Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

19 Lai atriebtos cilvēkiem par Prometeja nozagto uguni, dievi radīja sievieti un pas­niedza viņai dāvanas - visas tagadējās cilvēku nelaimes un netikumus. Dāvanas atradās lādē, kuru Pandora atvēra un paguva aizvērt, kamēr laukā nebija izsprukuši tikai cerība. - 42. Ipp.

20 Afrodīte un Dionīss - nozīmīgas figūras sengrieķu mitoloģijā, auglības spēku, mīlestības (Afrodīte), vīna un līksmības (Dionīss) dievi. - 43. Ipp.

21 Mūsu izmantotajā Jaunās derības izdevumā tas skan šādi: «Jūs pielūdzat, ko nez­ināt, mēs pielūdzam, ko zinām. Jo pestīšana nāk no jūdiem!» (Jāņa, 4:22). «Ābraā-ma dzimuma» pārstāvji no Jēzus gan parasti dzirdēja ko citu: «Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesība, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs» (Jāņa, 8:44). - 43. Ipp.

22 Jaunhēgelieša Dāvida Strausa (1808-1874) grāmata «Jēzus dzīve» Izdota 1835. gadā. - 51. Ipp.

23 Asīzes Francisks (arī Francisks Asīzietls, aptuveni 1181-1226) - katoļu baznīcas svētais kopš 1228. gada, mūku-ubagotāju ordeņa dibinātājs. - 51. Ipp.

24 Sankja - ietekmīgāka Senas Indijas filozofiska skola, kurai velak bija ietekme uz bud­isma veidošanos. - 56. Ipp.

25 Leģendārā Senās Ķīnas prātnieka Laodzl «Sacerējums par Dao un De (Daodedzin)» atviešu valodā Viļņa Zariņa tulkojumā izdots 1986. g . - 56. Ipp.

26 Amfitrions - sengrieķu mitoloģijas tēls: kamēr viņš atradās karā, dievs Zevs viņa izskatā apaugļoja viņa sievu, un piedzima Hērakls, kuru Amfitrions Iemīlēja kā paša dēlu. Neaptraipītā ieņemšana (immaculata conceptio) kopš 1854. gada ir viens no Romas katoļu baznīcas dogmātiem un attiecas uz Dievmātes dzimšanu - nevis uz pašu Kristu. Pirms tam tūkstošiem gadu katoļi par to strīdējās. «Antikristā» Nīcše daļēji atkārto Luteru, kas asi noraidīja, viņaprāt, pārmērīgo katoļu Dievmātes kul­tu. - 59. Ipp.

27 «Valstsvīrs» - Nīcšes laika Vācijas kanclers Bismarks, «valdnieks» - Vācijas ķeizars Vilhelms II. «Antikrista» tagadējo Izdevumu redaktori ir atjaunojuši apzīmējumu «jaunais valdnieks» - kādreiz pārāk tiešo mājienu uz 1888. gadā tronī uzkāpušo un līdz 1918. gada beigām valdošo personu, kas tāpēc tolaik tika īsināts. 63. Ipp.

28 Naksa - Grieķijas sala, kur risinājušies Dionīsa mītos minētie notikumi. - 64. Ipp.

29 Sāda kristietības izpratne viduslaikos veda savus piekritējus uz sārtu: Гумилев Л. H. Этносфера: История людей и история природы. - М., 1993. - С. 354-364, 454-464. 69. Ipp.

30 Senās Romas rakstnieka Petronija (?-66 pēc Kristus) darba «Satirlkons» nosaukums tagad tiek lietots kā žanra apzīmējums. - 76. Ipp.

31 Bordžas - spāņu aristokrātu dzimta Itālijā, no kuras nākuši arī vairāki pāvesti. -76. Ipp.

32 Nīcšes Izteiktie apvainojumi par viņa idejisko pretinieku un gandrīz vai visas cil­vēces vājprātību ne tikai nerada simpātijas pret Nlcšl, bet liek arī iedomāties par to, kur viņš pats pavisam pamatoti nokļuva dažus mēnešus vēlāk. Tomēr jāuzklausa P. Zālītes viedoklis, ka ««Antikrists» ir izdomāts un uzrakstīts skaidrā garā». Jā, šeit «ģikts un žults šļakstās uz visām pusēm», bet tā cēlonis Ir «Nīcšes nojausma, ka nāvīgais ienaidnieks, neskatoties uz visiem cirtieniem un belzieniem, tomēr vēl nebūs galīgi uzveikts»: Zālīte P. Fridriha Vilhelma Nīcšes dzīve… - 154. Ipp. -83. Ipp.

33 Baznīcas vēsturē etniskās augšupejas fāze parādās ļoti skaidri,» uzskata Ļ. Gumiļovs. «Paslonāru 3. gs. uzradās ļoti daudz, bet viņi mainīja uzvedības stereotipu un līdz ar to pameta romiešu superetnosu. Sle ļaudis cēlās no dažādiem senčiem; viņi atteicās gan no ģimenes tradīcijām, gan kultūras kopības ar laika­biedriem, gan likumu ievērošanas atbilstoši antīkās sabiedrības Izpratnei. Piemēram, Romas republika varēja ierosināt lietu par noziegumu tikai pēc Romas pilsoņa ziņojuma. Bet jaunā tipa ļaudis - kristiešu, maniheju un Mitras pielūdzēju kopienu locekļi, lūk, kvalificēja nodevību par vissmagāko grēku. Glābt vienam otru - tas kļuva par kristiešu uzvedības Imperatīvu.» Tāpēc arī kristieši Romas leģionos veidoja visuzticamāko un viskaujasspējīgāko karavīru daļu, bet kristiešu mēģinājums kopumā galvanlzēt Rietumromas Impēriju tomēr beidzās nesekmīgi. Skat.: Гумилев Л.H. Ритмы Евразии. - М., 1993. - С. 467, 480-481. - 84. Ipp.

34 Zaratustra - droši vien reāla persona, pravietis, reliģijas reformators. Darbojies taga­dējās Irānas teritorijā 7-10 gadsimtus pirms Kristus. Viņam tiešām Izdevās izveidot savu reliģiju zoroastrismu, par kuras svēto rakstu - Avestas - vecākās daļas autoru viņš tiek uzskatīts. - 87. Ipp.

35 Nīcšes papīra dubultnieks Zaratustra runāja pavisam pretējo: «No visa, kas rakstīts, es mīlu tikai to, ko kāds ar savām asinīm rakstījis.» Nīcše F. Tā runāja Zaratustra. -R„ 1939. - 43. Ipp. - 88. Ipp.

36 Angļu vēsturnieks un publicists Tomass Kārlalls (1795-1881) ir vēl viens Nīcšes konkurents cilvēku dabiskās nevienlīdzības un vadoņu kulta propagandā. 88. Ipp.

37 Raksturojot Nīcšl, Aleksandrs Dauge atzīmē viņa līdzību ar franču publicistu Zanu Zaķu Ruso (1712-1778), jo viņi abi ir izteikuši savas idejas varen pārspīlētā formā, kas dažkārt aizsedz viņu domu saturu: Dauge A. Frīdrlhs Nīcše. - Grām.: Lielas per­sonības II. Dzīves filozofi. - R., 1936. - 380. Ipp. - 89. Ipp.

38 Latviešu lasītāji var gūt samērā labu priekšstatu vismaz par Manu likumu tekstu: Indiešu literatūra. - R„ 1985. - 143.-184. Ipp.; Guntas Bērzlņas tulkojums un komen­tāri. - 92. Ipp.

39 Nlcše neoloģismu «judaīns» ir aizguvis. Viņš lietojis ari līdzīgi veidotus vārdus «morallns» un «nihilīns». - 92. Ipp.

40 Vēlāk slavenais vācu sociologs Makss Vēbers pierādīja, ka vācu valodā profesijas vai amata apzīmēšanai lietotais vārds «Beruf» ietver sevī vēl citu nozīmi - Dieva dotu uzdevumu, ar kuru pasaulīgā darbošanās kļūst par cilvēka augstāko tikumisko vērtību. Neko tādu nezināja ne senās tautas, ne «ģermāņu gars» līdz M. Lutera Bībeles tulkojumam - un šeit arī Nīcše nezin. - 96. Ipp.

41 Anarhista pazīmes saskatāmas arī Nīcšes dubultniekā Zaratustra, kas «par valsti sauc to saltāko no visiem saltajiem nezvēriem»: Nīcše F. Tā runāja Zaratustra. -56. Ipp. - 97. Ipp.

42 Senās Romas autora Tīta Lukrēcija Kāra (aptuveni 99-55 pirms Kristus) poēma «Par lietu dabu» - vai nu Epikūra filozofijas dzejisks Izklāsts, vai arī viņa filozofēšanas virziena turpinājums - kopš 1995. gada Ir lasāma arī latviešu valodā. - 99. Ipp.

43 Zīdu ģimenē dzimušais Pāvils (?-65 pēc Kristus) dedzīgi piedalījās kristiešu vajāšanā, līdz ceļa uz Damasku piedzīvoja debesu gaismu un balsis un kļuva par vienu no kristīgās baznīcas apustuļiem, svēto rakstu autoru. - 99. Ipp.

44 Svēto Augustīnu (354-430) Romas katoļu baznīca atzīst par vienu no saviem tēviem. Viņa mācība akcentē cilvēku iedzimto grēclbu, kuru pārvar tikai Dieva žēlastība - bet tikai pret dažiem un neatkarīgi no viņu darbiem. Pēc tūkstoš gadiem protestantu baznīcu veidotāji Izmantoja viņa autoritāti ka argumentu pret Romas baznīcas pretenzijām zināt un paust Dieva gribu, vērtējot cilvēkus un viņu darbus. - 101. Ipp.

45 Vācijas karalis un no 1220. gada arī Svētās Romas impērijas Imperators Frīdrlhs II (1194-1250) tiešām bija «pret Romu ar nažiem» - karoja ar Romas pāvestiem. -103 Ipp.