Frīdrihs Vilhelms Nīcše: Antikrists

46

Kas no tā izriet? Ka būtu labi darīts, ja uzvil­ktu cimdus, lasot Jauno derību. Tik daudzu netīrumu tuvums gandrīz spiež to darīt. Mēs tikpat maz vēlētos saieties ar «pirmajiem kristiešiem», kā ar poļu žīdiem: ne jau tāpēc, ka mums būtu kas pret viņiem… Gan vieni, gan otri nelabi ož.

Es veltīgi meklēju Jaunajā derībā kaut vienu simpātisku vaib­stu; tur nav nekā, kas būtu brīvs, labvēlīgs, atklāts, godīgs. Cilvēces attīstība vēl nav pat sākusies - šeit trūkst tīrības instink­tu. .. Jaunajā derībā atrodami tikai slikti instinkti, un nav drosmes pat šiem sliktajiem instinktiem. Viscaur tikai gļēvums, viscaur acu aizvēršana un pašapmāns. Katra cita grāmata šķiet tīra pēc tam, kad palasīta Jaunā derība. Piemēram varu minēt, ar kādu sajūsmu es tūliņ pēc Pāvila palasīju pievilcīgo, pārgalvīgo zobgali Petroniju 30 , par kuru var teikt to pašu, ko Domeniko Bokačo rakstījis Pannas hercogam par Cezāri Bordžu31: «e tuttofesto» - nemirstīgi veselīgs, nemirstīgi jautrs un veiksmīgs… Taču šie mazie svētuļi ir pārrēķinājušies galvenajā. Viņi gan uzbrūk, bet viss, kam viņi uzbrukuši, līdz ar to tiek izcelts. Kam tāds «pirmais kristietis» uzbrūk, tas netiek aptraipīts… Gluži pretēji: ir gods iemantot «pirmā kristieša» ienaidu. Lasot Jauno derību nevar nejust līdzi tam, kas tur nopulgots, - nemaz nerunājot par šīs «pasaules gudrību», ko nekaunīgs šarlatāns veltīgi pūlas nomelnot «ar ģeķīgu sludināšanu»…

Un pat farizejiem un rakstvežiem ir priekšrocības, salīdzinot ar šādiem pretiniekiem: viņiem jābūt kaut ko vērtiem jau tādēļ vien, ka tos tik nekrietnā kārtā ienīst. Liekuļošana - tas nu gan būtu pārmetums, ko «pirmie kristieši» drīkstētu viņiem izteikt! Katrā ziņā priviliģētie viņi bija, un ar to pietiek, čāndālas naidam nekāds cits iemesls nav vajadzīgs. «Pirmais kristietis» - es baidos, ka arī «pēdējais kristietis», kuru man varbūt vēl izdosies pie­dzīvot, - pēc dziļākā instinkta ir dumpinieks pret visu priviliģēto, viņš dzīvo, viņš cīnās vienmēr par «vienlīdzīgām tiesībām»!… Precīzāk ieskatoties, viņam nav citas izvēles. Ja viņš grib pats savā personā būt «Dieva izredzētais» (vai «Dieva nams», vai «eņģeļu tiesnesis»), tad jebkura cita atlase, piemēram, pēc taisnīguma, pēc gara spēka, pēc vīrišķības un lepnuma, pēc sirds daiļuma un brīvības - pēc jebkura pasaulīga principa ir ļaunums kā tāds. Morāle: katrs vārds «pirmā kristieša» mutē ir meli, katra viņa rīcība ir instinktīva aplamība - visas viņa vērtības, visi mērķi ir kaitīgi, bet, ja viņš ienīst, tad tas, ko viņš ienīst, ir vērtīgs… Kristietis, īpaši kristiešu priesteris, ir vērtību kritērijs.

Vai man vēl jābilst, ka visā Jaunajā derībā sastopams tikai viens vienīgs tēls, kas pelnījis cieņu? Pilāts, romiešu varasvīrs. Uztvert nopietni žīdu strīdu - tam viņš nevar sevi piespiest. Par vienu žīdu vairāk vai mazāk - kāda starpība?… Romieša aristokrātiskais izsmiekls, kura acu priekšā notiek bezkaunīga vārda «patiesība» pulgošana, ir bagātinājis Jauno derību ar vienu izteicienu, kuram ir vērtība, - kurš pats par sevi ir tās kritika, tās noliegums: «Kas ir patiesība!»…

47

Ne jau tas mūs atšķir no citiem, ka mēs neatro­dam nekādu Dievu ne vēsturē, ne dabā, ne viņ­pus dabas, bet tas, ka mēs par Dievu godāto uzskatām nevis par «dievišķu», bet par nožēlojamu, par absurdu, par kaitīgu, ne tikai par maldiem, bet par noziegumu pret dzīvi… Mēs noliedzam Dievu kā Dievu. Ja kāds mums pierādī­tu šā kristiešu Dieva eksistenci, mēs ticētu tam vēl jo mazāk: deus aualem Paulas creavit, dei negatio (*Pāvila radītais dievs ir dieva noliegums (latiņu vai.))

Tādai reliģijai kā kristietība, kas nevienā punktā nesaskaras ar īstenību, kas tūliņ sabrūk, tiklīdz īstenība piesaka savas tiesības kaut vai vienā punktā, saprotams, jābūt nāvīgā naidā ar «pasaules gudrību», citiem vārdiem sakot, ar zinātni. Kristietība atzīs par labu katru līdzekli, ar ko var saindēt, apmelot, nomelnot gara disciplīnu, garīgās sirdsapziņas skaidrību un stingrību, dižcil­tīgu gara nosvērtību un brīvību. «Ticība» kā imperatīvs ir veto zinātnei, in praxi (*praktiski, īstenībā (latiņu vai.)) meli par katru cenu… Pāvils saprata, ka meli - ka «ticība» ir nepieciešama. Savukārt Baznīca vēlāk saprata Pāvi­lu. Tas «Dievs», ko izgudroja Pāvils, Dievs, kurš liek kaunā «pasaules gudrību» (šaurākā nozīmē abus lielos māņticības pre­tiniekus - filoloģiju un medicīnu), patiesībā ir tikai Pāvila noteik­tais lēmums : īsteni žīdiski ir nosaukt par «Dievu» pašam savu gribu, toru. Pāvils grib apkaunot «pasaules gudrību»: viņa ienaidnieki ir krietnie Aleksandrijas skolas filologi un ārsti -tiem viņš piesaka karu. Patiesi, cilvēks nevar būt filologs un ārsts, vienlaikus nebūdams arī antikrists. Filologs lūkojas viņpus «svē­tajiem rakstiem», bet ārsts - viņpus tipiskā kristieša fiziolo­ģiskā pagrimuma. Ārsts saka: «nedziedināms», bet filologs: «šarlatāns»…

48

Vai kāds tiešām ir sapratis slaveno stāstu, kas atrodas Bībeles sākumā, - par Dieva elles bailēm no zinātnes?… Tas nav saprasts. Šī priesteru grāmata par excellence sākas, kā jau sagaidāms, ar priestera lielajām iekšējām grūtībām: viņam jābīstas tikai no viena, tātad «Dievam» jābīstas tikai no viena.

Vecais Dievs, tīrs «gars», pats augstākais priesteris, gluži pati pilnība, pastaigājas savā dārzā. Vienīgā nelaime, ka viņam ir gar­laicīgi. Pret garlaicību pat Dievi cīnās veltīgi. Un ko viņš pasāk? Viņš izgudro cilvēku - cilvēks viņam ir izklaide… Bet, skat, arī cilvēks garlaikojas. Pret šo vienīgo nelaimi, kas piemīt visām paradīzēm, Dieva līdzjūtībai nav robežu: viņš tūliņ rada vēl citus dzīvniekus. Dieva pirmā kļūme: cilvēkam dzīvnieki nešķita izklaidējoši, - viņš valdīja pār tiem, viņš nemaz negribēja pats būt «dzīvnieks». Galu galā Dievs radīja sievieti. Un patiesi, garlaicība nu bija garām, bet arī visam citam bija gals! Sievietes radīšana bija Dieva otrā kļūme. «Sieviete pēc dabas ir čūska, Heva,» - to zina katrs priesteris; «no sievietes nāk viss pasaules posts» - arī to zina katrs priesteris. «Tātad arī zinātne nāk no sievietes»… Tikai pateicoties sievietei, cilvēks iemācījās baudīt atziņas koka augļus. Kas bija noticis? Veco Dievu sagrāba elliš­ķīgas bailes. Pats cilvēks jau bija viņa lielākā kļūda, un pēc tam vēl viņš cilvēka personā radījis sev sāncensi, jo zinātne padara Dievam līdzīgu, - priesteriem un dieviem pienāks gals, kad cil­vēks kļūs zinātājs! Morāle: zinātne un tikai zinātne ir aizliegta pati par sevi. Zinātne ir pirmais grēks, visu grēku dīglis, iedzim­tais grēks. Morāle: «Tev nebūs pētīt», un viss pārējais izriet no tās. Dieva ellišķīgās bailes nekavēja viņu rīkoties gudri. Kā aizsargājas pret zinātni? Tas uz ilgu laiku kļuva par viņa galveno problēmu. Atbilde: ārā cilvēku no Paradīzes! Laime, dīkdienība rosina domas, bet visas domas ir sliktas domas… Cilvēkam nebūs domāt. Un «galvenais priesteris» izgudro trūkumu, nāvi, dzem­dību mokas, dažnedažādus postus, vecumu, pūliņus un, galvenais, slimības - tie ir tikai līdzekļi cīņai pret zinātni! Trūkums neļauj cilvēkam domāt… Bet - par spīti tam! ak šausmas! - atziņas celtne aug, slejas debesīs, aizēno dievus - ko lai dara? Vecais Dievs izgudro karu, viņš sadala tautas, viņš dara visu, lai cilvēki viens otru iznīcinātu (priesteriem vienmēr bijis nepieciešams karš). Kopā ar citiem līdzekļiem karš ir liels šķērslis zinātnei! Bet neticami! Zinības, emancipācija no priestera, par spīti kariem, aug augumā. Un vecais Dievs nonāk pie pēdējā lēmuma: «Cilvēks zinātni ir ieguvis - nu nekas nelīdz, vajag viņu noslīcināt!»…