AHMETS HROMADŽIČS: AKMENS VILKI

Nabadziņš mira vai nost aiz bailēm. Un kā lai viņš nebaiļotos! Māte taču varēja vairs neatgriezties pie viņa. Bet varēja notikt arī kas cits. Kamēr māte bija prom, vecā cietokšņa drupās varēja uzklīst jauns ienaidnieks un aiznest neaizsargāto mazuli uz mežu. Un vēl daudz citu briesmīgu nelaimju varēja notikt ar stirnēnu,

kas bija palicis bez mātes.

Stirnēns bija aplam bailīgs. Viņu biedēja pat mazputniņa sadre­bināto lapu čaboņa. Zāles švīkoņa, ko sacēla gliemezis, ķirzaka vai vabole. Stirnēnam šķita, ka viņa mājokli no visām pusēm aplenkuši asinskāri plēsoņas un visi tie grasās mesties viņam virsū. Un viņš gulēja, baidīdamies pakustēties vai pasaukt palīgā.

Viņš tikai viegli drebēja kā sausi meldri vējā.

Un klusītēm raudāja.

Tomēr viss beidzās laimīgi. Māte atgriezās pārguruši un norai­zējusies. Taču, atradusi savu mīluli sveiku un veselu, viņa aiz­mirsa nogurumu, viņa aizmirsa visu pasauli un nodevās vienīgi savai mīlestībai.

Viņa ilgi un maigi apmīļoja savu mazuli.

Un nevarēja vien beigt viņu skūpstīt, bet stirnēns raudāja — tikai šoreiz nevis aiz bailēm, bet aiz laimes.

Ai, cik mīļa viņam māte!

Ai, cik laba viņam māte!

Stirnēns jau sen bija sapratis: ja māte ir līdzās, ar viņu nevar notikt nekas slikts, tas nemaz nav iespējams. Un nekādi viņš nevarēja aptvert, kāpēc citi zvēri neliek viņus mierā. Viņi taču itin nevienam nedara pāri. Mierīgi dzīvo savā mājīgajā miteklī un nevienu netraucē. Pie viņiem ciemos reizēm atlaižas sīki

putniņi un jautri tauriņi, tie uzsāk rotaļu ar mazuli, un arī viņam nav nekas pretī padraiskoties.

Tolaik mājoklī zem meža vīnogulājiem kopā ar stirnēnu dzī­voja arī viņa tēvs — stalts stirnāzis ar spēcīgiem un asiem ragiem. Taču savās mājās viņš izturējās kā ciemiņš un nebija diez cik laipns pret paša dēlu un viņa māti. Tēvs bieži nozuda uz ilgāku laiku — droši vien klaiņoja pa mežiem — un pārradās mājās dusmīgs un noguris. Un tūdaļ devās pie miera, neļaudams sevi traucēt un modināt. Tais retajos brīžos, kad tēvs pamodās labā garastāvoklī, mazulis steidzās pie viņa padraiskoties. Taču visas mazuļa izdarības, par kurām māte viņu apveltīja ar skūp­stiem, tēvu atstāja vēsu un vienaldzīgu. Tikai retumis viņš uzmeta dēlam kādu laipnu mirkli, lai pārējā laikā nepievērstu tam nekādu uzmanību.

Viņi nodzīvoja kopā tikai neilgu laiku. Kādu dienu tēvs aiz­gāja un vairs nepārradās. Un stirnēns nekad neuzzināja, kur viņš nozudis. Vai nu tēvs bija aizklīdis uz tālām zemēm, vai arī viņu saplosījuši plēsīgi zvēri.

Kad mazulim kājas kļuva spēcīgākas un viņš iemācījās skraidīt un lēkāt, māte ņēma viņu līdz uz ganībām.

Viņi devās turp pievakarē, īsi pirms saulrieta, kad mežs bija kluss un pierimis.

Vai arī rītausmā, kad mežu no nakts miega pamodinājusi putnu vīterošana un simtiem citu balsu.

Tās bija viņa bērnības laimīgākās dienas! Leknajās un saulaina­jās kalnu pļavās stirnēns pirmo reizi iepazinās ar saviem vienau­džiem, kurus bija atvedušas līdzi mātes draudzenes. Nu varēja lēkāt un draiskuļoties, cik sirds kāro. Vienā mirklī sadraudzēju­šies cits ar citu — stirnēni, tāpat kā bērni visā pasaulē, pārstei­dzoši ātri nodibina vistuvākās un vissirsnīgākās attiecības ar saviem vienaudžiem —, mazuļi uzsāka līksmas rotaļas. Viņi skrai­delēja loku lokiem pa plašo pļavu. Un vāļājās samtainajā un smaržīgajā zālē. Labi iztrakojušies, stirnēni varēja atpūsties, cik tīkas. Neiztika, protams, arī bez ķīviņiem. Aizvainotie mazuļi tad skrēja sūdzēties savām mātēm. Visbiežāk gan mātes nemaz nepie­ļāva ķīviņus un, laikus atsteigušās palīgā, izšķīra un nomierināja mazos palaidņus. Strīds tika aizmirsts, un pretējās puses šķīrās kā labi draugi.

Mierīgi plūkdamas zāli, stirnas ne mirkli neizlaida no acīm savus lolojumus. Jo arī pļavās stirnām uz katra soļa uzglūn briesmas. Nekad nevar zināt, vai cauri biezoknim nezogas asins­kārs plēsoņa, vai tas nelien, pieplacis garajā zālē, vai gaisos nav uzlidojis briesmīgais ērglis un pievērsis savu skatienu neaizsar­gātam upurim. Tiklīdz atskanēja kāds aizdomīgs troksnis, stirnas tūdaļ sacēla trauksmi. Steidzīgi savākušas mazuļus, viņas aizveda tos atpakaļ uz mežu.

Reizēm tramīgās stirnas atkāpās uz mežu bez panikas, jo bries­mas nebija tik lielas.

Taču gadījās arī tā, ka, atskanot brīdinājumam, stirnas pa galvu pa kaklu metās uz patvērumu meža biezoknī, bez žēlastības dzī- damas atpaliekošos mazuļus.

Stirnēniem nebija viegli izturēt trako skrējienu. Lai gan tas bija arī lielisks treniņš.

Lai aizbēgtu no ienaidnieka vai pārspētu to viltībā, ikvienai stirnai jāpazīst sava vajātāja raksturs un ieradumi. Mazulis to visu vēl nezināja. Viņam vēl nekad nebija gadījies sastapties ar kādu no briesmīgajiem plēsoņām, kuri lika drebēt bailēs visai viņa ciltij un ari viņa mātei.

Bieži viņš dzirdēja rejam lapsu un labi atcerējās šīs rejas, jo māte daudzkārt lika dēlam ieklausīties tajās.

Bieži vien viņš dzirdēja vilku baismīgo gaudošanu, ko nav iespējams aizmirst.

Bieži vien viņš dzirdēja arī ērgļu kliedzienus augstu gaisos.

Un redzēja, kā milzīgie putni riņķo debesu zilgmē.

Māte pacietīgi skaidroja stirnēnam, kā noskārst ienaidnieka tuvošanos, kā to piemānīt vai aizlaisties, kamēr nav par vēlu.

Klaiņodama ar dēlu pa mežu, stirnu māte brīdi pa brīdim apstā­jās un lika ari mazulim stāvēt klusu. Viņa ilgi klausījās un ilgi ostīja dažādas smaržas un smakas, ko atnesa vējš. Tikai pēc tam, kad bija pārliecinājusies par pilnīgu drošību, stirnu māte turpi­nāja pastaigu. Taču arī pēc apkārtnes izlūkošanas viņa joprojām bija piesardzīga un tramīga. Ienaidnieks var slēpties aiz katra koka, aiz katra krūma, aiz katra akmens. Un tas pats koks, krūms vai akmens var noderēt par lielisku paslēptuvi arī viņiem.

Tikai nedomājiet, ka pēc daudzajam mātes pamācibam musu mazulis kļuva par mīkstpēdiņu un to vien darīja kā vārtījās savā migā vīnogulāju biežņā pie vecā cietokšņa mūriem. Viņam ļoti patika klaiņot pa mežu. Viņš bija neparasti ziņkārīgs mazulis un, atklāti sakot, itin nemaz neticēja, ka ar viņu varētu notikt kas nelāgs. Viņš iemācījās skraidīt, lēkt pāri bedrēm, slēpties zālē un krūmos. Un māte bija gluži apmierināta ar dēla panākumiem. Tomēr viņa nemitīgi pamācīja un brīdināja mazuli.

— Piesargies! — māte viņam sacīja, un stirnēns zināja, ka tas ir nopietns brīdinājums par draudošām briesmām. Iespējams, ka ceļā pēkšņi bija gadījies kāds šķērslis vai arī viņiem tuvojās ienaidnieks.

— C-s-t! Klusu! Klausies! — māte bieži vien čukstēja, un tas bija vēl satraucošāks brīdinājums.

Pēc tam parasti sekoja komanda:

— Skrien!

— Man pakaļ!

— Gulies! Gulies!

— Zālē!

Māte sarunājās ar stirnēnu viņu cilts valodā, un pamazām mazulis iemācījās savu valodu. Taču parasti pietika ar vienu mātes skatienu, lai stirnēns saprastu, ko no viņa grib.

Tāpat kā visiem bērniem, stirnēnam ļoti patika sapņot. Un, kā parasti, viņš sapņoja par to, kas pagaidām viņam vēl nebija sa­sniedzams. Viņš sapņoja kļūt stalts un spēcīgs stirnāzis. Viņš sap­ņoja par asiem un stipriem ragiem.

— Ai, cik ļoti es vēlētos radziņus … — Stirnēns bieži nopūtās. — Kaut maziņus, vismazākos pasaulē!