AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

Pa pirmo sniegu vilku bars devās lielajā sirojumā.

Gaisu satricināja gari stieptas gaudas, un mežs nodrebēja aiz šausmām.

Vilcēni kopā ar visiem pārējiem devās sirojumā, no kura tiem vajadzēja pārnākt jau pilnīgi pieaugušiem.

Nikno rudeni togad nomainīja barga ziema. Mežā bija sasni­dzis dziļš sniegs, ko klāja cieta sērsna, bet aizās nerimtīgi gau­doja salti vēji, pūzdami mežam cauri, izraudamies klajumos un saceldami baltu putekļu mākoņus. Koku kailie zari pārklājās ar ledus bruņām, bet no biezās, baltās dūnu segas, kas ietina zemi, vairs nespraucās laukā neviens zāles stiebriņš.

Naktīs pieturējās neizturams spelgonis — pat pūkainais zaķēns manījās pieglausties siltajiem zaķenes sāniem.

Pirms rītausmas kalnos vai ik brīdi rībēja šāvieni. Tur nesprak- šķēja vis mednieku bises, bet sprēgāja sasalušie koki. Vēl ilgi pirms saullēkta baismie spraksti biedēja putnus, kas nakšņoja mežā. Uzmodinātie putni vāri mēģināja pacelties spārnos, taču daudziem tas neizdevās, un putni palika stingi tupam koku zaros vai arī nokrita kā akmeņi dziļajā sniegā.

Spārnotie lidoņi kalnos vairs tikpat kā nebija sastopami.

Te bija palikuši vienīgi slimie un vārgie putni. Veselie putni pārvācās ielejās, tuvāk ļaužu mitekļiem, tuvāk šķūņiem un klē­tīm. Vienīgi tur vēl varēja sadabūt ko ēdamu. Vienīgi tur vēl varēja atrast kādu siltāku kaktiņu.

Ziema nepazina žēluma.

Ziema atnesa sev līdz badu.

Bet ledainā vējā, bargā salā un dziļā sniegā bads moka jo neganti.

Visbēdīgāk šai bargajā ziemā klājās stirnām. Biezās sniega segas dēļ nebija iespējams izkašņāt nekādu barību. Lai kaut cik remdētu badu, stirnas apgrauza apledojušos, sīkos zarus.

Tā kā nebija silta mitekļa, stirnas bieži vien nosala.

Un tad vēl nekaunīgie vilki, juzdamies neierobežoti kalnu valdnieki, nesodīti iznīcināja šos miermīlīgos dzīvniekus. Naktīs kalnos atbalsojās ļaunu vēstošās vilku gaudas. Mežā vilki bija itin visur. Gan nakti, gan dienu vilku atņirgtās rīkles un degošās acis vajāja stirnas.

Gāja bojā mātes.

Gāja bojā bērni.

Neizbrienamais sniegs sasaistīja viņu kājas, un atstātās pēdas nodevīgi rādīja ceļu vilkiem. Vairs nebija kur meklēt glābiņu. Vairs nebija kur rast aizstāvību.

Mūsu stirnēns, tāpat kā citas stirnas, daudzreiz atradās par matu no nāves. Un tad viņš atcerējās kādreiz teiktos mātes vārdus: «Par visu vairāk bīsties vilku. Tie ir mūsu niknākie ienaidnieki.»

Līdz šim stirnēnam bija laimējies izvairīties no vajātājiem. Taču reiz viņam uz pēdām nokļuva vesels bars asinskāru vilku, kas vajāja viņu ar tādu neatlaidību un negantu niknumu, ka stir­nēns jau zaudēja cerības izglābties.

Ledus garoza, kas klāja sniegu, saskrāpēja viņam kājas līdz asinīm.

Ar katru mirkli viņa spēki izsīka

Vēl brītiņš, un stirnēns sabruks sniegā un nekad vairs nepie- celsies. Bet vilki nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Šaušalīgs vilku bars. Un šajā barā tie paši jaunie vilki, kas bija uzauguši stirnē­nam kaimiņos tai pašā meža nostūrī. Tie paši vilki, kuriem stir­nēns strauta krastā bija nejauši uzskrējis virsū. Patiesību sakot, jaunie vilki vēl nevarēja mēroties izturībā un spēkā ar pieauguša­jiem vilkiem un kūlās bara astē. Viņi bija kļuvuši tik vīrišķīgi, ka stirnēns viņus vairs neparko nepazītu. Starp citu, tam arī nebūtu nekādas nozīmes. Jaunie vilki bija kļuvuši viņa ienaidnieki, turklāt ne mazāk bīstami kā visi pārējie plēsoņas.

Glābiņš nāca gluži negaidīts.

Joņodams tikai uz priekšu, stirnēns pēkšņi izkļuva kāda cie-

mata nomalē. Turpat pakalnā vizinājās ar ragaviņām bērni. Viņi iztālēm ieraudzīju stirnēnu, kuru vilki jau bija tikpat kā panā­kuši.

— Vilki, vilki! — sniegotos laukus pārskanēja satrauktas bērnu balsis.

Ja turpat nebijuši sargsuņi — bērnu uzticamie aizstāvji un rotaļu biedri, iespējams, bērniem nebūtu pieticis drosmes. Taču suņi jau drāza plēsoņām pretī, un vilki, bērnu kliedzienu un suņu reju pārsteigti, apstājās.

Tikmēr suņi bija klāt.

Sākās nežēlīgs cīniņš.

Asiņains cīniņš, kad darbā tiek laisti visi līdzekļi: gan zobi, gan nagi, gan biedinoši rēcieni.

Šoreiz vilkiem nelaimējās. Viņi bija sastapušies ar milzīgiem, apmācītiem vilku suņiem, kas bija sevišķi nikni un bezbailīgi. Turklāt suņu bija vairāk, ciemata un bērnu tuvums deva viņiem drosmi. Suņi ar tādu sparu metās vilkiem virsū, ka šķita — tūlīt saplosīs nelūgtos viesus gabalgabalos un izmētās pa sniegu. Taču tā, protams, tikai šķita. Arī vilki nebija no bailīgajiem — ne velti tos bija audzinājuši mežonīgie kalni, no mazotnes radinā­dami cīnīties uz dzīvību un nāvi. Viņus mocīja izsalkums. Viņus tracināja dusmas, ka drošs laupījums aizgājis gar degungalu. Saņēmuši spēkus, vilki bruka suņiem virsū. Kaujas lauku ietina sniega mākonis. Gaudodami un smilkstēdami naidnieki kūleņoja sniegā. Niknums auga augumā ar katru mirkli. Kura puse gūs virsroku? Kura puse uzvarēs negantajā cīniņā? Pretinieki apvēla cits citu sniegā, kuru jau sārtoja asinis, pārmaiņus svinēdami īslai­cīgas uzvaras. Grūti būtu bijis paredzēt kaujas iznākumu, ja no ciemata neatsteigtos palīgspēki, — izdzirduši rēcienus, rejas un bērnu satrauktās balsis, palīgā biedriem atsteidzās vēl citi suņi. Pārliecinājušies par acīm redzamo pretinieka skaitlisko pārākumu, vilki nolēma atkāpties uz mežu. Izmisīgi atvairīdami uzbrukumu, viņi virzījās uz mežmalu, līdz beidzot sasniedza pirmos kokus — šeit suņi apstājās.

Tā beidzās šī kauja.

Suņi vēl ilgi rēja nopakaļ vilkiem. Vēl ilgāk laizīja savas asiņo­jošās brūces tie kaujas dalībnieki, kuriem uz savas ādas bija

jāpārbauda vilku zobu stiprums. Starp citu, gluži tāpat rīkojās arī viņu pretinieki, kas nespēkā saļima sniegā, tiklīdz bija sasnieguši meža biezokni.

Bērni sanāca ap stirnēnu. Viņam vairs nebija spēka nedz bēgt, nedz aizstāvēties, un viņš ļāva, lai bērni dara ar viņu, ko vien vēlas. Lai arī stirnēnam bija bailes, viņš ļoti labi saprata, ka vilki ir daudz briesmīgāki.

Bērni tikmēr ar sajūsmu aplūkoja stirnēnu.

— Kāpēc tu drebi? — kāds no zēniem mīļi vaicāja. — Tu bai­dies no vilkiem? Vilku vairs nav. Tie aizmuka pa galvu pa kaklu.

— Vienreizīgs stirnēns! — kāds cits jūsmoja. — Paskaties, viņam taču sudrabota spalva!

— Nudien! — pārējie apstiprināja.

— Sudrabītis! — kāds izsaucās. — Vecmāmiņa man stāstīja, ka mežā dzīvojot stirnēns ar sudraba spalvu.

— Tad jau tas pats vien būs! Visīstākais Sudrabītis.

— Sudrabītis, Sudrabītis! — bērni priecīgi sauca cits par citu.

Tā mūsu stirnēns iemantoja vārdu.

Taču patlaban domas par vārdu viņu nenodarbināja. Sudrabīti bija pārņēmušas pavisam citas izjūtas, kas viņam teica, ka viņš gluži negaidīti nokļuvis draugu vidū. Un šīs izjūtas viņu nepie­vīla. Kopš šīs dienas starp stirnēnu un bērniem nodibinājās liela un cieša draudzība.

Tikmēr bērni, teju, teju paguvuši savu jauno draugu nokrustīt, gandrīz vai saķildojās viņa dēļ. Pie kura ciemosies stirnēns ar sudraba spalvu? Ikviens centās pierādīt, ka tieši viņam ir tiesības uzņemt stirnēnu savās mājās. Sākās neiedomājama kliegšana un spiegšana.

— Es pirmais viņu pamanīju! — viens sauca.

— Nē, es! — cenzdamies pārkliegt biedru, auroja otrs.