir samaitāts, ja viņš zaudējis instinktus, ja viņš izvēlas un dod priekšroku tam, kas viņam, kaitē. «Augstāko jūtu» un «cilvēces ideālu» vēsture (un iespējams, ka man tā jāizklāsta) gandrīz der arī par izskaidrojumu, kāpēc cilvēks ir tik samaitāts. Pašu dzīvi es uzskatu par spēka augšanas, saglabāšanas un uzkrāšanas instinktu, par varas instin­ktu. Kur beidzas varas griba, tur sākas pagrimums. Es apgalvoju, ka visām cilvēces augstākajām vērtībām šīs gribas trūkst, ka pasaulē valda pagrimuma vērtības, nihiliskas vērtības, kas tiek dēvētas svētos vārdos.

7

Kristietību dēvē par līdzcietības reliģiju. Līdzcietība ir pretstats toniskajiem afektiem, kuri kāpina dzīves enerģiju, tā iedarbojas depresīvi. Līdzi ciešot, zaudē spēku. Līdzcietības dēļ pastiprinās un daudzkāršojas spēka zaudējumi, ko dzīvei nodara jau pašas ciešanas. Līdzcietība padara ciešanas lipīgas; noteiktos apstākļos līdzcietība var nodarīt dzīvei un dzīves enerģijai tādus zaudējumus, kas ir absurdi attiecībā pret cēloņu kvantumu. Tas ir viens aspekts, bet ir vēl kāds sva­rīgāks. Ja pieņem, ka līdzcietību mēra ar tās izraisītās reakcijas vēr­tību, tad vēl skaidrāk kļūst redzams tās dzīvei bīstamais raksturs.

Līdzcietība pārsvītro attīstības likumu, kas ir selekcijas likums. Tā saglabā bojāejai gatavo, aizstāv dzīves pamestos un notiesātos. Aizturot dzīvē dažnedažādu izvirtuļu pārpilnību, līdzcietība piešķir drūmu un šaubīgu aspektu pašai dzīvei. Līdzcietību uzdrīkstas nosaukt par tikumu, kaut katrā dižciltīgā morāle to uzskata par vājumu; vēl jo vairāk - tā ir padarīta par galveno tikumu, visu tikumu pamatu un cilmi, tikai, protams, no nihiliskas, no dzīves noliegumu sludinošas filozofijas viedokļa tas pastāvīgi jāpatur prātā. Šopenhaueram5 šajā ziņā bija taisnība: ar līdzcietību dzīve tiek noliegta, padarīta noliegšanas vērta -līdzcietība ir nihilisma prakse. Atkārtoju: šī depresīvā un infekciozā dziņa noliedz instinktus, kas cenšas saglabāt dzīvi un paaug­stināt tās vērtību; gan kā posta vairotāja, gan kā visa nožēlojamā saglabātāja tā ir galvenais dekadences ierocis - līdzcietība aicina nekur!… «Nekur» vietā var teikt «viņpasaule» vai «Dievs», vai «patiesā dzīve», vai nirvāna, atpestīšana, svētlaimība… Šī nevai­nīgā retorika no reliģiski morālās idiosinkrāzijas6 jomas uzreiz šķiet krietni mazāk nevainīga, ja aptver, kāda tendence šeit mas­kēta cēlo vārdu apvalkā: proti, dzīvei naidīga tendence. Šopenhauers ienīda dzīvi, tāpēc viņam līdzcietība kļuva par tikumu…

Aristotelis', kā zināms, līdzcietību atzina par slimīgu un bīsta­mu dvēseles stāvokli, ko nāktos šad tad ārstēt ar kādu tīrošu līdzekli; par šādām zālēm viņš uzskatīja traģēdiju. Dzīves instinkts patiesi liek meklēt līdzekli, lai uzšķērstu tādus slimīgus un bīsta­mus līdzcietības augoņus kā Sopenhaueram (un diemžēl arī visai mūslaiku literatūras un mākslas dekadencei no Sanktpēterburgas līdz Parīzei, no Tolstoja līdz Vāgneram8)…

Mūsu slimajā modernismā nav nekā slimāka par kristīgo līdz­cietību: šeit būt par ārstu, šeit būt nepielūdzamam, šeit spriest tiesu - tas piederas mums, tā ir mūsu cilvēkmīlestība, tā ir mūsu, 26 hiperboreju, filozofija.

8

Jāpaskaidro, ko mēs uzskatām par savu pretstatu: teologus un visus, kuru dzīslās rit teologu asinis, -visu mūsdienu filozofiju. Ļauno likteni vajag aplūkot tuvumā, vēl labāk - to pašam pārdzīvot; vajag tā dēļ gandrīz aiziet bojā, lai te vairs nesaskatītu nekā smieklīga (mūsu dabas pētnieku un filozofu kungu brīvdomība manās acīs ir joks, - viņiem pie­trūkst kaislības, ciešanu). Šī epidēmija ir daudz plašāka, nekā šķiet: teologu augstprātības instinktu es atrodu visur, kur šodien sevi uzskata par «ideālistiem», kur, atsaukdamies uz augstāku iz­celsmi, pieprasa tiesības raudzīties uz īstenību no augšas un atsve­šināti… Ideālistam gluži kā priesterim rokās (un ne tikai rokās!) ir visi cēlie jēdzieni, viņš tos ar iecietīgu nicinājumu izspēlē pret «prātu», «jēgu», «godu», «pārticību», «zinātni», viņš stāv tiem pāri kā kaitīgiem un kārdinošiem spēkiem, virs kuriem nošķirtībā lidinās tīrs «gars» - it kā pazemība, šķīstība un nabadzība, ar vienu vārdu sakot, svētums, nebūtu līdz šim kaitējis dzīvei neiz­sakāmi vairāk nekā jebkādas briesmas un netikumi…

Читать дальше

Шрифт:

Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «Antikrists»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Antikrists» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё не прочитанные произведения.


Отзывы о книге «Antikrists»

Обсуждение, отзывы о книге «Antikrists» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.