Frīdrihs Vilhelms Nīcše - Antikrists

«Debesu valstība» ir dvēseles stāvoklis, nevis kaut kas «pāri zemei» esošs vai «pēc nāves» nākošs. Evaņģēlijā vispār trūkst dabiskas nāves jēdziena: nāve nav nekāds tilts, nekāda pāreja, un tās jēdziena trūkst tāpēc, ka tā pieder pie gluži citas, tikai šķieta­mas, tikai zīmēm noderīgas pasaules. «Nāves stunda» nav kristīgs jēdziens, jo «stunda», laiks, fiziskā dzīve un tās krīzes nemaz neeksistē «priecas vēsts» skolotājiem… «Dieva valstība» nav nekas, kas būtu jāgaida; tai nav ne vakardienas, ne parītdienas, tā nenāks «pēc tūkstoš gadiem» - tā ir sirds izjūtu pieredze; tā ir visur, un tās nav nekur…

35

«Priecas vēsts» nesējs nomira tāpat, kā bija mācījis - nevis lai «atpestītu cilvēkus», bet lai parādītu, kā ir jādzīvo. Tas, ko viņš atstājis cil­vēcei mantojumā, ir prakse: viņa izturēšanās tiesnešu, vajātāju un apsūdzētāju priekšā un attieksme pret visiem apmelojumiem un izsmieklu, viņa izturēšanās pie krusta. Viņš nepretojas, neaizstāv savu taisnību, viņš nesper ne soli, lai atvairītu lielākās briesmas, vēl vairāk, viņš izaicina tās… Un viņš lūdz, viņš cieš, viņš dzīvo kopā ar tiem, kas viņam dara ļaunu, un viņos… Neaizsargāties, nedusmoties, nepadarīt atbildīgus… Bet tāpat arī nepretoties ļaunumam - mīlēt to…

36

Tikai mēs, brīvību iemantojušie gari, esam sagatavoti, lai saprastu to, ko neviens nav sapra­tis deviņpadsmit gadsimtus, - mums piemīt taisnīgums, kas kļuvis par instinktu un kaislību un kas pieteic karu «svētajiem meliem» vēl vairāk nekā jebkādiem citiem meliem… Cilvēki ir bijuši neizsakāmi tāli no mūsu neitralitātes, ko pilda mīlestība un apdomība, no tās gara disciplīnas, vienīgi ar kuras palīdzību kļuvis iespējams atskārst tik svešādas un tik smalkas lietas: kā visos laikos ļaudis nekaunīgā egoismā tiekušies tikai pēc sava labuma; kā viņi uzcēluši Baznīcu pretstatā evaņģēlijam…

Ja kāds būtu meklējis pazīmes, ka aiz diženās pasauļu spēles slēpjas kādas ironiskas dievības pirksts, tas būtu atradis ne vienu vien pierādījumu tajā drausmīgajā jautājumzīmē, ko sauc par kristietību. Pierādījumu, ka cilvēce pielūdz absolūtu pretstatu tam, kas bija evaņģēlija cēlonis, jēga un tiesības; ka Baznīcas jēdzienā tā atzinusi par svētu to, ko «priecas vēsts nesējs» jutis stāvam zem sevis, aiz sevis, - veltīgi meklēt vēl lielāku vispasaules vēstures ironiju.

37

Mūsu laikmets lepojas ar savu vēstures izjūtu. Tad kā gan tas varēja noticēt tādai bezjēdzībai, ka kristietības avotā atrodas rupjš mīts par brīnumdari un pestītāju un ka viss garīgais un simboliskais saturs ir tikai vēlāka attīstība? Gluži otrādi: kristietības vēsture, sākot no Kristus nāves pie krusta, ataino pakāpeniski padziļinošos sākotnējās simbolikas nesapratni. Kristietībai pārņemot arvien plašākas un rupjākas ļaužu masas, kurām arvien vairāk un vairāk pietrūka kristietības pamatu, arvien nepieciešamāk kļuva padarīt kristietību vulgāru, barbarisku. Tā iekļāva sevī visu Romas impērijas pagrīdes kultu mācības un rituālus, visvisādas slima saprāta radītas bezjēdzības. Kristietības likteni nosaka nepiecieša­mība padarīt pašu ticību tikpat slimīgu, zemisku un vulgāru, cik slimīgas, zemiskas un vulgāras bija prasības, kas tai bija jāapmie­rina. Slimais barbarisms beidzot pārtop par spēku Baznīcas vei­dolā, šajā formā, kas nāvīgi naidīga jebkuram patiesīgumam, jeb­kuram dvēseles augstumam, jebkurai gara disciplīnai, jebkurai brīvi noskaņotai un labvēlīgai humanitātei.

Kristīgas vērtības pret aristokrātiskām vērtībām. Tikai mēs, brīvību iemantojušie gari, esam atkal pacēluši šo vislielāko pret­runu, kāda jelkad pastāvējusi starp vērtībām!

38

Te nu man ir jānopūšas. Gadās dienas, kad mani pārņem melnas, vismelnākās melanholijas sajūta, - tas ir nicinājums pret cilvēku. Un neatstāšu nekādas šaubas par to, ko es nicinu, kuru cilvēku nici­nu, - mūsdienu cilvēku, cilvēku, kura laikabiedrs es liktenīgā kārtā esmu. Mūsdienu cilvēks - es smoku viņa netīrajā elpā… Attiecībā uz pagātni man, tāpat kā visiem pētniekiem, piemīt lielāka iecietība, tāda kā augstsirdīga pašaizliedzība; drūmā apdomībā es klīstu pasaulē, kas gadu tūkstošiem ilgi kalpojusi par trakonamu, vienalga, vai šo pasauli sauc par «kristietību», «kristī­go ticību» vai «kristīgo Baznīcu». Es piesargos padarīt cilvēci atbildīgu par tās garīgajām kaitēm. Taču es izjūtu sašutumu un riebumu, tiklīdz ienāku jaunajos laikos, mūsu laikā. Mūsu laiks taču ir zinību laiks… Tas, kas agrāk bija vienkārši slimīgs, tagad kļuvis nepieklājīgs - tagad ir nepieklājīgi būt par kristieti. Lūk, te arī sākas mans riebums. Es palūkojos apkārt: ne vārda vairs nav palicis pāri no tā, kas kādreiz saucās par «patiesību», mēs vairs nevaram paciest, ka priesteris pat tikai izrunā vārdu «patiesība». Pat ar vispieticīgāko pretenziju uz taisnīgumu šodien būtu jāzin, ka katrs teologa, priestera, pāvesta bilstais teikums ir ne vien mal­di, bet meli, - ka viņiem vairs nav brīv melot aiz «nevainības», aiz «nezināšanas». Arī priesteris tikpat labi kā jebkurš cits zin, ka nav vairs nekāda «Dieva», nekādu «grēcinieku», ka «brīvā griba», «tikumiskā pasaules kārtība» ir meli: gara nopietnība, sevis pārvarēšana nevienam vairs neļauj neko nezināt par to… Visi Baznīcas jēdzieni ir atzīstami par to, kas tie patiesībā ir - par visļaunprātīgāko krāpšanu, kāda vien pastāv, lai padarītu nevēr­tīgu dabu, dabiskās vērtības; priesteris pats ir atzīstams par to, kas viņš patiesībā ir - par bīstamākā veida parazītu, par īstu dzīves saindētāju zirnekli… Šodien mēs zinām, mūsu sirdsapziņa zin, ko vērti vispār ir šie baismīgie priesteru un Baznīcas izgudroju­mi, kam tie kalpojuši, jo ar to palīdzību cilvēce sasniegusi šo apkaunojošo stāvokli, kuru uzlūkojot kļūst nelabi: jēdzieni «viņpasaule», «pastarā tiesa», «dvēseles nemirstība», pati «dvē­sele» - tie ir moku rīki, tā ir nežēlības sistēma, ar kuras palīdzību priesteris kļuva par kungu un palika kungs… Ikviens to zin, un, par spīti tam, viss paliek pa vecam. Kur zudusi pēdējā pieklā­jības, pašcieņas izjūta, ja pat mūsu valstsvīri, kas visādā ziņā ir ļoti bezaizspriedumaini un īstenībā pilnīgi ateisti, vēl šobaltdien sauc sevi par kristiešiem un iet pie dievgalda?… Valdnieks27 savas armijas priekšgalā, savā greznībā personificēdams tautas patmī­lību un augstprātību, - taču bez kautrēšanās dēvēdams sevi par kristieti!… Kādus cilvēkus tad noliedz kristietība? Kas tiek saukts par «pasaulīgo»? Kareivis, tiesnesis, patriots; cilvēks, kurš aizstāvas, kurš sargā savu godu, kurš vēlas savu labumu, kurš ir lepns… Ik acumirkli katra darbība, katrs instinkts, katrs reali­zēts vērtējums šobaltdien ir antikristīgs: kādam krāpšanas izdzi­mumam gan jābūt mūsdienu cilvēkam, lai viņš pie tam nekaunētos sevi saukt par kristieti!

39

Es atgriežos atpakaļ, es stāstu īsto kristietības vēsturi.

Jau pats vārds «kristietība» ir pārpratums, jo patiesībā ir bijis tikai viens kristietis, un tas mira pie krusta. «Evaņģēlijs» mira pie krusta. Tas, ko pēc tam sāka dēvēt par «evaņģēliju», bija pretstats viņa dzīvesveidam: «bēdu vēsts», disaņģēlijs. Neprātīgi aplami ir «ticībā» saskatīt kristieša pazīmi pat ja tā ir ticība atpestīšanai caur Kristu: tikai kristīga prakse, tāda dzīve, kādu dzīvoja viņš, kurš mira pie krusta, - tikai tas ir kristīgi… Vēl šobaltdien tāda dzīve ir iespējama, dažiem cilvēkiem pat nepieciešama: īstā, sākotnējā kristietība būs iespē­jama visos laikos… Nevis ticība, bet rīcība un galvenokārt attu­rēšanās no daudzām rīcībām - citāda esamība… Apziņas stā­vokļus, kuros kaut kam tic (piemēram, kaut ko uzskata par patie­su), katrs psihologs atzīs par pilnīgi nesvarīgiem un otršķirīgiem, salīdzinot tos ar instinktu vērtību: stingrāk runājot, viss garīgā pirmsākuma jēdziens ir aplams. Reducēt kristietību, kristīgu dzīvi uz patiesības atziņu, tikai uz apziņas fenomeniem, nozīmē noliegt kristietību. Patiesībā nav bijis pat neviena kristieša. Kristus, kurš divus gadu tūkstošus dēvēts par īsteno kristieti, ir tikai psi­holoģisks pašpārpratums. Tuvāk aplūkojot, par spīti visai «ticī­bai», viņā valda tikai instinkti - un kas par instinktiem! «Ticība» visos laikos, kā, piemēram, Luteram, bijusi tikai ietērps, iegansts, priekškars, aiz kura savu lugu spēlē instinkti, gudrs aklums, kas neredz zināmu instinktu kundzību… «Ticība», ko es jau nosaucu par īsto kristīgo gudrību, vienmēr runāja par «ticību» un vienmēr rīkojās pēc instinktiem… Kristieša priekšstatu pasaulē nav it nekā, kas kaut mazliet tuvotos īstenībai: gluži pretēji, mēs atklājām, ka instinktīvs naids pret katru īstenību ir virzošais, turklāt vienīgais virzošais elements kristietības saknē. Kas no tā izriet? Tas, ka in psjchologicis šeit maldi ir radikāli, t.i., būtiski nozīmīgi, t.i., pati substance. Nomainīsim vienu kristīgo jēdzienu ar realitāti - un kristietība anihilējas!