AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

— Palūk, viņam jau ir īsti radziņi! — viņi kliedza.

— Un jauna spalva!

— Mūsu Sudrabītis ir skaistākais stirnēns visā mežā.

Kuplās svītas pavadīts, Sudrabītis lepni un cienīgi soļoja pa ciemata ielu.

Viņš ar interesi ieklausījās bērnu balsīs un, lai arī nevarēja saprast vārdus, skaidri nojauta, ka viņam apkārt ir draugi. Un laipni atļāva sevi glāstīt, aptaustīt un apskatīt no visām pusēm radziņus.

Stirnēns bija gaužām priecīgs par tikšanos ar bērniem.

Tāpat kā agrāk, viņš jutās laimīgs.

Taču, lai cik labi Sudrabītim klājās ciematā, paviesojies pie bērniem tikai dažas dienas, viņš atkal nozuda. Sudrabītis ne no viena neatvadījās, un neviens viņu nepavadīja. Viņu neatvairāmi vilināja kalni. Bez tiem viņš nevarēja dzīvot.

Sudrabītis dzīvoja un izturējās tieši tā, kā jādzīvo un jāizturas stirnu cilts pārstāvim. Vakara krēslā īsi pirms saulrieta un rīt­ausmā pirms saullēkta viņš devās uz pļavām. Tur veseliem bariem ganījās viņa ciltsbrāļi. Jauni un veci. Kareivīgi un miermīlīgi. Viņa brāļi un māsas. Lai arī Sudrabītis krāsas ziņā stipri atšķīrās no pārējām stirnām, viņas nevairījās no tā un ļāva tam ganīties kopā ar visiem. Taču Sudrabītis nevarēja pārvarēt kautrību. Jo nedroši viņš jutās, kad bija kopā ar lielajiem stirnāžiem, kam bija spēcīgi un asi ragi. Viņš lēnprātīgi pacieta viņu nekaunīgos izlēcienus un aizvainojošos jokus. Stirnēnam vēl nebija pienācis laiks mēroties spēkiem ar viņiem. Taču iekļūt viņu pulkā Sudra­bītis alka visvairāk.

Katru nakti viņš ar nepacietību gaidīja jaunu dienu, kas solīja viņam ne tikai bagātīgu mielastu pļavās, bet arī jaunas tikšanās. Stirnēns nezaudēja cerības atrast uzticamus draugus. Taču pagai­dām viņš tādus neatrada, un bija par to gaužām izbrīnījies. Dienā stirnas izklīda kur kurā un Sudrabītis palika viens. Viņš klaiņoja pa mežiem, iemaldījās visklusākajos nostūros. Par visu vairāk pasaulē viņam patika šīs vientulīgās pastaigas, viņam patika atklāt jaunus strautus un noras, un, jo vairāk Sudrabītis iepazina dzimto mežu, jo vairāk viņš to iemīlēja. Viņš uzkāpa pašā kalna

virsotnē, kur vairs neauga nedz priedes, nedz egles, kur kūpēja migla un vējoja nemierīgie vēji. Stirnēns nokāpa lielas, nepa­zīstamas upes krastā, iespraucās tumšā un drūmā meža biezoknī, kur visapkārt virmoja aizdomīgas skaņas, un atkal atgriezās pie vecā cietokšņa mūriem.

Ko visu tik neredzēja stirnēns savos klaiņojumos!

Var droši sacīt, ka tikai dažiem viņa cilts izredzētajiem pārstāv­jiem gādīgais mežs atklāja tik daudz noslēpumu kā mūsu stirnē­nam.Nejaušs gadījums velreiz lika stirnēnam sastapties ar vilkiem. Reiz viņš stāvēja uz augstas klints un, vērodams apkārtni, pēkšņi ieraudzīja tos lejā, pļaviņā. Vilki bezrūpīgi gulēja, atlaidušies paēnā, un stirnēnam bija labi redzami. Pretvējš neļāva plēsoņām atklāt Sudrabīša klātbūtni, un viņi joprojām mierīgi gulēja, pat nenoj auzdami, ka stirnēns uzdrīkstas tik nekaunīgi viņus aplūkot. Bet Sudrabītis tobrīd sapņoja par neiespējamo. Viņš vēlējās kļūt ļoti spēcīgs un nogrūst lejā milzīgo klinti, kuras pakājē gulēja vilki, nospiest negantos plēsoņas un iemantot mūžīgu slavu! Izpel­nīties visas savas cilts, visu meža iemītnieku pateicību.

Diemžēl mūsu stirnēnam šāds milzu spēks nepiemita, un viņam nebija arī tādu burvju vārdu, kas liktu klintij nogrūt lejā. Tāpēc viņa niknākie ienaidnieki, asinskārie vilki, varēja mierīgi snau­duļot klints pakājē. To viņi arī darīja, būdami pilnīgi pārliecināti, ka neviens neuzdrošināsies traucēt viņu atpūtu. Tie bija tie paši vilcēni, ar kuriem Sudrabītis tais tālajās dienās bija iepazinies strauta krastā. Jau labu laiku viņi bija kļuvuši par visa meža

biedu un dabūjuši iesauku «drosmīgais septiņnieks». «Drosmīgais septiņnieks» izdarīja pārdrošus uzbrukumus ciematiem, parādī­damies tur, kur tas vismazāk tika gaidīts. Septiņnieks ik reizes sveiks un vesels izkļuva no mednieku ielenkuma, un visa dzīvā radība slēpās un bēga no tā. Lai aizbiedētu pārdrošiniekus, gani dienā šāva ar bisēm, bet naktī kurināja ugunskurus. Taču sep­tiņnieks ielauzās aplokos, uzglūnēja ganāmpulkiem kalnos un allaž aiznesa laupījumu. Šķita, ka lodes tam neko nevar padarīt.

Šķita, ka septiņniekam nav bīstami nekādi vajātāji, jo tam pie­mita brīnumainas spējas kļūt neredzamam pēc paša vēlēšanās.

Vilku drausmā slava radās meža biezoknī kaujā ar lāčiem. Šādu kauju kalni savu mūžu nebija pieredzējuši. Tā ilga no agra rīta līdz vakara krēslai. Šai kaujā nesastapās nedz armijas, nedz kara­spēki. Tajā cīnījās lāči pret vilkiem. Trīs lāči pret septiņiem vilkiem. Vilki pirmie uzbruka lāčiem un izaicināja viņus uz cīņu.

Kalni nodrebēja un salīgojās.

Ierēcās saniknotie lāči.

.Ierūcās alkatīgie vilki.

Putni no tuvējiem kokiem, pacēlušies spārnos, steidzīgi aizli­doja drošākā vietā. Un ne tikai putni vien. Arī četrkājainie meža iemītnieki, kas atradās kaujas lauka tuvumā, meklēja glābiņu bēgot. Lāči rāva laukā kokus ar visām saknēm, un apkārt viss krakšķēja, un kalni dunēja, itin kā sīvā cīniņā būtu sastapušies divi karapulki.

Kaujas laime bija drīz vienā, drīz otrā pusē.

Asinīm noplūdušie pretinieki kūleņoja pa zāli, pa akmeņiem, spieda cits citu atpakaļ, sagāja kopā un atkal atlēca sāņus, bet kalni vēroja viņus, gaidīdami cīņas iznākumu.

«Kura puse uzvarēs šai kaujā, tā kļūs par kalnu pavēlnieku!» kalnus pārskanēja sauciens.

Meža ziņneši steidzās aiznest šo vēsti uz visām meža malām.

Viņi stāstīja meža iemītniekiem par kaujas norisi. Bet kauja aizvien vēl turpinājās. Pretinieki neganti kāvās cits ar citu. Pamiers starp karojošām pusēm bija pilnīgi neiespējams. Vilki devās uzbrukumā, lāči atsita uzbrukumus. Saule svelmēja. Diena jau tuvojās vakaram. Saulei rietot, lāči sāka piegurt. Cits pēc cita. Pēdējais no viņiem metās bēgt un nogāzās lejā no stāvās kraujas. Un bija uz vietas beigts. Cīņas troksnis norima, mežā iestājās klu­sums. Kaujas laukā palika savainotie, spēkus zaudējušie vilki — uzvarētāji. Atzīmējot uzvaru, viņi baismi ieaurojās, itin kā brīdinādami kalnus:

«Te mēs esam! Skatieties uz mums! No šā brīža mēs esam meža valdnieki! Lai tikai mēģina kāds stāties mums ceļā.»

Un turpmāk vilki pacentās izpildīt savus draudus.

Kalnos izplatījās «drosmīgā septiņnieka» asiņainā slava. Vilki ar katru dienu kļuva aizvien pārdrošāki un nežēlīgāki.

Savus sirojumus septiņnieks vienmēr izdarīja pilnā sastāvā, pārsteigdams ar uzbrukuma pēkšņumu un šaušalīgām gaudām, kas satricināja kalnus, turklāt vilki nesaskatīja nekādu atšķirību starp nakti un dienu.

Ceru, ka tagad jūs gluži labi saprotat, kāpēc Sudrabītis tik kaismīgi vēlējās nogrūst klinti un iznīcināt asinskāros plēsoņas. Atbrīvoties no tiem būtu bijusi neticama laime, jo tūdaļ nāko­šajā dienā vilki pārsteidza Sudrabīti kādā vientuļā norā, kur viņš plūca kalnu puķu ziedlapiņas. Stirnēns nedzirdēja vilku soļus, taču instinktīvi juta plēsoņu tuvošanos un laikus metās bēgt. Viņš neskatījās pēc ceļa, nemeklēja takas, bet joņoja, kur acis rāda. Viņš auļoja, ko kājas nes, bet viņam nopakaļ drāzās vilki. Ne reizi vien stirnēnam šķita, ka viņš pakritīs, ka spēki izsīks . ..