AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

Sai vispārējā panikā, kas bija pārņēmusi stirnu cilti, stirnēns pazaudēja māti. Kokā, zem kura bija patvēries kāds desmits stirnu, pēkšņi iespēra zibens. Pēc tam otrs. Taču otrs zibens šai vietā vairs nevienu nesastapa. Stirnas pajuka uz visām pusēm. Melnajā tumsā nebija iespējams sasaukties un atrast citam citu.

Tai baismajā naktī stirnēns palika viens.

Veltīgi viņš sauca pēc palīdzības.

Veltīgi meklēja savu māti.

Cauru nakti un arī pēc tam daudzas naktis un dienas, kad negaiss jau bija norimis, stirnēns, nezaudēdams cerības, meklēja māti. Viņš izstaigāja simtiem taku un pārbrida simtiem strautu. Viņš apstaigāja simtiem noru. Viņš sastapa simtiem stirnu — taču viņa mātes starp tām nebija.

Stirnēns bez mitas staigāja ap savu mājvietu vecā cietokšņa piekājē, gar meža vīnogulājiem noaugušajiem mūriem. Viņš aiz­vien vēl gaidīja māti.

«Varbūt viņa vēl atgriezīsies?»

Taču māte neatgriezās. Pagāja dienas un naktis, un katra jauna diena, katra jauna nakts aiznesa sev līdz kādu drusciņu cerību. Veltīgi stirnēns gaidīja māti, veltīgi taujāja pēc viņas — neviens viņam neko nevarēja pateikt. Un viss, kas bija noticis ar stirnēna māti tai baismajā naktī, palika noslēpums. Noslēpums, ko būtu varējuši atklāt vienīgi kalni.

Vai stirna bija iekritusi bezdibenī?

Vai dabūjusi galu putojošā straumē?

Vai arī nokļuvusi kāda plēsoņa nagos?

Vēl ilgi pēc vētras kalnos meklēja pazudušos. Mātes meklēja savus bērnus, bērni meklēja vecākus. Un bija daudz priecīgu tikšanos. Un daudz prieka asaru.

Taču vēl vairāk rūgtu asaru, jo simtiem dzīvnieku bija kri­tuši par upuri nežēlīgajai stihijai.

Drīz vien pēc briesmīgās vētras, iestājoties pirmajām lietaina­jām rudens dienām, vecāki pirmo reizi izveda vilcēnus medī­bās — un šoreiz pavisam īstās medībās. Vilku māte un vilku tēvs veda savus bērnus aizvien tālāk un tālāk, virzoties pa viņiem vien zināmām takām, dziļām gravām, putojošu strautu krastiem un klinšainām kalnu virsotnēm, kur brīvi pūta visi vēji. Vilku ģimene gāja bez atpūtas. Jaunajiem vilkiem nu uz visiem laikiem bija jāatvadās no bērnu dienu rotaļām un uz patstāvīgas dzīves sliekšņa jāiziet pēdējā skarbā skola.

Vecāki bija iemācījuši vilcēniem pazīt zvēru pēdas, kas bija atstātas zālē, uz nokritušajām lapām, itin visur, kur vien tās sa­skatāmas.

Vecāki bija iemācījuši vilcēniem iet citam aiz cita, nedzir­dami, cenšoties neiztramdīt snaudošos putnus un zvērus.

Vecāki bija iemācījuši vilcēniem izraudzīties visizdevīgāko vietu slēpnim. Viņi bija iemācījuši vilcēniem gaidīt uz laupījumu. Un šī gaidīšana bija vesela māksla — pacietības māksla.

Paslēpušies kuplā zālē, krūmos, dzelkšņainos brikšņos kaut kur strauta krastā, pie avota vai meža takas, jaunie vilki jau prata stundām ilgi gulēt kā pamiruši, neuzdrīkstoties pakustēties vai izdvest kaut vienu skaņu. Turklāt viņiem vajadzēja saklau­sīt visklusāko čaboņu, neļaut sevi pievilt nedz dzirdei, nedz redzei. Reizēm medījums iemaldījās tieši slēpnī, un tad nogurdi­nošā gaidīšana tika gandarīta ar lepnām dzīrēm. Taču bieži vien gaidīšana bija arī veltīga. Vairākas reizes pēc kārtas vilcēni atgriezās no slēpņa tukšiem vēderiem. Tā viņi iepazina izsalkumu un saprata, ka barība mežā no gaisa nekrīt, tā iegūstama ar darbu un gudrību.

Taču visbiežāk jaunie vilki mācījās medījumu vajāt, un šis medību veids viņiem patika vislabāk. Viņus valdzināja trakais skrējiens, un viņi dzinās paka] savam upurim, kamēr vien kājas turēja, razdami šai aizrautīgajā un reizē nogurdinošajā rotaļā patiesu prieku.

Viņi dzina pēdas zaķiem.

Viņi dzina pēdas stirnām.

Reizēm viņi dzinās pakaļ arī viltīgajām lapsām. Taču lapsu medības vilcēniem vairāk atgādināja aizrautīgas sacīkstes atta­pībā un viltībā.

Lapsas viltība visiem sen zināma — šiem rūdītajiem blēžiem visā mežā neviens nevar līdzināties, tie kuru katru apvedīs ap stūri. Tomēr būtu aplam uzskatīt, ka vilki paļaujas vienīgi uz savu spēku. Viltībā un izmanībā vilks neatpaliek no vispieredzē- jušākās lapsas. Reizēm pat pārspēj lapsu un pamanās nocelt tai no deguna priekšas drošu laupījumu.

Nekad nevar zināt, kādus stiķus izmetīs lapsa, bēgdama no vilka, toties itin labi zināms, ka lapsa nekad nepadodas, pat vis­bezcerīgākajā stāvoklī nezaudē cerību kaut kā izkulties sveikā. Kad viltība vairs neko nelīdz, lapsa cīnās līdz pēdējam elpas vil­cienam.

Reiz vilkam un vilcenei laimējās noķert dūšīgu lapsu, kuras neizsīkstošais cīņas spars jaunajiem vilkiem palika atmiņā uz ilgiem laikiem. Tai bridi, kad vecāki pameta lapsu vilcēniem par uzjautrinājumu, viņa jau bija krietni saplosīta un stipri noasi­ņojusi. Vilku tēvs un vilku māte vēroja kaujas lauku, stāvēdami malā. Viņi bija pārliecināti, ka vilcēni attaisnos viņu cerības, un jau sen dzīrās uzrīdīt viņus lapsai. Beidzot ilgi gaidītā kauja sākās. Vecāku klātbūtnes uzmundrināti, vilcēni sparīgi metās lapsai virsū, rādīdami vecākiem savu drosmi un vīrišķību. Taču steiga šoreiz bija nevietā, jo viņi nezināja, ka ne jau velti

ievainota lapsa tik slavena ar savu negantumu un to nevar ne salīdzināt ar bezpalīdzīgo zaķi vai rubeni. Saplosītā lapsa cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam. Tas lika vilcēniem atkāpties. Viens no viņiem ar kaujā iemantotu asiņojošu brūci kaklā, smilkstē­dams aiz sāpēm, skrēja pie vecākiem, taču tie bez kādas līdzjū­tības raidīja viņu atpakaļ.

— Hei, drošāk! Kod viņai! Plēs viņu! — tie uzmundrināja vil­cēnus.

Asinīm noplūdusi lapsa sagatavojās atvairīt jaunu uzbrukumu, viņas acis šķīla zibeņus. Viņa, šķiet, meta saviem mocītājiem mēmu izaicinājumu:

«Kas ir? Nobijāties? Nāciet šurp — es gaidu!»

Ieslēguši lapsu aplī, iebiedētie vilcēni mulsi mīņājās. Tā bija viņu pirmā nopietnā kauja. Līdz tam bija tikai rotaļas. Ja vecāki tik bargi nelūkotos virsū, viņi, protams, uzskatītu par labāku ar kaunu pamest kaujas lauku un paslēpties kaut kur alas dzi­ļumā. Taču vecāku skatieni viņiem atkal lika bez apdoma doties uzbrukumā. Un atkal sākās izmisīgs cīniņš, un vilcēnu kaujas saucieni satricināja kalnus. Savij ušies kamolā, lapsa un vilcēni ripoja pa zemi, palēcās, krita, pajuka un atkal saķērās kopā. Skrapstēja zobi, uz visām pusēm lidoja spalvu kušķi, taču neviens pat nedomāja par samierināšanos vai bēgšanu. Ne lapsa, ne vil­cēni. Jo vairāk tāpēc, ka tagad jau skaidri bija samanāms vil­cēnu skaitliskais pārākums, un viņi acīm redzami guva virsroku pār savu pretinieku un galu galā arī pieveica to.

Tā vilcēni pabeidza savu izglītošanos.

Tā beidzās viņu bērnība.

Nākotnē viņus gaidīja jauni piedzīvojumi un asiņainas kau­jas bezgalīgajos meža plašumos.

Drīz vien pēc cīniņa ar veco lapsu pie vilku alas sāka pulcēties nepazīstami vilki. Tie bija viena bara vilki. Mūsu vilcēnu brāļi un māsas. Jauni, stalti un pārdroši zvēri. Tuvojās ziema, un vil­kiem bija laiks pulcēties baros. Lai kā viena liela ģimene dotos klaiņojumos pa mežiem, uzbruktu ciematiem, savā ceļā visu izlau­pot un apslaktējot. Un tā līdz pat pavasarim. Kamēr mežos nesāks vīterot putni un saule neatsegs savu vaigu, kamēr zvēri nesāks mest spalvu, kad vilki kā saules brāļi apskurbuši klimst pa mežiem, nebēdādami par to, kur viņi sagaidīs krēslu un kur viņus atradīs rītausma.