AHMETS HROMADŽIČS: AKMENS VILKI

AHMETS HROMADŽIČS

AKMENS VILKI

Pasaulē ir kāds kalns. Kalna virsotnē neliels ezers un ezera krastā krauja klints. Uz klints nekustīgi stāv seši akmens vilki. Viņi raugās uz savu atspulgu ūdenī: gan dienu, kad pie debesīm staro saule, gan nakti, kad mirguļo zvaigznes.

Reizēm vilkus ietin mākoņi.

Reizēm apņem migla.

Skaidrā dienā, kad nav nedz mākoņu, nedz miglas, vilkus slēpj mežs.

Neviena taka neved uz šo klinti, un aizkļūt turp ir bezgala grūti. Drosminieks, kurš dotos meklēt akmens vilkus, ilgi maldī- tos pa mežu mežiem, kur mājo lāči un lūši, kur padebešos valda ērgļi, kur no katra koka, katra krūma svešinieku paslepus vēro kvēlojošas acis. Taču, kad beidzot būtu sasniegta kalna virsotne, drosminieks nenožēlotu, ka leģenda par akmens vilkiem aizvīlusi viņu šai drūmajā dižmežā. Kā balvu par drosmi un neatlaidību viņš pilnām izbaudītu brīnumaino skatu, kāds paveras no kalna augstumiem.

Tikai tādu drosminieku ir gaužām maz, un tikai retajam laimē­jies pārvarēt neskaitāmos šķēršļus un ezera krastā aizgrābtam izsaukties:

— Leģenda stāsta vistīrāko patiesību! Akmens vilki vēl šobalt­dien stāv uz klints.

Vairums ļaužu, nejuzdami ne mazāko vēlēšanos kāpt kalnos, nesaskata leģendā par vilkiem neko citu kā vienīgi izdomu no sākuma līdz galam.

Taču daudzi domā citādi.

— Tāpēc jau tā ir leģenda, — vipi iebilst. — Galvenais, lai leģenda būtu skaista un aizraujoša. Ja arī tajā ir kāda kripatiņa izdomas — vai tas tik svarīgi?

Patiesi! Vai tas tik svarīgi?

Taču paklausīsimies labāk pašu leģendu…

Tas bija viņa pirmais pavasaris. Viņš bija vēl pavisam maziņš. Bezrūpīgs stirnas mazulītis, kas ne soli neatkāpās no mātes. Gulēja viņai blakus, rotaļājās, viņas mīļo acu uzraudzīts. Arī tais reizēs, kad viņi devās uz kalnu pļavām, kas bija klātin noklātas ziediem un mīkstu, smaržīgu zāli, viņš tipināja blakus mātei. Viņiem bija mājīgs miteklis meža vīnogulāju biezoknī, blakus veca, pamesta cietokšņa mūriem. Senos laikos šeit meža droši vien nemaz nebija. Bija vienīgi kails kalns, bet uz kalna cietoksnis, pa kura vārtiem pretim ienaidniekiem auļoja smagās bruņās tērpti vīri straujos zirgos, un neviens īsti nezina, cik daudz sīvu kauju izcīnīts veco mūru piekājē. Pēc tam šie mūri kļuva par upuri nežēlīgajiem iebrucējiem un nesaudzīgajām liesmām. Taču cie­tokšņa vēsturei nav tieša sakara ar mūsu stāstu, un tāpēc ilgāk pie tās mēs nepakavēsimies. Parunāsim labāk par ko citu. No kalna dzīlēm iztecēja avots. Plūzdams lejup uz ieleju kā skaļš strauts, tas pulcināja vecā cietokšņa apkaimē jo daudzus meža iemītniekus. Uz avotu un strautu gan vienatnē, gan veseliem bariem devās vilki, lai dzesētu slāpes un gūtu kādu medījumu. Uz strautu piesardzīgi lavījās viltīgās lapsas, bet vasaras tveicē, glābdamies no svelmainajiem saules stariem, strauta vēsajā ūdenī pērās putni. Šurp nāca arī tramīgās stirnas un staltie stirnāži, bet

debesu zilgmē virs kalniem no agra rīta līdz vēlam vakaram drau­dīgi lidinājās vanagi un ērgļi. Ak dievs, cik daudz asiņainu traģē­diju pieredzējuši šās kalnu upītes krasti! Cik daudz neaizsargātu dzīvnieku krituši par upuri plēsoņām! Taču par to zina vienīgi pats kalns. Bet kalns cieši glabā savus noslēpumus, un mums' nekad neizdosies tiem piekļūt, ja nu vienīgi mazlietiņ tajos ielū­koties. Tāpēc ļausim kalnam arī turpmāk glabāt savus noslēpu­mus, bet paši atgriezīsimies pie mūsu mazā varoņa.

Viņš tikai nupat bija sācis apgūt meža dzīves gudrības, un, protams, viņam nebija ne jausmas, kādus pārbaudījumus viņam gatavo dzimtie kalni.

Stirnēna māte, tāpat kā visas mātes pasaulē, ne brīdi neizlaida savu lolojumu no acīm un nelika viņam mieru ar dažnedažādiem padomiem un pamācībām:

— Neņem to mutē.

— Neēd šo mērdēkli.

— Neej pie ūdens — noslīksi.

— Uzmanies! Skaties, kur ej!

Bija pavasaris, un viss bija gluži tāpat kā katru pavasari.

Brīžam nolīst silts lietus.

Brīžam pāri kalniem aizvēdī spirgts vējiņš.

Brīžam savelkas melni mākoņi un, zemu nogūluši pār zemi,

noliec egļu galotnes — tad sākas vētra. Tās brāzmās nodreb kalns no virsotnes līdz pamatnei, un nav neviena stūrīša, kur varētu justies mierīgi un droši. Vējš nežēlīgi lauž zarus un gāž kokus. Dārd pērkons, draudīgi plaiksnī zibeņi. Un visa dzīvā radība, ko mežā pārsteigusi vētra, trīc aiz šausmām. Meža iemītnieki paslē­pušies gaida, kamēr pāries draudošās briesmas, kas vienlīdz bīsta­mas gan asinskāram plēsoņam, gan dziedātājputniņam. Un tikai pēc tam, kad trakojošā stihija norimusi un mākoņspraugā atkal paveras saule, meža iemītnieki uzdrīkstas pabāzt laukā galvu no neskaitāmām alām, klinšu spraugām un citām paslēptuvēm, un pieklusušais kalns atkal atdzīvojas.

Par laimi, tai gadā vētras neuznāca bieži.

Daudz vairāk bija saulainu pavasara dienu, kad kalnus pieskandē jautras tērgas, bet mežu pilda reibinošas smaržas un līksme.

Stirnēns auga lielāks no dienas dienā un savā pirmajā pava­sarī bija Joti laimīgs un jautrs. Un kā lai nebūtu! Māte pret viņu bija bezgala mīļa un gādāja kā mācēdama, lai viņas mazulim nekā netrūktu. Bet stirnēns vēl bija aplam liels nepraša un neva­rēja atšķirt pat draugu no ienaidnieka. Viņš vēl nezināja, cik daudz briesmu viņam uzglūn uz katra soļa un kādi bargi likumi valda mežā. Par laimi, viņa māte bija ļoti gudra. Viņa pacietīgi mācīja gudrībā arī savu mazuli.

Vispirms viņam vajadzēja iemācīties savas cilts valodu — stirnu valodu. Taču ar to vēl nepietika. Viņam vajadzēja apgūt meža ierašas. Daudzbalsīgajā meža korī atšķirt pēc dzirdes četrkājainos un spārnotos iemītniekus. Nekļūdīgi pazīt spalgos putnu ķēr­cienus, kādi parasti atskan, tuvojoties bīstamiem un nevēlamiem viesiem. Tā stirnēns uzzināja, ka mežam ir savi sargi, — paslēpu­šies biezajā lapotnē, krūmos vai zālē, tie vērīgi seko visam, kas notiek apkaimē.

Pirmajās dienās, kad stirnēns vēl bija vārgs un nejaudāja atstāt savu mājokli vīnogulāju biezoknī, māte ne mirkli nerada mieru, ieklausīdamās ikvienā aizdomīgā skaņā. Piekodinājusi mazulim gulēt klusi un rātni, viņa vai ik brīdi gāja lūkoties, kas notiek tuvākajā apkārtnē, vai nezogas kāds ienaidnieks.

Reizēm viņa atgriezās nomierinājusies.

Reizēm atgriezās satraukta, un tad viņi abi, elpu aizturējuši, ilgi, ilgi gulēja, baidīdamies pakustēties, gaidīdami, kad briesmas būs garām.

Reizēm, kad ienaidnieks bija pienācis pārlieku tuvu, stirnu māte ķērās pie pēdējā izmisīgā līdzekļa. Viņa skaidri apzinājās — ja ienaidnieks atklās viņu mājvietu, viņas bezpalīdzīgajam mazulim, kas tik tikko bija iemācījies noturēties uz savām vēl nepaklausīgajām kājiņām, draudētu neglābjama bojā eja. Un viņa izšķīrās par drosmīgu soli — pati parādījās ienaidniekam un aizvilināja to iespējami tālāk no mājvietas. Riskēdama ar dzīvību, stirna uzsāka šo rotaļu ar nāvi. Un kalni kļuva par liecinieku šaušalīgai vajāšanai, kuras iznākumu neviens nevarēja paredzēt. Viss bija atkarīgs no tā, kurš būs izturīgāks un spēcīgāks — stirna vai viņas vajātāji. Visbiežāk tie bija vilki un lapsas. Rei­zēm lūši. Bet dažkārt klaiņojoši suņi.

Nav grūti iedomāties, ko izjuta mūsu mazulis, gaidīdams mātes atgriešanos.