**** Jirgens A. Demokrātija un Fridrihs Nīče jeb Labējā centrisma slimība mūsu kustība // Atmodā. - 1989. gada 5. jūnijā - 2. Ipp. Citāts ņemts no «Zaratusras prlekšrunas»: NIcše F. Ta runāja Zaratustra. - R., 1939. - 9. Ipp.
***** Valujevs G. Vai klausīsim Fridriham Nīčem jeb Kas kavē mani radikallzēties // Atmoda. -1989. gada 3. jūlijā. - 3. Ipp.
****** Ebels G. Fridriha Vilhelma Nīčes sociāli politiskā filozofija. - R., 1995. Ebels G. Nīče un mūsdienas. - R., 1996.
******* Nicše F. Tā runāja Zaratustra. - 6. Ipp.
******** Nesen Igors Šuvajevs paskaidroja, ka «Dieva nāve» nav jaunums Eiropas filozofiem vismaz kopš Hēgeļa (1770-1831) laika. Grfim.: Tagadnes izaicinājums. Kārla Gustava Junga 120. dzimšanas dienai veltīts rakstu krājums. - R., 1996. - 348. Ipp.
********
TĀTAD - FRIDRIHS VILHELMS NĪCŠE, filozofs no Vācijas: Friedrich Wilhelm, Nietzsche. Viņš ir dzimis 1844. gada 15. oktobrī mācītāja ģimenē Rokenas ciematā netālu no Leipcigas. Viņa tēvs nomirst 1849. gadā, bet nopietnas materiālas grūtības ģimenei tas nerada. Nīcšem ir iespēja no 1864. līdz 1868. gadam studēt klasisko filoloģiju Bonnā un Leipcigā un būtu iespēja vēl ilgi pēc tam veikt gandrīz neapmaksātu privātzinātnieka darbu, gaidot uz algota pasniedzēja vietu kādā augstskolā. Taču Nīcše ir apdāvināts - ārkārtīgi apdāvināts ne tikai materiāli. Jau studiju gados viņš spēj pievērst sev tādu uzmanību, ka tieši no studenta pārtop par profesoru Bāzeles universitātē Šveicē.
Viņa studijas 1867.-1868. gadā uz neilgu laiku pārtrauc dienests armijā, kas beidzas pēc smagas traumas: Nīcše un zirgs nesaprotas. Tā sākas Nīcšes slimošana, kas drīz vien kļūst par viņa dzīves satvaru un no 1889. gada janvāra arī par tās saturu.
Tomēr 1870. gadā viņš - Šveices pavalstnieks - brīvprātīgi dodas vācu armijā, lai piedalītos karā ar Franciju. Armijā viņam tiek uzticēti sanitāra un arī materiāli atbildīgas personas pienākumi. Pāris nedēļu piedalījies karā, Nīcše atkal smagi saslimst «ar choleras veidīgu slimību»*, bet varbūt ar sifilisu arī.**
1869. gadā Bāzelē Nīcše stājas pie klasiskās filoloģijas profesora pienākumu pildīšanas, kas viņam ir vairāk vai mazāk pa spēkam līdz 1876. gadam. Pēc tam universitāte trīs gadus turpina materiāli atbalstīt savu aizvien divdomīgāku slavu, t.i., neslavu gūstošo, bet garīgā darbā nenoliedzami intensīvo profesoru. Viņa pirmā lielā publikācija profesora rangā ir «Traģēdijas dzimšana no mūzikas gara» (1872), par kuru labvēlīgākā atsauksme esot skanējusi: «asprātīgas paģiras»*** ; nelielu priekšstatu par šo dzimšanu ir iespējams gūt arī latviešu valodā.****
No 1879. gada Nīcše var baudīt visus brīvdomātāja dzīves jaukumus - arī iespēju iespiest darbus uz sava rēķina, kā tas notiek ar 1885. gadā 40 eksemplāros iespiesto «Tā runāja Zaratustra» ceturto daļu.
«Zaratustram» seko «Viņpus laba un ļauna» (1886), «Par morāles ģenealoģiju» (1887), «Vāgnera lieta» (1888), «Elku mijkrēslis» (1888) un tā paša gada vasarā arī «Antikrists», kuru autors pabeidz 30. septembrī. «Antikrists» ir iecerēts kā četrdaļīgas «visu vērtību pārvērtēšanas» aizsākums, bet īstenībā tas kļūst par Nīcšes filozofa mūža noslēgumu. Tālāk seko «uzsaukums Eiropas galmiem Hoencollernu nama gāšanai», kaildejas ar erektētu dzimumlocekli, gaidot izsludināšanu par Itālijas ķēniņu un vēl šis tas, ko labāk nepārstāstīsim.***** Ārstu rokās Nīcše nonāk 1889. gada 10. janvārī. Psihiatriskajās slimnīcās Bāzelē un Jenā viņu sazāļo līdz pusmiegam, kurā viņš, mātes un pēc viņas nāves māsas aprūpēts, atrodas līdz 1900. gada 25. augustam.
Latvieši skaidri zin, «ka viņa slimība bijusi venēriska un ka Nīcše miris ar progresīvo paralīzi, par to nav ko šaubīties, tas ir pierādīts. Cits jautājums: kā viņš pie šīs slimības ticis.»****** Bet citur pasaulē par to tomēr šaubās un pat kategoriski iebilst.*******
********
* Dauge A. Fridrihs Nīcše. - Grām.: Lielas personības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. - 386. Ipp. ** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve un filozofija, īpaši viņa «Antikrists» un «Zaratustra». - R„ 1923. - 91. Ipp.
*** Ko citu lai būtu teicis Nīcšes augstskolas laika skolotājs Fridrihs Vilhelms Ričls (1806-1876), kurš bija izgādājis Nīcšem profesora vietu Bāzelē? - Свасяьн К. Фридрих Ницше: мученик познания. - Grām.: Ницше Ф. Сочинения в двух томах. - М., 1990. - Т.1. - С. 10.
**** Dažas lappuses Guntas Milleres tulkojumā žurnāla «Grāmata» 1991. gada 1. numurā ar Māras Rubenes ievadu.
***** Interesenti par to var izlasīt: 7?rons U. Dlonīsa Turīnas rudens // Grāmata, 1991, - Nr. 1. -45.-46. Ipp.
****** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve… - 93. Ipp.
******* Свасъян К. Хроника жизни Ницше. - Grām.: Ницше Ф. Сочинения в двух томах. -М., 1990. - Т. 2. - С. 826.
********
PAR ĻAUNO UN LABO SLAVU «Fridrihs Nīče ir viens no tiem, kas visvairāk veicinājuši jaunas filozofijas un jaunas cilvēka izpratnes dzimšanu,» konstatē Māra Rubene.* Gluži dabiski, ka tādā gadījumā pirmsnīcšes filozofijā Nīcši ietilpināt nevar, ko pats Nīcše ir atzīmējis divējādi - gan ar lepnumu par viņam «piederošo parītdienu» un «dzimšanu pa īstam pēc nāves» (šeit: 20. Ipp.), gan arī ar sarūgtinājumu: «Esmu jau laidis klajā apmēram 15 darbus, Vācijā par tiem nav parādījusies neviena pati kaut cik ievērojama atsauksme . Visur aprobežojas ar piezīmēm: «ekscentrisks», «patoloģisks», «psihiatrisks». Ļaunu slavu par mani ceļ. Laikrakstos par mani valda neapvaldīts naidīgs tonis, un neviens pats pret to neprotestē.»** Šādu pašvērtējumu kādā vēstulē Nīcše izteic sakarā ar savu 45. dzimšanas dienu, kad viņam ar vēja spārniem tuvojas gan pasaules slava, gan ārprāts.
Читать дальше