Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

Bet Labrencis tikai skumji purināja galvu. „Nē, nē!" viņš dziļi nobēdājies teica. „Es tevi tomēr ne­varu pieņemt, jo neesmu tik bagāts, lai varētu algot kalponi."

„Par algu tu nebēdā," Lavīze teica, „to es arī nemaz

neprasu. Man vajag tikai patvērumu maniem četriem bērniem. Padarīšu tev par to visus darbus! Atļauj tikai man un maniem bērniem piemesties tavos bēniņos. Ne­esmu tik turīga, ka pati sev varētu uzcelt māju."

Tad Lavīze salika ķepiņas un skatījās Labrencī lūdzo­šām acīm, bet viņas aste bija pazemīgi pieplakusi zemei.

„Ja jau tā, tad es esmu ar mieru!" Labrencis teica un apmierināti smaidīja. „Tu jau šodien vari pārvākties uz maniem bēniņiem!"

Lavīzei no liela prieka tūliņ izžuva visas asaras un viņa nobučoja Labrencim roku aiz lielas pateicības. Lavīze jutās tik priecīga, cik vien tāda pelēka pele spēja būt.

Viņa noraisīja savu pieraudāto pakulu priekšautu un pakāra kaņepes zarā, lai tas tur izžūtu, un tad viņa tūliņ aizsteidzās pie saviem bērniem. Skriedama peļu Lavīze šad tad palēcās augstu gaisā un mētāja asti no vienas puses uz otru. Tas viss bija no pārāk negaidītas laimes.

PEĻU LAVĪZE UN VIENPADSMIT ZIRNEKĻI

Labrencim tagad klājās ļoti labi. Viņš varēja visu dienu lasīt, atspiedis muguru pret krēsla atzveltni, kurā bija iegrieztas zvaigznītes un saulītes. Viņš varēja pīpēt, rotaļāties ar saviem smaržīgajiem dūmu gredzentiņiem un apmierināts glaudīt savu bārdas galu.

Peļu Lavīze tagad bija Labrenča kalpone, kas tecēja klusiem solīšiem un padarīja visus saimniecības darbus. Viņa bija paspējusi jau iekārtot plašu sakņu dārzu. Un skat, loki jau zaļoja un stiepās garumā tik ātri, ka taisni brīnums.

Peļu Lavīze bija laba kalpone. Pat zvanu pie durvīm viņa bija izlabojusi. Šorīt viņa piecēlās jau agri un iz-

mazgāja Labrenča veļu. Pēc tarn Lavīze aiztecēja līdz kaņepju mežam. Pašā mežmalā viņa izvilka diegu no vienas kaņepes uz otru, un tur nu žuva un līgojās vējā Labrenča skaistās, rūtainās bikses un smalkie naktskrek­li, adītās zeķes, rakstītās prievītes un linu palagi.

Pēc veļas izžaušanas Lavīze tecēja atpakaļ un atvēra Labrenča istabas slēģus. Saule tūliņ ielaida cauri rūtīm savus garos staru pirkstus un pakutināja Labrenča plak­stus. Labrencis pietrūkās sēdus, berza miegu no acīm un sauca: „Lavīz!"

Un Lavīze tūliņ pakalpīgi pietecēja klāt.

Vecie grīdas dēļi pat neiečīkstējās zem viņas viegla­jiem peles soļiem. Viņa valkāja mīkstas tupelītes, kas bija darinātas no pūpolu vilnas. Un ar tām varēja staigāt pavisam klusu, lai netraucētu Labrenci tādos brīžos, kad viņš šķirstīja savas gudrās grāmatas.

Lavīze pienesa Labrencim balti izberztu mutesbļodu ar pavisam dzidru ūdeni, uz gultasgala viņa uzkāra glītu linu dvieli, kam abi gali bija izšūti ļoti skaistām krustdūrienu rindiņām.

Kad Labrencis bija izmazgājis acis vēsajā ūdenī un noslaucījies izrakstītajā dvielī, tad viņš paskatījās uz loga rūtīm, un viņam apžilba acis. Tavu spožu gaismu! Tā saule vēl nekad nebija spīdējusi. Un tas Labrencim likās tāpēc, ka peļu Lavīze bija nomazgājusi visas rūtis. Tur neredzēja vairs pat neviena zirnekļa tīkla.

„Bet Lavīz!" rūķis pārsteigts iesaucās. „Kur ir palikuši mani zirnekļi?"

„Viņi te vairs nedzīvo!" peļu Lavīze teica, pazemīgi pieglaudusi savas Osiņas, „es viņus lūdzu pārvākties uz citurieni, lai varētu nomazgāt rūtis un tev būtu vairāk gaismas lasīšanai."

Bet Labrencis likās esam pavisam neapmierināts. Pēc

viņa domām, tas nemaz neesot smalkjūtīgi — izdzīt zirnekļus. Viņi esot te piedzimuši un uzauguši. Te esot viņu dzimtā vieta, un pie tās taču katrs turoties. Un, kas attiecoties uz to resno, veco zirnekli, kas esot aizņēmis augšējo rūti, to Lavīze nu gan ne- esot drīkstējusi dzīt projām, jo šeit esot dzīvojis jau viņa vectēva tēvatēvs, un ar to Labrencis esot bijis ļoti lielos draugos. Tas esot bijis viens sevišķi sirsnīgs zirneklis.

To dzirdot, peļu Lavīze ļoti nokaunējās. Abi ausu galiņi viņai stipri nosarka un viņa nolaida asti. Tad Lavīze uzskrēja bēniņos, kur gulēja viņas četri bērni, visi uz viena spilvena.

„Mīlīt! Tilīt! Cīlīt!" viņa sauca. „Celieties tūlīt augšā!" Un peļu meitenes viena pēc otras izlēca paklausīgi no gultas un meklēja savus bruncīšus. Tikai Rūsiņam, peļu Lavīzes vienīgajam dēlam, bija ļoti ciets miegs. Viņu vajadzēja ilgi purināt, līdz tas atmodās. Bet citādi Rūsiņš bija ļoti kārtīgs peļu puika.

. „Ģērbjieties visi labi ātri!" peļu Lavīze teica. „Jums jāsteidzas uzmeklēt visus tos vienpadsmit zirnekļus, ku­riem es šorīt liku izvākties no logu rūtīm. Zirnekļi droši vien vēl nav nekur tālu aizgājuši. Viņiem jābūt tepat tuvumā. Skrieniet ātri zirnekļiem pakaļ."

Tad peļu Lavīze notecēja atkal lejā un pavēstīja Lab­rencim, ka aizsūtījusi visus savus bērnus, lai tie lūgtu zirnekļus atgriezties.

Labrencis patreiz āva kājās savas kurpes ar garajiem purniem. Viņš valkāja tādas kurpes tāpēc, ka baidījās no varžacīm.

Labrencis vēl aizvien izskatījās ļoti neapmierināts. Lai gan peļu Lavīze bija pagatavojusi ļoti garšīgas brokastis, tās Labrencim šoreiz nemaz negāja pie sirds. Viņš visu laiku domāja par zirnekļiem un pat lasīt Labrencim šodien nemaz nepatika.

Bija jau pienācis pusdienas laiks, kad peļu Rūsiņš beidzot pabāza galvu pa durvju šķirbu un pavēstīja Labrencim:

„Zirnekļi ir jau atpakaļ. Mēs viņus panācām pie paša kaņepju meža."

„Vai ir visi vienpadsmit?" rūķis jautāja, izņemdams pīpi no mutes.

„Nē, tikai desmit!" pelēns teica, noglaudīdams savas dīgstošās ūsiņas. Visi vienpadsmit zirnekļi esot gājuši garā rindā cits aiz cita un dziedājuši sēru dziesmu, bet pašā priekšgalā čāpojis tas vecais, resnais, kurš Labrenča istabā dzīvojis augšējā rūtī. Uz muguras viņš rūpīgi nesis pašaustā lakatā ievīstītus diegu kamoliņus un negribējis ielaisties ar peļu bērniem nekādās sarunās, tik dusmīgs viņš bijis. Visi citi zirnekļi esot atgriezušies atpakaļ, tikai vecais resnais turpinājis savu ceļu tālāk un pazudis kaņepju mežā. Viņš nevarot piedot, ka peļu Lavīze viņu izmetusi no tēvutēvu dzīves vietas. Viņš nekad vairs nenākšot atpakaļ. Bet pārējie zirnekļi esot jau pārnākuši un nosprieduši dzīvot bēniņos, lai netraucētu Labrenci, jo peļu Lavīze sakot, ka Labrencis samaitāšot acis, ja zirnekļi aizklāšot ar saviem tīkliem viņa logu. Labrencim taču visu dienu esot jāskatās savās grāmatu skudriņās, un tās esot tik sīkas un maziņas. Lai gan Rūsiņš bija diezgan gudrs peļu puika, to viņš tomēr vēl nezināja, ka tās skudriņas bija burti.

Kad Rūsiņš visu to bija izstāstījis, tad viņš pameta ar asti gaisā priecīgu loku un uzskrēja bēniņos paskatīties, kā tur iekārtojušies pārnākušie zirnekļi.

Bet Labrencis vēl aizvien bija ļoti saīdzis un neapmie­rināts. Viņš vēl vienmēr domāja par veco, resno zirnekli. Kā gan peļu Lavīze uzdrošinājās aizdzīt zirnekļus bez Labrenča atļaujas! Tas taču bija ļoti nepareizi darīts! Un Labrencis sāka jau nožēlot, ka pieņēmis savā mājā peļu Lavīzi.

Arī pati peļu Lavīze bija ļoti noskumusi. Viņa taču bija gribējusi tikai labu. Viņa gribējusi saudzēt Labrenča acis, un nu iznāca tik slikti! Resnais zirneklis neatgriezās, un Labrencis bija dusmīgs. Un ja nu viņš atlaiž no vietas nabaga peļu Lavīzi!… Kur lai viņa iet, kur lai viņa paliek ar saviem četriem nepieaugušajiem bērniem! Un pele noraudāja vienu otru rūpju pilnu asaru savā pakulu priekšautā…