Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

Tomēr 1870. gadā viņš - Šveices pavalstnieks - brīvprātīgi dodas vācu armijā, lai piedalītos karā ar Franciju. Armijā viņam tiek uzticēti sanitāra un arī materiāli atbildīgas personas pienāku­mi. Pāris nedēļu piedalījies karā, Nīcše atkal smagi saslimst «ar choleras veidīgu slimību»*, bet varbūt ar sifilisu arī.**

1869. gadā Bāzelē Nīcše stājas pie klasiskās filoloģijas profe­sora pienākumu pildīšanas, kas viņam ir vairāk vai mazāk pa spēkam līdz 1876. gadam. Pēc tam universitāte trīs gadus turpina materiāli atbalstīt savu aizvien divdomīgāku slavu, t.i., neslavu gūstošo, bet garīgā darbā nenoliedzami intensīvo profesoru. Viņa pirmā lielā publikācija profesora rangā ir «Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara» (1872), par kuru labvēlīgākā atsauksme esot skanējusi: «asprātīgas paģiras» *** ; nelielu priekšstatu par šo dzim­šanu ir iespējams gūt arī latviešu valodā. ****

No 1879. gada Nīcše var baudīt visus brīvdomātāja dzīves jaukumus - arī iespēju iespiest darbus uz sava rēķina, kā tas notiek ar 1885. gadā 40 eksemplāros iespiesto «Tā runāja Zaratustra» ceturto daļu.

«Zaratustram» seko «Viņpus laba un ļauna» (1886), «Par mo­rāles ģenealoģiju» (1887), «Vāgnera lieta» (1888), «Elku mij­krēslis» (1888) un tā paša gada vasarā arī «Antikrists», kuru autors pabeidz 30. septembrī. «Antikrists» ir iecerēts kā četrdaļīgas «visu vērtību pārvērtēšanas» aizsākums, bet īstenībā tas kļūst par Nīcšes filozofa mūža noslēgumu. Tālāk seko «uzsaukums Eiropas galmiem Hoencollernu nama gāšanai», kaildejas ar erektētu dzimumlocekli, gaidot izsludināšanu par Itālijas ķēniņu un vēl šis tas, ko labāk nepārstāstīsim. ***** Ārstu rokās Nīcše nonāk 1889. gada 10. janvārī. Psihiatriskajās slimnīcās Bāzelē un Jenā viņu sazāļo līdz pusmiegam, kurā viņš, mātes un pēc viņas nāves māsas aprūpēts, atrodas līdz 1900. gada 25. augustam.

Latvieši skaidri zin, «ka viņa slimība bijusi venēriska un ka Nīcše miris ar progresīvo paralīzi, par to nav ko šaubīties, tas ir pierādīts. Cits jautājums: kā viņš pie šīs slimības ticis.» ****** Bet citur pasaulē par to tomēr šaubās un pat kategoriski iebilst. *******

********

* Dauge A. Fridrihs Nīcše. - Grām.: Lielas personības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. - 386. Ipp. ** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve un filozofija, īpaši viņa «Antikrists» un «Zaratustra». - R„ 1923. - 91. Ipp.

*** Ko citu lai būtu teicis Nīcšes augstskolas laika skolotājs Fridrihs Vilhelms Ričls (1806-1876), kurš bija izgādājis Nīcšem profesora vietu Bāzelē? - Свасяьн К. Фридрих Ницше: мученик познания. - Grām.: Ницше Ф. Сочинения в двух томах. - М., 1990. - Т.1. - С. 10.

**** Dažas lappuses Guntas Milleres tulkojumā žurnāla «Grāmata» 1991. gada 1. numurā ar Māras Rubenes ievadu.

***** Interesenti par to var izlasīt: 7?rons U. Dlonīsa Turīnas rudens // Grāmata, 1991, - Nr. 1. -45.-46. Ipp.

****** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve… - 93. Ipp.

******* Свасъян К. Хроника жизни Ницше. - Grām.: Ницше Ф. Сочинения в двух томах. -М., 1990. - Т. 2. - С. 826.

********

PAR ĻAUNO UN LABO SLAVU «Fridrihs Nīče ir viens no tiem, kas visvairāk veicinājuši jaunas filozofijas un jaunas cilvēka izpratnes dzimšanu,» konstatē Māra Rubene.* Gluži dabiski, ka tādā gadījumā pirmsnīcšes filozofijā Nīcši ietilpināt nevar, ko pats Nīcše ir atzīmējis divējādi - gan ar lepnumu par viņam «piederošo parītdienu» un «dzimšanu pa īstam pēc nāves» (šeit: 20. Ipp.), gan arī ar sarūgtinājumu: «Esmu jau laidis klajā apmēram 15 darbus, Vācijā par tiem nav parādī­jusies neviena pati kaut cik ievērojama atsauksme . Visur apro­bežojas ar piezīmēm: «ekscentrisks», «patoloģisks», «psihiat­risks». Ļaunu slavu par mani ceļ. Laikrakstos par mani valda neapvaldīts naidīgs tonis, un neviens pats pret to neprotestē.»** Šādu pašvērtējumu kādā vēstulē Nīcše izteic sakarā ar savu 45. dzimšanas dienu, kad viņam ar vēja spārniem tuvojas gan pasaules slava, gan ārprāts.

F. Nīcšes ideju popularizāciju (arī rehabilitāciju) sāka dāņu literatūrzinātnieks Georgs Brandess ar 1888. gada lekciju kursu Kopenhāgenas universitātē; neilgi pēc Nīcšes bioloģiskās nāves ar viņa darbu filozofisko interpretāciju izcēlās cits dānis - Ha­ralds Hefdings.

Kopotu rakstu izdošanas cienīgs viņš kļūst kopš 1892. gada.

Jau savas dzīves - vismaz bioloģiskās dzīves - laikā viņš kļūst arī par enciklopēdiju lappušu pastāvīgo iemītnieku, par kuru «ļaunu slavu» parasti neceļ. Piemēram, Brokliauza Konversācijas vārdnī­ca bez negatīva vērtējuma stāsta par Nīcši, ka viņš «ir radikāli skeptisks filozofijā, galēji ateistisks reliģiskos jautājumos un pār­nacionāls politikas, kultūras un mākslas lietās» un ir «pirmšķirīgs filologs un stila meistars, kas bagātinājis vācu valodu ar jaunām izteiksmes un izteikšanās līdzekļu formām». ***

Kā gadsimtu mijā Nīcše skatītos uz latviešiem, ja viņu nebūtu uzveikusi psihiskā un bioloģiskā nāve? Situācija te nebija vienno­zīmīga. N. Ikstena, no vienas puses, kvalificē (ar atrunām) intere­si par Nīcši kā «Nīcšes bumu», bet, no otras, citē pirmsnīcšes lai­ka filozofijas aktīvistu Pēteri Zālīti, kuram Nīcšes filozofija 1900. gadā šķiet «viendienas muša» **** . Šo divdabīgo attieksmi pret Nīcši kultivē arī Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotā Konversācijas vārdnīca, kurā tā paša P. Zālītes sagatavots šķirklis par Nīcši parādās 1911. gadā 3. sējumā. ***** Šķirkļa apjoma dēļ Nīcši varēja apskaust divi Krievijas impera­tori - tobrīd valdošais Nikolajs II un viņa vectēvs Nikolajs I, kuriem turpat par abiem pienācās viens un mazāks šķirklis. Tātad Fridrihs Nīcše - «ģeniāls vācu filozofs-dzejnieks», bet viņa filozofijas vārds esot «ģenialitāte un ārprāts», un «liels filozofs Nīcše nav. Viņa filozofijas rezultāti pavisam aplami.»

Kamēr V Plūdons met Nīcši kā pagali «neatkarības nepiecie­šamības» ugunskurā, P. Zālīte palēnām aprod un iekārtojas Nīc­šes laika filozofijā, 1923. gadā atzīstot, ka «paliek un paliks ari Nīcšes, šā lielā, ģeniālā patiesības un taisnības meklētāja, filo­zofiskā dzīvības augstā dziesma». ****** Un tomēr: «Stingrākajām filo­zofijas disciplīnām, kā loģikai un atziņas teorijai (gnoseoloģijai), Nīcše pie gadījuma šad tad pieskāries un nekad ar viņām dzīvi un ar interesi pamatīgi nav nodarbojies. Metafizikā un ētikā, ar kurām viņš gan ar sevišķu mīlestību mīl nodarboties, viņš tomēr nekā izcila un paliekama nav radījis.» ******* Te nu atliek tikai nopūsties: tas bija sen, un tā nav taisnība… Un uzzināt, ka F. Nīcšes jaunrades virsotņu apjēgšana ir bijusi pa spēkam tikai tiem 20. gs. filozofiem, kuri līdz ar to paši izveidoja šā gadsimta filozofiju. Latviešu profesionālajiem filozofiem nav ko kaunēties, ja viņi tādā pulciņā neietilpst vēl šobaltdien - uz to taču nevar cerēt 99,9% no filozofijas zinātņu grādu valkātājiem pasaulē.

Ļaunas mēles dažkārt atgādina ko citu - to, cik ļoti vajadzētu kaunēties cilvēkiem, kuri profesionāla filozofa statusu iemantoja un izmantoja Latvijas okupācijas laikā. Tad viņi vai nu patiešām pildīja uzdevumu «ļaunu slavu par Nīcši celt», vai arī tikai izlikās, ka to dara: «Pats Nīče, piederēdams izvirtušajai buržuāziskajai bohēmai, sevi uzskatīja par mākslinieku, pārcilvēku un tirānu vienā personā. Priekšstatā par cilvēku viņš ieliek pats savas per­soniskās īpašības - naidu pret tautas masām, pret sievieti…» ******** ;