Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

Arī ežu Ādams negribēja palikt zaķim iepakaļ. Viņš apsolīja Labrencim divus kabatlakatus. Viens būšot par viņa paša, otrs — par viņa sievas izskološanu. Un ežu Ādams varot jau iepriekš Labrencim teikt, ka tie būšot tādi — tik skaisti kabatlakati, kādus Labrencis vēl nekad nebūšot redzējis.

Tad ežu Ādams atsveicinājās, sakrustojis rokas uz krū­tīm, un lielīgi, izgāzis vēderu, aizgāja uz savas mājas pusi, visu laiku iedomīgi pukšķēdams.

Pļavā ganījās Raibaļa, pagriezusi pret mājām savu mitro purnu. Šad un tad viņa pakustināja asti, lai aizdzītu kādu mušu, un gaidīja, kad ēnas sāks palikt garākas.

Tad atlaidās zvirbuļu Tomiņš un, jautri čiepstēdams, lēkāja Raibaļai apkārt.

„Kas tev par savādu asti!" Tomiņš tērzēja. „Gara kā dzīsla un tad vēl tāds jocīgs pušķis galā!"

Klusībā pie sevis Tomiņš nodomāja, ka labi gan, ka zvirbuļiem nav tādas neglītas astes. Pēc kā gan tad viņi

34

izskatītos! Bet, protams, skaļi zvirbuļu Tomiņš to neuzdrošinājās teikt, lai neapvainotu govi.

Tad zvirbulis pasveicināja Raibaļu no rūķa Labrenča un teica, ka viņai katrā ziņā būtu ieteicams iet Labrenča skolā papildināt savas zināšanas. Raibaļai esot stipri liela galva, un tādā lielā galvā varētu salikt arī ļoti daudz zināšanu.

Raibaļa to visu noklausījās, ielaida savu lunkano mēli vispirms vienā nāsī, pēc tam otrā, nopūtās un sacīja, ka tas gan viņai nebūšot iespējams, jo viņa vienmēr esot piesieta un varot aiziet tikai tik tālu, cik tālu sniedzoties ķēde. Bez tam Raibaļa jau esot krietni paveca, un tikpat veca esot arī viņas galva. Viņa esot dzirdējusi, ka vecās galvās nekas vairs nelienot iekšā. Un galvenais — viņa esot stipri neveikla, kādas jau visas govis parasti mēdzot būt. Ja starp skolniekiem gadītos kāds sīkāks tārps vai kukainis, viņa vēl varētu to samīt. Kad zvirbuļu Tomiņš to visu pārdomāja, tad arī viņš piekrita, ka Raibaļai labāk vajadzēja palikt tepat. Varbūt viņas vietā atradīšoties cits skolnieks.

Un zvirbuļu Tomiņš laidās atkal tālāk, līdz nolaidās kādā pagalmā. Pie pašas kūts sienas bija piebūvēta maza, ļoti glīta mājiņa, un tā bija zaļi krāsota. Tomiņš pielēca pie durvīm un skaļi iesaucās: „Ei, Dūksi, vai tu esi mājā?"

Jā, suņu Duksis bija mājā, un tas aicināja, lai zvirbuļu Tomiņš nākot vien dziļāk. Tad Tomiņš pārlēca pār sliek­sni un pateica labdienu. Te izskatījās ļoti jauki. Dūksim bija tikai viena pati istaba, bet tā bija ļoti mājīgi iekārtota. Sienas nelaida vējus cauri, un jumts neļāva izsūkties nevienai lietus pilei, bet visa grīda bija izklāta mīkstiem salmiem.

„Ļoti laba māja!" zvirbuļu Tomiņš slavēja. „Vai tu pats viņu cēli?" — „Nē," Duksis atbildēja, ērti izstiepies uz

salmiem, „es to mantoju no sava priekšgājēja — vecā suņu Kranča, kurš pagājušo rudeni pēkšņi izgāja no mājām un vairs neatgriezās. Varbūt tu viņu pazini? Tas bija patīkams suns ar raibu muguru un strupu asti."

Jā, zvirbuļu Tomiņš atceroties gan suņu Kranci. Tas aizvien esot sūdzējies par neciešamām kaulu sāpēm.

Tad zvirbuļu Tomiņš pačivināja par Labrenča skolu un arī par to, ka pieteikušies jau daudz skolnieku — peles bērni, stārķu Tenis, slieku Cecīlija, vēl daudzi citi, un arī viņš pats — zvirbuļu Tomiņš.

To dzirdot, suņu Duksis palika ļoti domīgs. Viņš tik labprāt būtu gājis tālāk skoloties. Viņš protot jau šo un to: peldēt pakaļ sprunguļiem, kurus saimnieku Jānītis iemetot dīķī, mākot sēdēt uz divām kājām un riet, lai dabūtu kādu gardāku kumosu, un vēl šo un to. „Bet pie Labrenča skolā es gan nevarēšu iet," Duksis beidzot sacīja. „Es te strādāju par sargu, un man tas uzdevums ir jāpilda dienu un nakti. Pagalmu es nedrīkstu atstāt."

„Es nu gan tā kaut ko nevarētu izturēt," zvirbuļu Tomiņš uztraucies čiepstēja, „es aizbēgtu!"

„Nemaz nav tik ļauni, kā tu iedomājies," Duksis rāmi teica, kasīdams ar pakaļkāju aiz auss. „Es saņemu reti labu algu — man ir aizvien ļoti garšīgs ēdiens bļodiņā, un bez tam man ir arī brīvs dzīvoklis. Par šo zaļo māju man īre nav jāmaksā."

„Ak, tad tādas tās lietas!" zvirbuļu Tomiņš iesaucās, „tad tu te strādā par algotu darbinieku." „Jā, tā apmēram ir," suņu Duksis sacīja, nolika galvu uz priekšķetnām un apmierināts pievēra plakstus, „man iet ļoti labi."

Vēl kādu laiciņu zvirbuļu Tomiņš pasēdēja, bet tad viņš sāka jau gatavoties uz tālāk laišanos. Viņš bija jau diezgan atpūties un izciemojies.

„Bet par to jauno skolu tu katrā ziņā paziņo citiem mājas kustoņiem," zvirbuļu Tomiņš vēl Dūksim stingri piekodināja.

Jā, to Duksis varot gan! Viņš esot lielos draugos ar sētas gaili un personīgi pazīstot arī dažas no viņa vistām. Tās visas esot krietnas un dējīgas vistas, bet, ko viņas domājot par skološanos, to gan Duksis nezinot. Arī ar cūku Madi Duksis varot parunāt pāris vārdu, kad viņa atkal atnākšot paberzēties pie Dukša mājas stūra. Zosu Zuzi gan Duksis tā tuvāk nepazīstot, bet pateikt jau varot arī viņai, jo Zosu Zuze izskatoties taisni tāda, kas do­mājot par augstām lietām. Duksis esot novērojis, ka viņa ceļot savu galvu ļoti augstu.

Tad zvirbuļu Tomiņš pastiepa Dūksim savu labo spārnu, sirsnīgi atsveicinājās un izspurkšķēja pa durvju spraugu.

Duksis iznāca ārā savas mājas priekšā, apsēdās un ilgi skatījās uz to pusi, kur aizlaidās mazais Tomiņš.

Ziņa par rūķa Labrenča skolu bija jau tālu izplatījusies. Par to runāja visas melnās un sarkanās skudras savās pilsētās, par to klaigāja vientuļās dzērves un cekulainās ķīvītes, laidelējoties virs pļavas. Par to vidžināja pat bezdelīgas, sēdēdamas savās pelēkajās ligzdās, kas bija pielīmētas pie kūts griestiem.

Beidzot šī ziņa nokļuva arī līdz jūrai. To aiznesa kāds tauriņš, kam bija balti spārni un divi gari, maigi taustekļi, aplipuši viegliem putekļiem. Šo tauriņu sauca par Lidu- lidi, un viņš bija pats drošākais no visiem tauriņiem. Lidulidis aizlidoja tālu pāri jūrai un izskatījās tik sīks kā puķes ziedlapiņa, kuru vasaras vējš dzenātu pāri bezgalīgajiem ūdeņiem.

Lidulidis bija dzīvespriecīgs tauriņš. Viņš priecājās par savu spārnu vieglumu, par sauli, kas skalojās ūdenī, un par sīkajiem vilnīšiem, kuriem bija baltas putu muguras.

Tad kāds brētliņš pacēla savu galvu virs ūdens, un Lidulidis uzlaidās uz viņa deguna, lai drusku atpūtinātu savus spārnus. Tauriņš te jutās tīri ērti. Viņš kustināja savus taustekļus un stāstīja par Labrenča skolu, par to, cik Labrencis esot gudrs rūķis, cik viņam esot daudz grāmatu un cik daudz skolnieku jau esot pieteikušies viņa skolā.

Tas viss bija ļoti interesanti, ko zināja pateikt mazais Lidulidis. Apkārt sapeldēja lieli reņģu bari, mencas sud­rabotiem sāniem, lunkani luči un beidzot arī divas sma­gas lašu mātes pacēla savus platos purnus virs jūras līmeņa. „Mums arī būs jāiet tanī skola," kāds lucis teica, maisīdamies visiem pa vidu. Tam piekrita arī citas zivis. Tikai bute, šis savādais, plakanais radījums, kam katra ķermeņa puse bija citādā krāsā, sašķieba pavisam nejau­ki savu ģīmi.

„Es gan nezinu, vai tur kas iznāks," viņa teica. „Kā gan lai mēs nokļūstam līdz tai Labrenča skolai?"

Nu arī citas zivis palika pavisam nopietnas un nezināja, ko darīt.

„Ja mēs nevaram aizpeldēt turp, tad varbūt Labrencis var atnākt pie mums," brētliņš beidzot ieteicās.