AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

Un viņš jautāja mātei:

— Māmiņ, kāpēc man neaug radziņi?

— Māmiņ, vai tiešām es vienmēr būšu maziņš?

Un stirna mierināja savu dēlu, kā visas mātes pasaulē mierina savus bērnus, un nemitējās atkārtot, ka vienā jaukā dienā viņš kļūs stalts un spēcīgs, visstaltākais un visspēcīgākais stirn­āzis, kādi mēdz būt vienīgi viņu ciltī. Tad mazulis nomierinājās un pacietīgi gaidīja, kad piepildīsies mātes solījumi. Un, gaidī­dams šo brīnum jauko laiku, viņš bieži redzēja sapņos niknas divkaujas, kurās viņš vienmēr guva uzvaras. Viņš iztēlojās sevi par bezbailīgu barvedi, kuram bez ierunām visi paklausa.

Un ik reizes, kad pļavās vai mežā viņam gadījās sastapt pieau­gušos stirnāžus, mazulis aizgrābts raudzījās uz šiem spēcīgajiem un lepnajiem dzīvniekiem. Viņš pat lūkoja pieiet tiem tuvāk. Var­būt pat sadraudzēties ar kādu no tiem. Taču visi viņa pūliņi bija veltīgi. Lepnie dzīvnieki nepievērsa viņam nekādas uzmanības. Dažreiz pat rupji patrenca mazuli prom, noraidīdami visus viņa mēģinājumus iepazīties. Taču pat šāda izturēšanās neaizvainoja sajūsmas pārņemto mazuli. Vai tad gluži tāpat neizturējās viņa paša tēvs? Un mazais stirnēns saprata, ka visā milzīgajā mežā viņam ir tikai viens vienīgs draugs — māte.

Acīm redzot, pieaugušie stirnāži ne visai ieraudzīja savas cilts mazos neprašas un nejāva tiem maisīties pa kājām. Kāpēc tas tā bija, mūsu stirnēns nezināja. Toties tagad viņš apjauta, ka aug lielāks ar katru jaunu dienu. Un pienāks bridis, kad viņš būs pavi­sam liels, viņš pats izraudzīsies sev draugus, un lai tad mēģina kāds patriekt viņu prom!

«Kas gaida, tas sagaida!» tautas gudrība māca.

To pašu dēlam sacīja arī stirna:

— Pacieties mazlietiņ. Drīz būsi pavisam liels.

Stirnēns noticēja mātei un sagatavojās pacietīgi gaidīt. Turklāt viņš jutās gaužām labi. Viņa dzīve ritēja vienos priekos. Pēc spē­lēm un klejojumiem pa mežu viņš gulēja ciešā miegā un, liekas, itin nemaz nemanīja, kā steidzas laiks. Māte joprojām rūpējās par viņu un lutināja viņu. Un viņš bija laimīgs.

Taču laime nevar ilgt bezgalīgi, un reiz bezbēdīgajai bērnībai pienāca gals.

Pavasaris pagāja. Atnāca vasara.

Sākās svelme, neizturama svelme, kas izdzēra rasu lāsi pa lāsei, izsausēja pēdējo peļķi. Nokalta zāle. Puķes pirms laika nobirdi­nāja ziedlapiņas. Koku zaros novīta lapas. Un mežā sākās ūdens bads. Dienu un nakti uz strautu virknēm nāca zvēri un putni, kas slāpa pēc valgmes un vēsuma. Kalnu upe bija vienīgā vieta, kur vēl varēja atrast ūdeni. Starp zāles ceriem, krūmiem un kokiem, kas auga krastā, vai ik brīdi pašāvās laukā tramīgi vai viltīgi zvēru purni. Vai ik brīdi bija dzirdamas putnu klaigas un spārnu vēcieni. Parasts ūdens tagad bija dārgāks par visu pasaulē. Zvēri veselām ģimenēm atstāja dzimtās vietas un, meklēdami ūdeni, pārcēlās uz jauniem apvidiem.

Vēsās kalnu upītes krastos ne dienu, ne nakti nenorima asiņaini slaktiņi.

Un tieši šai trauksmainajā laikā mūsu stirnēns tikko neiekļuva nelaimē.

Reiz, kamēr viņa māte dzēra ūdeni, viņš sāka klimst apkārt un izkļuva mazā noriņā, ko ieskāva rets krūmājs. Noriņas mīkstajā zālē rotaļājās vilcēnu bariņš. Vilcēni lēca cits citam pāri, meta kūleņus, skraidelēja — vārdu sakot, draiskojās un blēņojās, kā tas pienākas veselīgiem bērniem.

Mūsu stirnēns pārsteigts apstājās un platām acīm raudzījās uz vilcēniem, itin nemaz neapjēgdams draudošās briesmas. Viņam pat prātā neienāca, ka viņa acu priekšā rotaļājas visīstākie vil­cēni. Viņu jautrības aizrauts, stirnēns jau grasījās lēkt iekšā trokšņainajā varzā, taču nepaguva. Rotaļā iekarsušie vilcēni pēkšņi metās šķērsām pāri noriņai stirnēnam tieši virsū. Mūsu mazulis briesmīgi pārbijās. Sajutis ko nelāgu, viņš diedza prom un nomierinājās tikai pēc tam, kad atradās blakus mātei. Vilcēni tobrīd izskrēja upes krastā, un stirnu māte nu varēja viņus labi redzēt. Uzmetusi tiem īsu mirkli, viņa nekavējoties pieņēma lēmumu: drāzties, ko kājas nes, uz glābēju mežu.

Vilcēni palika upes krastā.

Itin kā nekas nebūtu noticis, viņi atgriezās noriņā un atsāka pārtraukto rotaļu. No biezās zāles viņiem pretī iznāca milzīga vilku māte — svelmes nokausēta, viņa bija gulējusi paēnā. Vil­cēni metās pie mātes, spiegdami aiz prieka vēl līksmāku rotaļu gaidās.

Kas notiktu ar mūsu stirnēnu, ja vilcene nebūtu iesnaudusies? Ai, cik plāni tad viņam būtu klājies! Gan viņam, gan stirnu mātei. Izvairīties no pieauguša vilka nav nemaz tik vienkārši.

Taču nav nekādas jēgas prātot par to, kas nav bijis.

Parunāsim labāk par citu. Piemēram, par to, ko stirnēns toreiz nezināja:

ka šī pirmā tikšanās ar vilcēniem nebūs pēdējā,

ka piemīlīgie vilcēni, kas rotaļājās noriņā, drīz kļūs par visa meža biedu,

ka jokainās iepazīšanās turpinājums būs šaušalīgs.

Bija noticis tas, kas kalnos notiek katru pavasari.

Stirnēns un vilcēni bija nākuši pasaulē vienā un tai pašā dienā, un šis pavasaris viņiem bija pirmais pavasaris un jautrās rotaļas vecā cietokšņa piekājē, noriņās un strauta malā bija viņu pirmās rotaļas.

Tā viņi auga cits citam kaimiņos, par To nekā nezinādami.

Muļķa stirnēns.

Un muļķa vilcēni.

Vilcene bija tāda pati mīloša māte kā stirnēna māte. Un, tā kā arī vilkiem ir ienaidnieki, vilcene, gluži tāpat kā stirnēna māte, ik brīdi bija nomodā par savu bērnu dzīvību un uzmanīja tos kā acuraugu. Vilku mātei bija divas drošas paslēptuves, divas mājas. Vienas īstās mājas dziļā klints plaisā, kas no visām pusēm bija pasargāta no vēja, lietus un miglas. Otras mājas atradās netālu no pirmajām necaurejamos brikšņos, un vilcene tās laiku pa laikam izmantoja, kad viņai likās — ienaidnieks varētu atklāt viņu mājokli klints plaisā.

Tiklīdz vilcēniem atdarījās acis un ķepas kļuva pietiekami stip­ras, viņi, tāpat kā visi zvērēni, sāka pārbaudīt savu spēku rota­ļās. Sākumā viņi draiskojās krēslainajā alā, bet, mazliet paaugu­šies, pārgāja rotaļāties uz noriņu netālu no mājām milzīgu priežu paēnā, kur viņus no nelūgtiem skatieniem droši pasargāja meža vīnogulāju kaskādes. Vilcēni nekad netika atstāti bez uzraudzības. Vai nu vilku mātes, vai vilku tēva, bet reizēm abu vecāku vērīgie skatieni sargāja vilcēnus un arī uzmanīgi sekoja rotaļai. Nebēdī­gās rotaļas vilcēniem bija īsta skola, kur viņi mācījās veiklību, izturību, viltību — vārdu sakot, visas tās zinības, kādas vilkiem tik ārkārtīgi nepieciešamas visu mūžu.

Vilcēniem jau kopš dzimšanas tika mācītas asinskāro meža saimnieku iemaņas. Taču tikai medības mazajos plēsoņos pa īstam atmodināja alkatīgo instinktu. Medības parasti notika mājās vilku mātes uzraudzībā. Atstiepusi no meža aiz pārbīļa pusdzīvu zaķi un nometusi to alas vidū, pati vilcene tikmēr nostājās sardzē pie ieejas alā. Sajutis brīvību, nabaga zvēriņš sāka skraidīt pa alu. Ja nu izdodas izglābties! Viņš šaudījās no viena stūra uz otru, velti mēģinādams patverties kādā tumšā spraugā, bet neparastās rotaļas iejūsminātie vilcēni skrēja savam upurim pakaļ, pieskan­dinādami alu ar līksmām rejām. Tiekdamies izrauties brīvībā, zaķis uzdrāzās virsū vilcenei, bet tā atkal aizstiepa viņu alas vidū. Līksmās medības sākās no jauna. Mazie mednieki iekarsa aizvien vairāk un vairāk. Nabaga zaķis beidzot padevās, un tad sekoja atrisinājums. Bet, kāds bija šis atrisinājums, — to itin labi nojau­šat jūs paši.