Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

Kamēr biezputra vārīdamās pļepēja, tikmēr viesi bija omulīgi atlaidušies uz gludās ceļmallapas un dunduru Reinis stāstīja savus varoņdarbus: kā viņš protot kaitināt govis un cik izveicīgs viņš esot; bet simtkāju Pidriķis un gliemežu Kaspars bija no šī stāsta tā aizgrābti, ka klausījās ar vaļējām mutēm. Nē, viņi gan nekad neuzdrošinātos uzbrukt tik lielam lopam kā govij.

Beidzot, pēc krietni ilgas gaidīšanas, biezputra bija gatava. Tad visi ar kopīgiem spēkiem nocēla to no uguns, sasēdās apkārt un sāka mieloties. Biezputra šoreiz bija izvārījusies ļoti garda. Tā apēdās milzīgi ātri. Kad katls bija izēsts, slieku Cecīlija vēl izlaizīja visu katla iekšpusi, bet simtkāju Pidriķis teica, ka tādu gardu putru viņš esot ēdis pirmo reizi savā mūžā, un laizīdamies viņš vēl ilgi sūkāja visas savas kājas.

Pēc lielas izēšanās viesus pārņēma tāds kā nogurums. Nevienam vairs lāgā negribējās tērzēt. Dunduru Reinis bija aizsnaudies. Tāds snaudiens viņam uznāca bieži vien, kad vēders bija pieblīvēts. Gliemežu Kaspars ie­vilkās savā kaulu mājā un ari ierīkojās uz diendusu, bet simtkāju Pidriķis miegaini žāvājās, turēdams mutei priekšā vienu no savām daudzajām kājām.

Tad negaidot ieradās zvirbuļu Tomiņš. Slieka, viņu ieraudzījusi, stipri nosarka un jutās ļoti neveikli, jo katls bija pavisam tukšs un izlaizīts. Viņai vairs nebija nekā, ar ko pacienāt zvirbuļu Tomiņu. Bet, ja vienTomiņam esot laika pagaidīt, tad slieku Cecīlija varot izvārīt vēl vienu katlu.

„Ko nu! Ko nu!" zvirbulis atmeta ar spārnu. Neesot jau vērts sliekai viņa dēļ tā nopūlēties. Tomiņš jau bija ievērojis, ka slieku Cecīlijas katls izskatījās pārāk mazs, lai rio tā varētu paēst tik liels putns, kāds bija zvirbulis.

Tad Tomiņš pateica, ka viņš šoreiz neesot vis nācis ciemoties, bet gan paziņot kaut ko ļoti svarīgu.

To dzirdot, gliemežu Kaspars tūliņ izbāza ragus no savas kaula mājas, slieka pacēla galvu, simtkājis beidza žāvāties un dunduru Reinis pietrūkās no sava snaudiena.

„Rūķu Labrencis nodibināja skolu!" zvirbuļu Tomiņš priecīgi nočiepstēja.

Simtkāju Pidriķis palika tāds kā domīgs.

„Vai tur varēs mācīties arī tādi sīkumi kā mēs?" viņš beidzot kaunīgi iejautājās. Un, kad zvirbuļu Tomiņš pastāstīja, ka augums nemaz neesot tik svarīgs un skolo­ties varot katrs, kam vien uz to nesoties prāts, tad visi četri nieki, kas bija salasījušies uz ceļmallapas, kļuva ļoti priecīgi. Viņi visi gribēja iet skolā un katrs parādīja savu prieku, kā vien'mācēdams: dunduru Reinis laimīgi rūca, simtkāju Pidriķis grozīja savu vidukli, slieku Cecīlija jautri locījās, bet gliemežu Kaspars apmierināti šūpoja savus ragus.

Pēc tam simtkājis tūliņ aizsteidzās sameklēt kādu amat­nieku, kas varētu pagatavot tādu skolas solu, kurā varētu sēdēt cits citam blakus visi četri draugi, kas šodien bija sapulcējušies uz ceļmallapas. Jā, katrā ziņā viņi gribēja visi sēdēt kopā — vienā solā!

Slieku Cecīlija un gliemežu Kaspars sarunāja jau tūliņ doties uz skolu. Kamēr viņi abi aizlīdīšot, paiešot vesela nedēļa.

Tad arī dunduru Reinis pacēlās gaisā, un viņam bija ļoti augstprātīga seja. „Es drīz būšu visgudrākais dundurs pasaulē!" viņš pie sevis lielīgi dūca un laidās uz to pusi, kur zaļoja kuplas kaņepes. Viņš bija dzirdējis, ka aiz kaņepēm esot Labrenča māja. Mājiņai esot apdrupis skurstenis, un tam apkārt augot lielas un mazas suņu sēnes.

9

Zvirbuļu Tomiņš palaidās vēl mazu gabaliņu un grozīja acis uz visām pusēm, lai redzētu, vai kaut kur nebūtu vēl kaut kas, kam varētu pastāstīt par jauno Labrenča skolu.

Tad pēkšņi Tomiņš ieraudzīja ežu Ādamu un zaķu Bērtuli. Tie abi stāvēja uz taciņas, plātījās\ar ķepām un sarunājās par ļoti svarīgām lietām. Zaķu Bērtulim bija padusē milzīga kāpostgalva.

To viņš nupat esot nopircis.

Ak tu debestiņ! Zaķis lielījās, kas tā esot par lielisku kāpostgalvu un kas tai esot par sulīgām lapām. Zaķu Bērtulis nevarēja vien beigt slavēt savu pirkumu. Lapas apēdīšot viņš pats, bet kacenu nomizošot un došot savai sievai. Šim jau nu vajadzēja būt sevišķi garšīgam kāpos­tam.

„Var jau būt," teica ežu Ādams, izvilka kabatlakatiņu un sāka vēdināties. Tagad vasaras vidū dienas laikā esot stipri karsti. Parasti gan ežu Ādams ejot pastaigāties tikai pie vakara, jo karstums viņam nemaz nepatīkot. Bet, tā kā šodien ežu Ādamam bijusi kāda ļoti svarīga izrunāšanās ar tītaru Bulduri, tad viņam vajadzējis iziet tā agrāk no mājām.

„Tev ir ļoti skaists kabatlakats!" zaķu Bērtulis sacīja.

„Jā, tas ir glīts!" ežu Ādams diezgan bramanīgi atbildēja. „Es jau ar viņu ļoti taupu un lietoju tikai tad, ja eju kur ciemos."

Tad zvirbuļu Tomiņš nolaidās uz taciņas un nočivināja labdienu.

„Parādi man arī savu kabatlakatu!" viņš teica ezim.

Jā, tas bija tiešām lielisks kabatlakats ar apvīlētām malām un zilu neaizmirstuli katrā stūrī.

„Šo kabatlakatu man dāvināja sieva mūsu kāzu dienā,"

ežu Ādams stāstīja. „Viņa pati esot vīlējusi maliņas un izšuvusi neaizmirstules stūros."

„Tev ir gudra un attīstīta sieva," zvirbuļu Tomiņš teica, „un arī tu pats izskaties visprātīgākais un visgudrākais no visiem ežiem, kādus es līdz šim esmu sastapis."

„To es jau sen zināju, ka mēs esam viens ļoti gudrs laulāts pāris!" ežu Ādams sacīja un lielīgi pacēla savu melno degunu.

„Bet zini ko!" zvirbuļu Tomiņš iečiepstējās, „jūs abi esat gudri, bet varat kļūt vēl gudrāki. Rūķu Labrencis dibina skolu, un tur jūs varētu izglītoties tālāk."

„Ko tad tur mācīs?" ežu Ādams ziņkārīgi jautāja.

„Lasīt, rakstīt un vēl daudz citu gudrību," zvirbuļu Tomiņš teica. „Labrencis zina pastāstīt pat to, kur saule guļ pa nakti, kā bijis pasaulē pirms daudziem tūkstošiem gadu un kā izskatās svešās zemēs."

„Tas par tām svešām zemēm mani nemaz tā neinteresē," ežu Ādams atteica un atmeta ar priekšķepu, „to man var

pastāstīt arī stārķu Tenis. Bet tā lasīšana un rakstīšana būtu gan laba un noderīga." Un ezis domīgi noglaudīja savas nadaudzās melnās ūsu spalviņas.

„Jā" zvirbuļu Tomiņš iečivinājās, „un, kad tava sieva pazīs burtus, tad viņa varēs iešūt tavā kabatlakatā arī tavu vārdu." — „Tas būtu gan jauki!" ežu Ādams priecājās, rīvēdams plaukstas. „Es katrā ziņā gribētu,lai viņa to vārdu iešūtu ar sarkaniem diegiem."

„Man gan labāk patiktu ar zaļiem!" zaķis teica. „Ja tas būtu mans kabatlakats un mana sieva, tad es liktu šūt tikai ar zaļiem diegiem!"

„Bet tas nav ne tavs kabatlakats, ne arī tava sieva!" ežu Ādams atcirta tīri dusmīgā balsi un sacēla visas savas adatas. „Kungi," zvirbuļu Tomiņš čivināja starpā, „tur

nemaz nav par ko ķildoties. Laidiet tik savas sievas skolā, un, kad viņas pazīs burtus, gan jau tad tās pašas zinās, kura krāsa katram vārdam labāk derēs. Sievas tādas lietas zina vislabāk pašas." Tomiņam bija taisnība.

Tad zaķu Bērtulis tūliņ aizcilpoja pieteikties par skol­nieku pie gudrā Labrenča. Bet ežu Ādams tipināja Bērtulim pakaļ saviem sīkajiem solīšiem. Zaķu Bērtulis pat nežēloja savu lielo kāpostgalvu, atdeva to Labrencim un teica — viņš esot dzirdējis, ka citās skolās maksājot par mācīšanos skolas naudu. Tad lai nu Labrencis pie­ņemot šo kāpostgalvu kā pirmo iemaksu.