AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

Nākamās medības bija vēl aizraujošākas.

Šoreiz vilku māte pārstiepa no meža lielu, pusnomocītu rubeni. Viņa nometa to alas vidū un atkal nostājās sardzē pie ieejas, bet vilcēni, milzīgā putna kareivīgā izskata nobiedēti, ierāvās tumšā­kajā kaktā un neparko neuzdrošinājās nākt laukā. Vilcenei vaja­dzēja krietni nopūlēties, lai uzkurinātu vilcēnu cīņas sparu un uzrīdītu viņus putnam. Sākās medības. Rubenis cīnījās par

savu dzīvību, bet vilcēni aizgrābīgi nodevās neparastajai ro­taļai.

Tomēr vislielāko prieku saviem bērniem vilcene sagādāja tai dienā, kad izveda viņus pirmajā pastaigā saltūdens strauta krastā, zaļajā meža noriņā, kur vilcēnus gaidīja jauni prieki un rotaļas. Pamazām vilcēniem atklājās neizpētītā un skaistā pasaule, noslēpumainais mežs, kuram vajadzēja kļūt par viņu milzīgajām mājām un neaptveramām medību vietām. Mežā viņiem bija ļauts draiskoties pēc sirds patikas. Māte viņus vienādi uzmundrināja:

— Skraidiet, bērniņi, skraidiet!

Un vilcēni skraidīja.

Gan garajā zālē, gan priežu silā, gan biezajos krūmos skanēja viņu ķiukstieni, viņu kareivīgās rejas, kam drīz vien būs lemts pārvērsties par draudīgām vilku gaudām. Vilcēni pieņēmās spēkā ar katru dienu. Pat viņu prasīgā māte, kuras skatienam nepaslī- dēja garām neviens sīkums, — pat viņa bija apmierināta ar saviem bērniem.

Tā auga vilcēni.

Lai kādā jaukā dienā kļūtu par visa meža biedu.

Tikām auga lielāks arī mazais stirnēns.

Un ne vienreiz vien viņu paglāba no nenovēršamas nāves viņa mātes pašaizliedzīgā mīlestība.

Jo ne vien vilki, bet arī plēsonīgie ērgļi, kas nemitīgi lidinājās virs meža, bija niknākie stirnu ienaidnieki.

Kādu rītu gaismas svīdā stirnu māte atgriezās ar mazuli no ganībām. Viņi nesteidzīgi soļoja mājup. Kā parasti, stirna vērīgi ieklausījās ikvienā troksnītī un tramīgi raudzījās apkārt. Un tomēr nepamanīja milzīgu ērgli, kas riņķoja augstu gaisos. Meklē­dams upuri, ērgļa asais skatiens spraucās cauri meža lapotnei. Atradis meklēto, ērglis gluži kā akmens krita lejup. Tas notika tieši tai brīdī, kad mūsu mazulis ar māti gāja pāri norai. Izpletis varenos spārnus, ērglis spēji pagriezās. Vēl mirklis, un viņš jau atradās virs noras. Virs mazuļa galvas atskanēja viņa uzvaras ķērciens. Vēl mirklis — un cietsirdīgā plēsoņas sagrābtais stirnēns pacelsies gaisā. Vēl mirklis — un briesmīgais mednieks aiznesīs mazuli uz savu kalnu valstību. Un tās būs beigas. Taču tai pašā acumirklī, kas dzīvību atdala no nāves, māte atkal devās savam lolojumam palīgā. Viņa metās ērglim virsū un iebelza tam no visa spēka ar galvu. Ērglis zaudēja līdzsvaru, sazvārojās un vare­niem spārnu vēcieniem uzlidoja gaisā, atkal gatavs mesties savam upurim virsū. Taču par vēlu. Māte un mazulis jau atradās zem biezās lapotnes, kur plēsīgais putns vairs nevarēja pļ^kļūt.

Un atkal cita citai sekoja bezrūpīgas dienas.

Rotaļādamies un draiskuļodami auga vilcēni.

Rotaļādamies un draiskuļodams auga stirnēns.

Stirnēna un vilcēnu pirmā tikšanās beidzās laimīgi. Paliesi, stir­nēnam toreiz bija ļoti laimējies. Turklāt viņš saņēma labu mācību un tagad būs daudz piesardzīgāks. Taču nekādas mācības nevar pasargāt zvērus no nelaimes, jo neviens nezina, no kurienes tā var atnākt.

Līdz pat rudenim nekas neparasts ar stirnēnu nenotika.

Tad atnāca rudens un atnesa sev līdz lietu, salnas un skarbus vējus. Vēji norāva kokiem drānas, nolieca novītušo zāļu stiebrus un izkaisīja pa zemi pēdējo meža puķu ziedlapiņas. Kalni zaudēja krāsas, kļuva vientuļi un skumīgi. Pēdējie putni aizlidoja uz dien­vidiem, un viņu dziesmas skanēja aizvien retāk un retāk. Gan lielie, gan mazie meža iemītnieki steidzās patverties ziemas mājokļos un atstāja tos vienīgi tais retajos brīžos, kad no pelēkās mākoņu blīvas paraudzījās laukā saules maliņa. Pret rudeni stir­nēns bija kļuvis par skaistu un staltu pusaudzi. Tagad vairs neviens nevarētu sazīmēt, ka tas ir tas pats neveiklais mazulis, kurš ne soli neatkāpās no mātes. Tiesa, pagaidām viņam vēl nebija radziņu. Un kāda gan jēga jau rudenī iemantot ragus, ja tik un tā līdz pavasarim tos nevar saglabāt? Tāds reiz ir stirnu cilts likums — rudenī ragus nomest un pavasarī tos atkal atgūt.

Stirnēns joprojām nešķīrās no mātes, lai gan tagad viņam vairs nebija vajadzīga nemitīga aprūpēšana un sīkumaina aizgādība. Tagad viņš pilnām apzinājās savus spēkus un varēja droši paļau­ties uz paša dzirdi un redzi. Kā rotaļādamies stirnēns varēja panākt un apdzīt kuru katru un atsteigties palīgā mātei, kā tas piedienas pusaudzim, kas iemācījies saglabāt drosmi jebkuros apstākļos.

Pagaidām viss ritēja brīnišķīgi, un stirnēnam nevarēja ne prātā ienākt, ka drīz vien viņam uz visiem laikiem būs jāšķiras no mātes. Paklausieties, kā tas notika.

Kādu dienu pār kalniem savilkās smagi, melni mākoņi. Mežam uzklupa negants vējš, tas purināja kokus, un, padodamies vētras brāzmām, mežs liecās un plaka pie zemes. Kalnus pārskanēja mežonīgi vētras auri:

Ū-ū-ū!

Ū-ū-ū!

Ne mirkli nepiestādams, svilpa un gaudoja viesulis. Tas lauza un gāza zemē kokus, bet panikas pārņemtie meža zvēri joņoja pa kalniem, meklēdami kādu patvērumu. Taču patvērumu viņi nekur neatrada, jo pēc brītiņa jau gāza lietus, granda pērkons un plaiksnījās zibeņi.

Mežu izgaismoja žilbinoši liesmojumi, drebināja neiedomājama dārdoņa.

Šķita, kalns sašķelsies drumslās un iegāzīsies tumšā bezdibenī.

Pār zemi gruva veselas ūdens gāzmas; ūdens straumēm plūda lejup pa vecām, izžuvušām gultnēm, pa gravām un ieplakām, savā ceļā visu sagraudams.

Odens rāva sev līdz akmeņus.

Odens kā nožēlojamas skaidas aizmēza kokus un celmus. Odens bez žēlastības izskaloja visu, kas nokļuva tā gūstniecībā, un vai tai dzīvajai radībai, ko ierāva savos virpuļos neapturamā straume!

Negaiss plosījās dienu un nakti.

Šķita, ka tas nekad nebeigsies, šķita, ka cauri melnajiem pade­bešiem nekad neizlauzīsies neviens gaismas stariņš.

Kam no meža iemītniekiem, pēc jūsu domām, klājās vissliktāk?

Ko bez žēlastības pātagoja lietus un vējš?

Putnus?

Nē.

Putni paslēpās koku dobumos, tur bija silts un sauss.

Vilkus?

Nē.

Vilki salīda dziļi midzeņos.

Arī lapsas ielīda alās.

Gan zeltastes caunas, gan lunkanās zebiekstes, gan peles, gan kāmji, gan āpši — tiem visiem bija alas, kurās tie steidzīgi salīda.

Bet kur palika mūsu stirnas?

Kur tās noslēpās?

Kur patvērās no nežēlīgā vēja, ledainā lietus, žilbinošā zibens un apdullinošā pērkona?

Kā zināms, stirnas nerok sev alas.

Un nekad nedzīvo klinšu plaisās — par tādām viņas nemaz nezina.

Stirnas varēja meklēt glābiņu zem kuplajiem kokiem vai arī meža vīnogulāju biežņā, taču nesaudzīgās lietus gāzmas izlauzās cauri lapotnei, un stirnas samirka un izsalās vējā līdz pat kau­liem.

Stirnas panikā šaudījās pa mežu.

Šaudījās kā neprātīgas stirnu mātes.

Šaudījās līdz nāvei pārbiedētās stirniņas un stirnēni.

Stirnas auļoja, izmisīgi mēģinādamas aizbēgt no vēja un pēr­kona, viņas spiedās bariņos zem kokiem, zem klintīm, taču nekur neatrada patvērumu. Gan kalni, gan debesis, šķiet, bija sazvērē­jušies viņas pazudināt. Tā vismaz viņām pašām likās. Un tas ne­bija tālu no patiesības.