Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

RĪGA „AVOTS" 1993

Margarita Sidrasie■ Barvika EJ Pie RŪĶA SKOLOTIES! Helmāra Rudzīša apgāds „Grāmatu draugs"

M. Stārastes ilustrācijas

Margarita Stāraste, teksts un zīmējumi, 1993

Aiz siliem, aiz zālainiem klajumiem kādā pavisam klusā vietā bija maza mājele. Mājiņai bija salmu jumts, kas aizvien vairāk pārklājās ar zaļu sūnu. Vējš, pāri skrie­dams, iepūta tajā vienu otru sēkliņu. Sēkliņas uzdīga, un tagad uz jumta jau vietām auga zāļu kušķīši un sīkas puķītes baltiem un dzelteniem ziediem.

Vēlāk pat dažas suņusēnes pacēla savas cepures bla­kus skurstenim, kas omulīgi pīpēja, iegrimis savos mīkstajos sūnu spilvenos.

Mājiņai bija pavisam nespodras rūtis, jo tās aizauda zirnekļi ar saviem tīkliem. Pie durvīm nevarēja atrast nevienu kājslauķi, bet zvanam, kas līgojās, pakārts virs ieejas, nebija mēles. Tā jau sen bija izkritusi, un zvans jau ilgu laiku karājās pavisam mēms un nomelnējis.

Mājiņai nebija pat sakņu dārza. Apkārt auga tikai ciesas, zirgskābenes, mārrutki un tālāk biezs kaņepju mežs. Bet ne skābenes, ne mārrutkus, ne kaņepes ne­viens nebija ne stādījis, ne sējis: tiem visiem te laikam bija iepaticies, un tāpēc viņi paši te bija ieauguši.

Mājele likās pavisam nenozīmīga un neievērojama, bet šinī mājelē dzīvoja kāds plaši pazīstams un ļoti gudrs rūķis. Nez vai maz pasaulē bija iespējams atrast otru rūķi, kas būtu gudrāks par šo.

Viņš bija ļoti patīkamas dabas rūķis, kādi jau visi rūķi mēdz būt. Viņš valkāja cepuri, kurai pašā galā karājās ļoti jauks pušķis, darināts no mīkstiem dzīparu galiem. Katrs dzīpars bija citā krāsā, un tas izskatījās ļoti skaisti. Rūķis valkāja tikai rūtainas bikses, jo tādas viņam laikam vis­vairāk patika. Kājās viņš āva ļoti lielas kurpes. Kurpēm bija gari purni, kuru gali sagriezās aizvien vairāk uz augšu.

Bet visievērojamākā bija rūķa sirmā bārda. Viņš to sukāja katru rītu, un tāpēc ari tā izauga tik kupla un gara. Šo rūķi sauca par Labrenci, un viņam vajadzēja būt ļoti vecam, jo circeņi un zirnekļi, kas dzīvoja Labrenča is­tabā, teica, ka šis rūķis jau še dzīvojis viņu tēvu tēvu laikos un jau toreiz viņam esot bijusi tikpat sirma bārda. Tā viņu tēvu tēvi esot stāstījuši.

Pašā istabas vidū Labrencim stāvēja apaļš galds un četri krēsli, kuriem atzveltnēs bija iegrieztas mazas saulītes un zvaigznītes. Labrencim bija ari plata gulta un cits par citu lielāki pieci spilveni, pildīti ar zosu dūnām. Pie logiem katrs savā podā auga adataini un spalvaini kaktusi. Labrencim piederēja arī vēl daudz citu ļoti labu mantu, bet visvērtīgākie bija daudzie plaukti gar sienām. Un šajos plauktos varēja redzēt tik daudz grāmatu, ka tās visas nemaz nevarēja izskaitīt. Tās bija saliktas ciešās rindās cita citai blakus, pagriezušas uz āru savas muguras, uz kurām bija iespiesti spoži zelta burti. Labrencis noņēmās visu savu mūžu ar grāmatām. Visbiežāk viņš lasīja, sēdēdams atzvel­tnes krēslā. Dažreiz Labrencis pievēra grāmatu un pārdo­māja visu, ko bija izlasījis. Tad viņš iesmēķēja savu pīpīti un laida gaisā brīnišķīgus dūmu gredzenus. Tie līda cits citam cauri, savērās virknēs un riņķoja ap Labrenča galvu kā zili, smaržīgi mākonīši.

Un tādās reizēs, kad Labrencis spēlējās ar saviem dūmu gredzentiņiem, tad visas istabas mušiņas salidoja viņam apkārt, lai labāk varētu redzēt. Zirnekļi nebija tik uzbāzīgi. Viņi noskatījās, sēdēdami turpat sava tīkla

viduci, un mājas circeņi, tie salasījās pavarda priekšā un, pacēluši gaisā savas brūnās galvas, brīnījās par lidojo­šiem gredzeniem.

Tā kā Labrencis visu dienu pavadīja pie savām bie­zajām grāmatām, tad viņam nemaz neatlika laika citam darbam. Slieksnis palika neslaucīts, zvans vēl aizvien bija bez mēles un nemazgātās rūtis palika aizvien tumšākas.

Pat stāvēdams pie pavarda un maisīdams putru, Lab­rencis vienā rokā turēja grāmatu un lasot pie sevis klusu murmināja. Bieži vien Labrencis bija tā iegrimis savā grāmatā, ka piebēra sāli kādas sešas reizes, un zupa izvārījās tik sāļa, ka to nevarēja norīt. Pusdienas ēdot, Labrencis lasīja. Un tas vēl nebūtu nekas. Bet vakarā viņš aizdedzināja sveci, uzvilka strīpainu naktskreklu un ie­kāpa gultā ar visu grāmatu. Tā viņš lasīja, kamēr aizmiga. Bet svece palika degot.

Labrencis sapņoja, protams, tikai par grāmatām, dažreiz pat par veseliem grāmatu kalniem, kas viņam jāizlasa līdz rītam. Bieži vien Labrencis pamodās pa­visam nosvīdis no lielās lasīšanas. Bet svece — tā pa nakti pilnīgi izdega. Nekas no tās nebija palicis pāri.

Labrencis piecēlās gultā sēdus un izberzēja miegu no acīm. Gaisma spraucās pa slēģu šķirbām. Un, kad La­brencis slēģus atvēra, tad cauri visiem zirnekļu tīkliem istabā iekāpa balts saules staru kūlis. Un šinī kūlī. kā apreibuši lidoja un priecājās simtiem puteklīšu.

„Debešķīgs laiks!" Labrencis teica, pie sevis smaidīdams. Tad viņš piebāza pilnas paduses ar grāmatām un izgāja ārā. Tur Labrencis apsēdās kaņepju meža malā un sāka šķirstīt biezās lapas.

„Labrīt, Labrenci!" bite dūca viņam virs galvas, laiz­damās uz pļavu.

„Sveiks, Labrenci!" teica sarkanā skudra, iedama garām Labrencim un nesdama uz muguras prāvu bomi. „Kā veicas šorīt ar lasīšanu?"

Visi pazina Labrenci, un visiem viņš atbildēja savā mīlīgajā rūķa valodā.

Pēc tam viņš sāka lasīt par to, kur paliek tauki, ja izdeg svece. Un tas Labrenci aizrāva tik ļoti, ka viņš pavisam aizmirsa par brokastīm.

Bet tad — tā ap pusdienas laiku — no biezā kaņepju meža kaut kas izlīda tieši Labrencim blakus. Rūķis pacēla galvu no burtu rindām un bija ļoti pārsteigts. Blakus stāvēja.pelēkā pele, kuru viņš tīri labi pazina. Pele likās bēdu sagrauzta, jo slaucīja asaras savā pakulu priekšautā.

„Kas tad tev, Lavīz?" Labrencis noraizējies jautāja pelei un nolika zālē savu smago grāmatu. Pele notupās Labrencim blakus, un viņš redzēja, ka tai no raudāšanas bija pavisam sarkanas acis.

„Ak," peļu Lavīze teica skumjā balsī, „man iet ļoti grūti. Kā vīrs aizgāja apsērst savus tēva radus, tā vairs nav atgriezies. Viņam būs kas ļauns ceļā gadījies. Man palika četri mazi bērni, bet neviens negrib par mani apžēloties un mani pieņemt, jo man vairs nav neviena graša, ar ko samaksāt īri…"

Un peļu Lavīze sāka atkal skaļi vaimanāt, lauzīdama savas mazās ķepiņas. „Kur es, nabadzīte, lai palieku, kur lai piemetos?" viņa šņukstēja.

Labrencim bija ļoti mīksta sirds. Viņš nemaz nevarēja panest, ka kāds raudāja.

„Slikti!" Labrencis līdzjūtīgi teica. „Pie manis tu arī nevarētu dzīvot, jo taviem bērniem te būtu ļoti grūta dzīve. Redzi — man nav pat sakņu dārziņa, kur viņi varētu kādreiz ietecēt, lai pagrauztu kādu bieti vai kāli. Es jums pat kārtīgu zupu nevarētu izvārīt, jo esmu tā iegrimis savās grāmatās, ka man vienmēr viss pārsālās un piedeg…"

„Ak, tik vien tās vainas!" peļu Lavīze iesaucās, un asaras viņai uz brīdi tā kā piestāja tecēt. „Tas viss taču ir kalpones darbs! Tu mani varētu pieņemt par kalponi, es tev tad strādātu visus mājas darbus."

Un mazā pelēkā pele sāka Labrencim stāstīt, ko viņa visu tam varētu palīdzēt. Viņa iestādītu sakņu dārzu un vārītu aizvien labas un ļoti garšīgas zupas, jo zupas esot taisni 8

Lavīzes stiprā puse. Viņa mazgātu traukus, spodrinātu logus, berztu grīdas un bez tam izmazgātu aizvien visas Labrenča rūtainās bikses un strīpainos naktskreklus…