AHMETS HROMADŽIČS - AKMENS VILKI

Siltais dienvidu vējš dienu un nakti vēsmoja pāri kalniem un ciematam.

Dienvidu vējš izkausēja sniegu.

Dienvidu vējš atnesa sev līdz neizdibināmu satraukumu, un Sudrabītis aizvien biežāk un biežāk raidīja skatienus uz kalniem, kas mazpamazām mainīja savu tērpu. Kalni vilināt vilināja stir­nēnu pie sevis. Kalni sauca viņu uz dzimtajām vietām. Un viņš atcerējās sen aizmirsto necilo mājvietu meža vīnogulāju biežņā blakus cietokšņa drupām, viņš atcerējās taciņas, pa kurām viņu bija vadājusi māte, un atcerējās mātes pamācības. Itin viss pēk­šņi atausa stirnēna atmiņā. Bet kā lai viņš pēkšņi atstāj savus glābējus? Savus draugus un draudzenes? Arī bērni nevarēja iz­tikt bez stirnēna nevienu brīdi.

— Sudrabīt! — viņi dudināja un stiepa viņam pretī mazās rokas.

— Sudrabīt! — stirnēnu sauca viņa draugi.

Un stirnēns atsaucās aicinājumam: viņš jau sen bija pieradis pie jaunā vārda. Ciemata zēnu un meiteņu vidū Sudrabītim bija savi mīluļi, un, izdzirdis viņu balsis, tas skrēja pie viņiem, ko kājas nes, un atsteidzies izstiepa kaklu, gaidīdams glāstus, bet pēc tam viņi visi kopā rotaļājās.

Kad mežs ietērpās zaļā tērpā, stirnēna dzīvē atgadījās nepa­rasti svarīgs notikums. Viņam parādījās mazi radziņi un reizē ar tiem spēka apziņa. Viņš bija ieguvis drošu ieroci. Tagad viņš varēs sevi aizstāvēt un vajadzības gadījumā pat pārmācīt savu ienaidnieku.

Bet mežs tikmēr ar katru jaunu dienu kļuva aizvien krāšņāks un krāšņāks.

Pļavas un lauki acu priekšā sazaļoja. Pārsprāga un atvērās dažnedažādu puķu ziedpumpuri.

Strauti, aizplūdinājuši izkusušā sniega un biežo lietavu dubļai­nos ūdeņus, nomierinājās un kļuva skaidri un dzidri.

Zēni gatavoja kārklu stabules un ritināja no oša mizas īstas taures.

Pavasaris atnesa līksmi.

Pavasaris atmodināja dabu.

Bezgalīgajā debesu zilgmē lidinājās platspārnainie ērgļi. Pļa­vas pielija ar putnu dziesmām, bet rītos un saulrietā aizās aiz­vien biežāk skanēja stirnāžu aicinošie auri.

Agri no rīta un saulrietā Sudrabītis devās ganīties.

Reizēm viņš pavadīja pļavās augas dienas.

Viņš turējās ciemata tuvumā. Starp citu, viņam nebija nekādas vajadzības doties kaut kur tālu: visapkārt ciematam zaļoja birz­talas un lauki, visur bija atliku likām zāles un saldu puķu.

Kādu dienu viņam uzklupa traku suņu bars. Sudrabītis laidās prom un aizelsies iedrāzās ciematā. Viņa vajātājiem stājās pretī apmācītie vilku suņi, kas pēc ieraduma snauda žogmalēs un krū­mos ciemata pievārtē. Arī šoreiz, tāpat kā tai neaizmirstamajā dienā, kad Sudrabītis bēga no vilkiem, sargsuņi aizstāvēja stir­nēnu asiņainā cīniņā un aizdzina neaicinātos viesus tālu aiz cie­mata ganībām. Lai zina, kā iet, kad ielaužas svešos īpašumos, lai zina, kā iet, kad uzbrūk svešiem stirnēniem!

Ceļš uz pļavām bija brīvs, un Sudrabītis atkal varēja mierīgi doties ganībās.

Sudrabīti iemīlēja ne tikai bērni vien.

Uzticamie sargsuņi jebkuru bridi bija gatavi atsteigties viņam palīgā, un, kamēr stirnēns plūca zaļo zālīti, viņi no slēpņiem vērīgi sekoja savam jaunajam draugam.

Šķita, ka viss noris brīnišķīgi.

Un tomēr stirnēnu tirdīja dīvains nemiers. Tas pieņēmās spēkā ar katru dienu. Beigu beigās Sudrabītis skaidri apjauta, ka vairs nejaudā pretoties neatlaidīgajam kalnu vilinājumam.Viņš sap­ņoja aiziet tālu, tālu uz mežu norām, kur pulcējas stirnas un stirn- āži, taču nevarēja saņemties un atstāt savus draugus.

Neskaitāmas reizes Sudrabītis saposās aiziet kalnos un atkal atgriezās ciematā.

Un atkal mocījās.

Daba tomēr uzvarēja.

Kādā jaukā dienā Sudrabītis nozuda, un bērni, meklēdami pa­zudušo draugu, veltīgi pārmeklēja visu ciematu un tuvējās birz­talas. Tai laikā Sudrabītis jau atradās tālu kalnos. Viņš steidzās ātrāk satikt savējos, lai vairs nešķirtos no viņiem visu pavasari un uzzinātu no viņiem to, ko nebija paguvusi iemācīt māte.

Stirnēnu aicināja pavasaris.

Viņš zināja, kurp viņam jāiet. Uz pamesto cietoksni. Kur vijas meža vīnogulāji, kur čalo kalnu upīte, kur zied skaistākās puķes pasaulē. Kur viņš pirmo reizi ieraudzīja saules gaismu un pirmo reizi ieelpoja neatkārtojamās kalnu smaržas, un pirmo reizi iz­dzirda putnu dziesmas.

Sudrabītis atcerējās itin visu.

Jo nekur citur viņš nebija juties tik labi un mierīgi. Kas tur ko gudrot? Un stirnēns atkal atrada mājvietu blakus vecā cietok­šņa mūriem un, lai arī kurp viņš aizstaigāja, allaž atgriezās šai vietā.

Dienas sekoja cita citai. Vasaras sākumā ienācās saldie savva­ļas ķirši, un ciemata bērni nu bija bieži viesi mežā.

Pēc saldajiem ķiršiem nāca zemenes. Un bērni atkal uzturējās mežā. Iedami ogās, viņi ikreiz cerēja sastapt Sudrabīti. Ja nu pēkšņi viņš izlec no biezokņa un pieskrien pie viņiem, iespē­jams, ka viņš atgriežas kopā ar viņiem ciematā. «Nevar būt, ka stirnēns pavisam pazudis,» bērni domāja. Un viņiem bija tais­nība. Kādu dienu stirnēns ne saukts, ne aicināts stāvēja viņu priekšā kā no zemes izaudzis.

Mežā atbalsojās prieka saucieni:

— Sudrabīt! Sudrabīt!

Bērni ielenca stirnēnu un nevarēja vien beigt viņu glāstīt, un arī stirnēns tikpat mīļi glaudās viņiem klāt.

Viņš parādīja bērniem savus radziņus, ar kuriem bezgala lepo­jās, — un kā lai nelepojas, ja īstu stirnāzi bez ragiem pat iedo­māties nevar.

Arī bērni bija jūtami pārmainījušies: pastiepušies garāki, kļu­vuši spēcīgāki, saulē iedeguši.

Visu dienu viņi pavadīja kopā.

Viņi izlodāja meža noras, kas bija kā sētin nosētas sarkanām ogām, atpūtās, atlaidušies zālē, un jautri rotaļājās simtgadīgu priežu paēnā, vēsa kalnu strauta krastā. Un itin visur, kur vien

viņi gāja, viņus apņēma meža balsu saskanīgā dunoņa un pava­dīja lielu un mazu meža iemītnieku neuzticīgie skatieni.

Sudrabītis bieži cēla galvu un ieklausījās. Līksmajā bērnu ba­riņā viņš ne mirkli neaizmirsa par piesardzību, jo ļoti labi zināja, ka mežā viņiem ik uz soļa uzglūn briesmas.

Reizēm stirnēns ilgi ieklausījās, ostīja gaisu un vēju, un bērni, kuriem nepaslīdēja garām neviena viņa kustība, satraukti apstā­jās. Viņi.zināja, ka draugs neieklausās veltīgi, jo viņa ausis dzird to, ko nevar uztvert cilvēka auss, bet acis redz to, ko nevar izšķirt cilvēka acs. Ja Sudrabītis būtu meties skriet, bērni nedomādami diebtu viņam pakaļ, ne brīdi nešaubīdamies, ka viņiem pakaļ dze­nas asinskārs zvērs. Taču, par laimi, nekas nenotika. Diena pagāja klusi un mierīgi. Nokrēslā bērni devās uz mājām. Mežmalā viņi apstājās, nosprieduši, ka Sudrabītis tālāk neies, taču stirnēnam ne prātā nenāca atpalikt, un viņš kopā ar bērniem iegāja ciematā.

Suņi saņēma viņus ar skaļām rejām un lēkšoja pretī no visām pavārtēm — sargsuņi apsveikdami savu veco paziņu, bet sētas kranči manīdamies viņam iekost. Bērni neļāva savam mīlulim darīt pāri, un uzmācīgie suņi aizvācās, astes iežmieguši.

Tomēr izrādījās, ka daudz vieglāk ir nomierināt krančus nekā trokšņainos ciemata bērnus, kas gāzās šurp no visām pusēm, jau pa gabalu saukdami:

— Kur jūs viņu atradāt?

— Vai viņš atkal neaizies?

Nebeidzamie jautājumi mijās ar sajūsmas pilniem izsaucieniem par to, cik pārsteidzoši ātri Sudrabītis izaudzis.