Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

«Diezgan daudz ideju fašisti ir aizguvuši no Frīdriha Nīcšes dar­biem. Tomēr atšķirībā no nacionālsociālistiem Nīcše bija ne tik daudz lielburžuāzijas ideologs, cik tās vācu aristokrātijas daļas iz­misuma paudējs, kas līdz ar kapitālisma attīstību zaudēja savu no­zīmību. Tikai no šāda viedokļa var izprast Nīcšes pesimismu, viņa naidu pret sabiedrības progresu un pret parādībām, kas nāk līdz ar kapitālisma attīstību, - tehniku, tehnisko izglītību, aizvien pla­šāku sabiedrisko slāņu iesaistīšanos sabiedriskajā dzīvē u.tml.» *********

********

* Rubene М. No tagadnes uz tagadni. - R., 1995. - 58. Ipp.

**Clt. pēc: Dauge A. Fridrihs Nīcše. - Grām.: Lielas personības… - 390. Ipp.

*** Brockhaus Koversations-Lexlkon. Vierzehnte vollstдndig neubearbeitete Auflage. - Berlin und Wien, 1898. - Bd. 12. - S. 363. Ar! krievu valoda Brokhauza un Efrona enciklopēdiskā vārdnīca Nīcši viņa dzīves laikā definē kā «slavenu vācu rakstnieku» un itin iejūtīgi stāsta par viņa «filozofisko darbību»: Энциклопедический словарь. Брокгаузь и Эфронь. -С. Петербургу 1897. - 41-й полутом. - С. 204-206.

**** Ikstena N. Sastapšanās ar neprātīgo…

***** Konversācijas vārdnīca. - R., 1911. - 3. sēj. - 2926.-2928. Ipp.; šķirklis «Nlzsche».

****** Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve… - 235. Ipp.

******* Turpat. - 96. Ipp.

******** Zeīle P. Ekslstenciāllsms. - R.,1969. - 25. Ipp.

********* Зариньш В. Идеология восточной экспансии германского империализма в период фашизма (1933-1945 гг.) и ее проявления в Латвии : Диссертация на соискание ученой степени кандидата философских наук : Автореферат. - Рига : Латвийский Государствен­ный университет, 1971.-С. 14.

********

«NĪCŠE UZŅEMAS AIZSTĀVĒT to, ko tika noliedzis tradicionālais ideālisms un racionālisms: viņš uzstājas par šaipusējo pasauli, kas līdz šim bijusi pakļauta viņpu-sējai pasaulei (mūžīgo ideju sfērai), par afektiem, kas pakļauti un pakārtoti jēdzieniem, par juteklību,» skaidro M. Rubene.*

Nīcše, protams, lieto labāko no visiem aizstāvēšanās veidiem -uzbrukumu. Tradicionālo ideālismu un racionālismu viņš attēlo kā putnubiedēkļus un pēc tam uzbrūk paša radītajiem tēliem kā dons Kihots vējdzirnavām. Par mūžīgo ideju sfēras ietekmīgāko un tāpēc visiem spēkiem un līdzekļiem nīdējamo pravieti «Anti­kristā» ir nosaukts vācu filozofs Imanuels Kants: viņa izvirzītā «kategoriskā imperatīva» dēļ pat «tauta iet bojā» (šeit: 29. Ipp.) -nu, šurpu, nu dariet taču kaut ko jūs, tautu tēvi! Citiem vārdiem sakot, Nīcše apelē, Nīcše denuncē valsts varai kā mazākajam ļaunumam, jo valstij it kā paliek iespēja «soli pa solim attālināt apziņu no dzīvesveida… lai likumdošanā tiktu sasniegts instin­ktīvs automātisms - priekšnoteikums jebkādai meistarībai, jebkā­dai pilnībai dzīves mākslā» (94. Ipp.). Bet kāpēc gan tā? Vai tie­šām Kanta filozofiju - ja, pēc Nīcšes vārdiem, tā sludina ««tiku­mu», «pienākumu», «labumu pašu par sevi», bezpersoniski un vispārēji derīgu labumu» (29. Ipp.) - nevar uzkatīt par kārtējo soli ceļā uz instinktīvu automātismu? Palūkosimies, ko īsti mums uzdod Kanta kategoriskais imperatīvs, abi pirmie Kanta izstrādātie kategoriskā imperatīva formulējumi: «Rīkojies tikai atbilstoši tādai maksimai, kuru tu vienlaikus varētu gribēt pār-topam par vispārēju likumu» un «rīkojies tā, it kā tavas rīcības maksima caur tavu gribu pārtaptu vispārējā dabas likumā.»* * Citiem vārdiem sakot, rīkojies tā, it kā tu pats būtu Dievs!** * - Tas nu tiešām ir par daudz, tas dod pamatu nosūdzēt Kantu gan valsts, gan Baznīcas priekšā. Bet kāpēc gan tieši Nīcše izrādās tas, kurš to dara - kāpēc viņš nepieņem Kanta vārdus, attiecinot tos uz paša izloloto «pārcilvēku» kā šāda imperatīva īsto adresātu, jo kas gan cits to spētu pildīt - vai tiešām cilvēks? Kants it kā saka, ka jā… Bet, lūk, ko viņš saka: «Visi cilvēki uzskata sevi par brīviem savā gribā. Tā rodas spriedumi par rīcību kā tādu, kurai bija jānotiek, bet kura palika nenotikuši,»**** - toties «visu notiekošo bez izņēmuma nosaka dabas likumi».***** Līdz ar to Nīcše var uzskatīt, ka pieķēris Kantu milzīgā blēdībā: Kants nu drīkst celt likumu (kaut vai viena likuma - sava imperatīva) godā vis­daiļskanīgākos vārdus un izteicienus par izfantazēto mūžīgo ide­ju sfēru, neriskējot, ka viņam vai kādam viņa sekotājam nāksies šos likumus pildīt citādi kā vien klusībā gribēt - būt Dievam savās domās un bezatbildīgam dzīves kritiķim īstenībā. Jo dzīvē varbūt ir jārīkojas atbilstoši Nīcšes dievinātajiem Manu likumiem: kādam «iegrūžams mutē divpadsmit pirkstu garš stienis no dzelzs», kādam «jānocērt dzimumloceklis kopā ar sēkliniekiem» un vēl kādi cepināmi uz dzelzs plāksnes. ******

Bet ko gan jaunu šie likumi atklāj kristiešiem - ko Nīcše var viņiem pārmest? Viņa «Antikrista» 45. nodaļu taču aizņem itin līdzīgi citāti no Bībeles - paša Kristus un viņa apustuļa Pāvila izteicieni, kurus kristieši pāris tūkstošus gadu ir krietni pildījuši: cik daudziem cilvēkiem pēc krišanas viņu varā ir nācies sapņot par to, ka patiešām būtu bijis labi savlaicīgi tikt iemestam jūrā ar dzirnakmeni kaklā… Nīcše apgalvo, ka pie pasaules tiesāšanas piederošos slīcināšanas vai acu izraušanas paņēmienus evaņģēlijos esot ierakstījuši Kristus mācekļi vispirms kā pasākumus cīņai pret jūdaismu un pēc tam kā viņu pašu Baznīcas pastāvēšanai nepie­ciešamas lietas; Kristus esot mācījis pavisam ko citu.

Patiešām, nav grūti pamanīt paradoksālo veidu, kādā evaņģēliji māca atšķirt labu no ļauna, māca darīt labu tā, lai neceltos ļau­nums: «Svētīgi ir miera nesēji» (Mat. 5:9), taču Kristus nav «nācis nest mieru, bet zobenu» (Mat. 10:34); «netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti», taču «vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs; liekuļi», «ka uz jums nāktu visas nevainīgās asinis, kas izlietas virs zemes» (Mat. 7:1; 23:29,35); «jums nebūs pretī stāvēt ļaunumam» (Mat. 5:39) - bet būs pārdot drēbes un pirkt zobenu! (Lūka, 22:36)… Kurš pateiks, kad jārīkojas vienādi un kad - tieši pretēji? Kristietim tas ir (kur pastāv Baznīca, tur drīzāk gan tikai -būtu) ik reizi jāizlemj pašam it kā Dievam. Kā tas iespējams? Te Kristum neatliek nekas cits kā pavērt durvis Nīcšem: «Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu» (Mat. 22:14). Bet Nīcše tikai rīko tračus pie viņam atvērtajām durvīm, jo, tikko viņš ieietu pa tām, jebkura viņa rīcība kļūtu (vai kļūtu tulkojama) kā kaut kāda liku­ma pildīšanas žests, kā rituāls, kā meli - kā Ziemassvētkos piepil­dītie un pārpildītie Latvijas dievnami.

********

* Rubene М. No tagadnes uz tagadni… - 60. Ipp.

** Kanr /. Grundlegung zur Metaphysik der Sitten. - Leipzig, 1906. - S. 44. Rihards Kūlis šo Rietumu filozofijas pērli latviešu valodā pasniedz šādu: «Rīkojies tā, lai tavas gribas mak­sima vienlaikus varētu kalpot par vispārējas likumdošanas principu.» - Kants I. Praktiskā prāta kritika. - R„ 1988. - 59. Ipp.

*** Ir manītas iespējas Kanta kategorisko imperatīvu saprast vai nu kā mudinājumu neatšķirties no citiem, vai art aizliegumu darīt to, ko tu negribi, ka tev darītu. Šeit ir izmantots kategoriska imperatīva skaidrošanas problēmu atšķetinājums no L. Čuhinas, T. Kuzmlnas, E. Solovjova un J. Borodaja rakstiem 1989. gadā Rīgā iznākušajā grāmatā «Этика Канта и современность».