AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

— Bet es pirmais pieskrēju viņam klāt! — aizgūtnēm centās pierādīt trešais. — Tātad man ir visas tiesības.

— Bet mūsu suņi aizdzina vilkus! — vienā balsī bļāva divi pui­sēni.

— Toties es izdomāju viņam vārdu! — jutās sašutis tas pats zēns, kas bija atcerējies vecmāmiņas stāstīto.

Šķita, ka nav nekādas iespējas nonākt pie kopīga lēmuma.

Neviens nebija ar mieru atteikties no stirnēna, kas tikmēr nomie­rinājies ziņkāri vēroja bērnus. Te pēkšņi kādam no bērniem iešāvās prātā laimīga un saprātīga doma: lai Sudrabītis dzīvo pie visiem pēc kārtas, bet stirnēnu barot un apkopt varēs kopīgi.

Pie tāda lēmuma arī palika.

Tad atkal radās jauns jautājums: kuram būs pirmajam kārta?

Tikai ar lielām grūtībām tikuši pāri šim sarežģījumam, bērni bariņā veda Sudrabīti uz ciematu.

Stirnēns paklausīgi sekoja bērniem.

Sudrabītis pamazām atguva spēkus un kļuva možāks. Laikam gan patlaban viņš bija laimīgākais stirnēns visā mežā. Tagad viņam vairs nebija bīstams nedz sals, nedz bads, nedz vilki. Jau­nie draugi par viņu parūpēsies un neļaus darīt viņam pāri.

Sētas suņi sagaidīja Sudrabīti ne visai laipni.

Tie skrēja tam pretī, skaļi riedami.

Kranči mācās virsū no žogmalēm, no suņu būdām, cieši noņē­mušies aizdzīt nelūgto viesi atpakaļ uz mežu.

Nabaga Sudrabītis šādu uzņemšanu nebija gaidījis.

Viņš domāja, ka visas nedienas jau palikušas aiz muguras.

Taču bērni drīz vien pierādīja krančiem, ka viņi ar vislielāko atbildības sajūtu pilda viesmīlīgu saimnieku lomu, un patrieca suņus ar sniega pikām. Sapratuši, ka šoreiz ar bērniem jokus dzīt nedrīkst, kranči lika Sudrabīti mierā. Viņi rūkdami līda atpa-

kaļ būdās, nevarēdami vien nobrīnīties par pārvērtību, kāda bija notikusi ar bērniem. Raduši pakļauties cilvēkiem, sētas suņi pakļāvās arī šoreiz, lai gan bija neapmierināti. Savā prātā viņi nolēma pirmajā izdevīgajā gadījumā atdarīt nelūgtajam viesim.

Nonācis cilvēku mājoklī, Sudrabītis pirmajā mirklī briesmīgi pārbijās.

Istabas vidū akmens būrī plosījās uguns. Savu mūžu stirnēns nebija redzējis tādu nezvēru. Viņš pasitās sānis, grasīdamies bēgt prom. Taču bērni viņu saturēja. Un Sudrabītis drīz vien pārlie­cinājās, ka uguns ne vien nav bīstama, bet, gluži otrādi, apdveš viņu ar tīkamu siltumu, kura viņam tik ļoti bija pietrūcis kopš paša ziemas sākuma. Vasaru gluži tāpat bija sildījusi laipnā saulīte, kamēr to neaizklāja tumši mākoņi un neganti vēji neat­nesa sarmu un sniegu. Un Sudrabītis vairs nebēga prom, bet gan piegāja tuvāk labajam nezvēram, kas laizīja pavardu sarkanām mēlēm un izstaroja visapkārt spozmi un siltumu. Tā stirnēns iepazinās ar uguni.

Tā bija pirmā iepazīšanās ar brīnumaino un nezināmo pasauli, kura kopš šās dienas Sudrabītim atklājās.

Kamēr samulsušais stirnēns iejutās jaunajā vietā, bērni sanesa visvisādas ēdamlietas un mieloja ar tām savu draugu. Vispirms viņi piedāvāja stirnēnam sienu, un pēc ilgiem laikiem Sudrabī­tis atkal sajuta puķu aromātu, zaļas, smaržpilnas pļavas un meža noras, kur viņš bija draiskuļojies un ganījies kopā ar māti, bet pēc tam klaiņojis vientulībā. Tad stirnēnu uzcienāja ar maizi un graudiem. Kāds no zēniem atnesa bļodiņu ar pienu un nolika to Sudrabītim priekšā. Šāds daudzums dažnedažādu gardumu stirnēnu gauži samulsināja, un, lai gan viņš bija izsalcis, neiedo­mājami izsalcis, viņš tomēr nemetās ēdienam virsū bez kāda apdoma, bet cītīgi apostīja vispirms vienu, tad otru un pēcāk trešo ēdienu, līdz galu galā izšķīrās par sienu, jo siens bija vienīgais ēdiens, ko viņš pazina.

Pēc tam bērni turpat pie pavarda uztaisīja viņam guļvietu no mīkstiem salmiem. Sātīgi paēdis un padzēries, Sudrabītis, aiz noguruma vairs neturēdamies kājās, apgūlās un tūdaļ aizmiga. Pēc visām nedienām un nelaimēm, kuras viņu nemitīgi bija vajā­jušas, viņš beidzot varēja atpūsties siltā un mīkstā gultā un mierīgi aizmigt, nebaidoties vilku, nebaidoties miegā nosalt vai nosmakt zem sniega kupenas, kuru pa nakti sanesīs putenis. Viņa jaunie, visuvarenie un labie draugi nekad neatstās viņu nelaimē. Tie būs tādi paši pašaizliedzīgi aizstāvji, kāda reiz bija viņa māte, kamēr nebija nozudusi baismajā naktī.

Pēc dažām dienām stirnēns jutās ciematā kā savās mājās. Viņš bija atbrīvojies no pastāvīgā satraukuma, kādā viņam likuši dzīvot daudzie ienaidnieki, kuru skatieni paslepus sekojuši katram viņa solim. Visi cieminieki no maza līdz lielam bija bez­gala laipni pret viņu, un Sudrabītis kļuva tik drošs, ka tagad bez baiļu gāja iekšā ikvienā mājā, ikvienā sētā.

Tiesa, kranči aizvien vēl negribēja atzīt stirnēnu par savējo un draudīgi rūca viņam nopakaļ no visām sētmalēm, bet visniknākie un nerimtīgākie vaukšķēja un klakšķināja zobus, taču bērni tos apklusināja ar bargiem uzsaucieniem, sprunguļiem un sniega pikām. Visnegantākie tika ieslēgti vai piesieti ķēdē. Un galu galā arī viņi padevās. Kuram gan patīk saņemt dunkas un sitie­nus! Tā stirnēns guva iespēju gluži brīvi pastaigāties pa ciematu.

Starp citu, viņš gandrīz nekad nepalika viens pats. Sudrabītis bija kļuvis par visu ciemata bērnu nešķiramu draugu.

Viņi ņēma stirnēnu līdzi pikoties, vizināties ar ragaviņām, kūle­ņot sniegā un reizēm pat atveda savu mīluli uz skolu. Un bērni no visām klasēm izskrēja viņam pretī, un desmitiem roku sniedzās paplikšķināt un noglāstīt stirnēnu. Dažkārt Sudrabītis pats aizstai­gāja pie bērniem uz skolu. Viņš zināja, ka tur sapulcējušies visi viņa mazie draugi, un pacietīgi gaidīja, kad beigsies stundas. Jūs, protams, paši varat noskārst, ka bērni, kas sēdēja pie loga, redzēja, kā stirnēns pastaigājas skolas tuvumā, vai ik brīdi vērda­mies logos cerībā ieraudzīt kādu pazīstamu sejiņu.

Parasti cerības viņu nepievīla. Kamēr skolotājs bija iegrimis lasīšanā vai rakstīja kaut ko uz tāfeles, kāds no bērniem pieplaka pie loga un māja Sudrabītim, itin kā sacīdams:

«Pacieties mazlietiņ! Mēs tevi redzam. Tūlīt aiziesim pie tevis.»

Tiklīdz stunda bija beigusies, cauri gaitenim, lejā pa kāpnēm un pāri pagalmam aiztraucās vesela bērnu straume. Visi zināja, ka Sudrabītis viņus gaida. Un stirnēns tiešām jau bija pagalmā.

Viņam ļoti kārojās parotaļāties ar bērniem, bet pēc tam kopā ar viņiem doties uz mājām.

Reizēm Sudrabīti nakts vidū uzmodināja vilku gaudas ciemata nomalē.

Aiz bada vai sajēgu zaudējuši, vilki slamstījās gar ciematu, gatavi saplosīt pirmo dzīvo būtni, kas gadītos viņiem ceļā, lai tas būtu kas būdams — cilvēks vai dzīvnieks. Nežēlīgais bads šaustīja vilkus ar tērauda pletni.

Gadījās, ka vilki iekļuva kūtī un aiznesa aitas. Taču visbiežāk apmācītie vilku suņi sagaidīja plēsoņas jau ciemata pievārtē un aizdzina tos atpakaļ uz mežu.

Sudrabītis zināja, ka pat ciematā viņš nevar justies pilnīgi pasargāts no saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem. Gari stiepto gaudu uzmodināts, stirnēns neaizdarīja acis līdz pat rītausmai, saspringti ieklausīdamies vismazākajā troksnītī, lai kuru katru brīdi, šķiet, saklausītu sev blakus plēsīga zvēra rēcienu vai ierau­dzītu tumsā gailējošas acis un plati atplestu rīkli.

Kad sāka kust sniegs, pamazām kaut kur nozuzdams, vilki atkal pārvācās meža biezoknī. Ciemata suņi nomierinājās, naktis kļuva klusas — asiņaino cīniņu troksnis, gaudas un rejas vairs netraucēja miegaino klusumu.