Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

Bet Labrencis, tas sēdēja atzveltnes krēslā, pīpēja, laida gaisā mazus dūmu gredzentiņus un domāja par veco zirnekli.

„Kling-ling-ling," ieskanējās maigi un patīkami. Tad atvērās durvis un istabā ielēca zvirbuļu Tomiņš.

„Labdien!"Tomiņš nočiepstēja un sniedza Labrencim savu spārna galu. Tad Tomiņš uzlēca uz krēsla un pārsteigts skatījās uz visām pusēm.

„Cik tagad jauki pie tevis izskatās," zvirbulis izbrīnījies teica, „pavisam citādi kā agrāk. Man tagad te ļoti patīk!"

Kāda Labrencim tagad esot tīra grīda, nekur neesot neviena putekļa un pat zvanam pie durvīm esot reiz ielikta jauna mēle.

Skat, kas par skaistām vijolītēm esot ieliktas tanī zilajā māla podā uz galda! Un rūtīs vairs neesot redzams neviens zirneklis. Tie taču nemaz neesot bijuši piemīlīgi kustoņi!

Peļu Lavīze bija ietecējuši istabā un aplēja Labrenča

kaktusus, kuri auga katrs savā podā. Viņa visu dzirdēja, bet izskatījās tā kā nokaunējusies. „Tev ir tik laba kalpo­ne," zvirbulis teica, atspiedis muguru pret krēsla atzvel­tni un sakrustojis iztieptās kājas.

„Hm!" Labrencis norūca un pēc laiciņa atkal: „Hm!"

Tad peļu Lavīze ietecēja atkal virtuvē, un, kad viņa nāca atpaka|, tad uz kādas biezas dadžu lapas nesa kaut ko pavisam negaidītu. Tas bija medus! Brīnišķīgs dzidrs medus mazās šūnu kanniņās!

„Lūdzu, mielojieties!" pele teica, nolikdama medu uz apaļā galda. Tad viņa nosūkāja savas ķepiņas, kuras bija tā kā drusku apķepušas ar medu, un pateica, ka viņai esot tuva pazīšanās ar kādu turīgu zemes biti, kura dzīvojot aiz mazā zemeņu kalniņa tanī vietā, kur augot blakām divi

deviņvīru spēki.

„Bite apsolīja man šad un tad iedot pa druskai medus," peļu Lavīze vēl piebilda.

Labrencis no pārsteiguma braucīja savu garo bārdu. Bet zvirbulis teica:

„Ak, kas tev par labu kal­poni! Cita būtu to medu pati noēduši. Es arī sev labprāt vēlētos tādu kalponi!"

Labrencim medus garšoja par visu vairāk pasaulē. Viņš paskatījās uz peļu Lavīzi, pasmīnēja un teica:

„Jā, man ir tiešām ļoti laba kalpone. Es viņu nekad neat­laidīšu!"

Un, to dzirdot, peļu Lavīzei

palika tik labi ap sirdi, it kā to būtu noglaudījuši saules siltie pirksti. Viņa klusu smaidīja un sakārtoja savas retās ūsiņas.

Bet Labrencis ar zvirbuļu Tomiņu ēda svaigo medu un ēzdami visu laiku slavēja mazo, pelēko peļu Lavīzi.

Šovasar stārķu Tenis bija tāds pavisam grūtsirdīgs. Vai nu viņš staigāja pāri pļavai, vai bradāja pa mitrām vietām, viņš aizvien izskatījās noskumis un nekad nepacēla knābi tik stalti gaisā, kā to bija darījis citās vasarās.

Un Tenim arī šoreiz bija iemesls būt tādam grūt­sirdīgam. Viņa sirsnīgi mīļotā sieva, kuru sauca par Dros- talu, bija palikusi dienvidos. Kad viņi pagājušo rudeni turpu aizceļoja, tad ar Drostalu notika nelaime: viņa ievainoja vienu spārnu. Stārķu Tenis vadāja savu sievu gan pie dakteriem, gan pie pūšļotājiem, bet spārns ne- dzija un nedzija. Kad pienāca aizceļošanas laiks, Drosta- la vēl aizvien nebija izveseļojusies. Tad Tenim bija jāatstāj sava sieva dienvidos un jāceļo vienam atpakaļ uz to vietu, kur atradās viņa dzimtene.

Šī vasara stārķu Tenim nemaz nepatika, jo viņš bija ļoti vientuļš. Bet visvientuļāks Tenis jutās savā ligzdā. Citiem gadiem ap šo laiku pār ligzdas malām jau mazuļi staipīja savus ziņkārīgos knābjus. Bet šovasar ligzda likās tik cieta, tik milzīgi liela un nemājīga. Un tas viss tikai tāpēc, ka Teņa mīļotā sieva bija palikusi ārzemēs.

Tenis ierāva kaklu, un, stāvēdams uz vienas kājas kā sastindzis, stundām ilgi sapņoja par savu Drostalu…

Bet tad kādu dienu zvirbuļu Tomiņš uzlaidās uz lig­zdas žagariem un nočivināja jautru labdienu.

„Ak tu tas esi!" stārķis sacīja, un balss viņam bija stipri skumja.

„Jā!" Tomiņš čivināja. „Redzēju jau no tālienes, ka tu tāds bēdīgs!"

Bet kad stārķu Tenis neko neatbildēja, tad zvirbuļu Tomiņš aplēkāja apkārt visai ligzdai un priecājās par jauko pasauli, kuru no šejienes varēja tik labi pārredzēt. Tad Tomiņš draudzīgi paskatījas uz stārķu Teni un no­pietni teica:

„Vai zini, Teni, man ir viena laba ideja: tev vajadzētu atkal precēties! Ir taču daudz jauku stārķu meitu. Šodien pat es redzēju kādas trīs stalti pastaigājamies pa jaun­saimnieka Zvārguļa slapjo pļavu!"

„Es nekad citu neprecēšu!" Stārķu Tenis skumji kla­bināja. „Nevienai citai stārķei nav tik balta viduča, tik slaida knābja un tik spoži melnu astes spalvu kā manai Drostalai."

„Ak, ko nu!" zvirbulis atmeta ar spārnu. „Visu jau nevar vēlēties. Ņem tik vienu ciet un būs labi. Aizmirsīsi visas bēdas!"

„Nē, nē!" stārķis kratīja galvu. „Man neviena cita nepatīk. Un bez tam — es neticu, vai kāda cita prastu tik labi izaudzināt bērnus kā mana Drostala! Visi mūsu bērni ir izauguši kārtīgi un pēc saviem tikumiem augsti vērtējami stārķi!"

Pēc tam stārķu Tenis klusēja ilgu laiku.

„Ak," viņš beidzot teica, „kaut es vismaz zinātu, kā manai Drostalai iet. Viņa varbūt domā, ka es esmu to pavisam aizmirsis. Bet tā tas nav! Man par viņu aizvien jādomā. Tikai es viņai to nespēju pateikt, jo viņa ir tik milzīgi tālu…"

Un stārķu Tenis atkal nokāra galvu un iegrima lielās skumjās.

„Zini ko!" zvirbuļu Tomiņš pēkšņi iesaucās. „Man ir otra ideja! Ļoti laba ideja!"

„Nu?" stārķu Tenis jautāja pavisam vienaldzīgi.

„Aizlido pie rūķu Labrenča!" Tomiņš čivināja. „Viņš uzrakstīs vēstuli tavai Drostalai."

„Ak, Tomiņ," stārķu Tenis priecīgi ieklabinājās, „tā ir viena ļoti laba doma!" Un uzTeņa knābja parādījās tā kā smaids. „Paldies tev, Tomiņ! Daudzas reizes paldies!"

„Ak, ko nu," zvirbulis atmeta tik ar spārnu, „nav jau par ko!"

Tad stārķis saplivināja savus smago domu pilnos spār­nus un laidās pie Labrenča.

Vispirms gan stārķu Tenis nolaidās uz Labrenča māji­ņas jumta blakus skurstenim un sakārtoja savu apģērbu. Līdz šim, dzīvodams vientulībā, stārķu Tenis daudz par to nebija domājis, bet nu gan bija drusku jāuzcērtas. Kad beidzot knābis bija glīti nospodrināts un spārnu spalvas sakārtotas, tad stārķu Tenis nolaidās pie Labrenča dur­vīm un pieklājīgi iesita ar knābi pa zvanu. „Kling-ling- ling!" tas pavisam jautri iezvanījās. Zvans laikam ļoti priecājās, ieraudzīdams tādu retu viesi.

Tad peļu Lavīze pakalpīgi atvēra durvis un aicināja cienījamo viesi istabā. Stārķis arī tūliņ kāpa pāri sliek­snim, augstu cilādams savas slaidās kājas, kas bija ieautas sarkanās zeķēs, bet stārķu Tenim pa kājstarpu iespraucās zvirbuļu Tomiņš un skaļi nočiepstēja:

„Labdien visapkārt! Es atvedu jums vienu retu viesi!"

Tad abi putni sasveicinājās ar Labrenci, un pēc tam Labrencis tos lūdza atsēsties atzveltnes krēslos.

Stārķu Tenim bija diezgan pagrūta valoda, un, kamēr viņš domāja, kā vislabāk izskaidrot Labrencim savu vajadzību, zvirbuļu Tomiņš bija visu pačivinājis. Tad

Labrencis tūliņ nolika pie malas biezo grāmatu, kuru viņš turēja uz ceļiem, un teica:

,.Tādam cienījamam viesim, kāds esi tu, stārķu Teni, es katrā ziņā tūliņ izpalīdzēšu!"

Labrencis piecēlās, paņēma no plaukta kādu trauciņu un noņēma tam vāku. Tur bija tumšs šķidrums, kuru

Labrencis sauca par tinti. Pēc tam viņš paņēma baltu papīra lapu un izvilka kādu slaidu zoss spalvu, kas bija iesprausta sienas spraugā, noasināja tai galu un tad sāka rakstīt, sataisījis joti svinīgu seju.