Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

„Tie ir nieki!" zosu Zuze nikni iesaucās un piespēra ar kāju pie zemes „Kā manas spalvas ar tintainiem galiem varēja iekļūt dīķī! To pasaku tu pats esi izdomājis! Ak, šitādu melīgu kustoni!" Varžu Kvarkšķis gan gribēja vēl ko teikt, lai sevi aizstāvētu, bet viņam neviens vairs neļāva runāt. Lai viņš tik kraujot ķerrā visas spalvas un vedot atpakaļ uz turieni, no kurienes viņš tās tik negodīgi esot nozadzis. Nelīdzēja vairs nekāda pretim runāšana. Kvarkšķis ar pavisam dusmīgu ģīmi krāva ķerrā spalvas un pēc tam sāka stumties uz to pusi, kur gāja ceļš uz Labrenča skolu.

Zaļo varžu Kvarkšķi pavadīja vai visi Bambaliņu ciema iedzīvotāji. Visi bija uz viņu ļoti nikni, jo tik liela zādzība vēl nekad nebija dzirdēta. Lielais pūlis aizgāja līdzi lielu gabalu.

„Tāds neciešams tips!" viens no āpšiem nicinoši teica un nospļāvās caur zobiem. Tad viņš sakārtoja savu pun­ktaino kaklautu un griezās atpakaļ. Mārītes stāvēja, atspiedušas smakrus delnās, un nevarēja saprast, kā godīgais varžu Kvarkšķis varējis izdarīt tādas neticamas lietas! Arī vāveru Vilma teica, ka tā kaut ko viņa no varžu Kvarkšķa nebūtu gaidījusi. Bet godīgo čurksti šis noti­kums tā bija satraucis, ka viņai sāka pavisam neciešami sāpēt galva. Viņa bija jāapsēdina turpat ielas malā un jāuzliek auksta komprese uz galvas.

Vienīgi sirmais žurku Ješka neko daudz neuztraucās un staigāja, sabāzis rokas bikšu kabatās.

Pa to laiku zaļais varžu Kvarkšķis bija jau nogājis krietni lielu gabalu. Viņam pa priekšu gāja zosu Zuze un vēl vienmēr skaļi iegadzinājās no aizturētām dusmām. Bet Kvarkšķim aiz muguras soļoja divi zaļi sienāži un ļoti stingri uzmanīja, lai zaglīgais varžu tēviņš nekur neaiz- muktu.

Varžu Kvarkšķim gāja ļoti grūti. Saule dedzināja un kaltēja viņa maigo ādu. Ķerra kļuva aizvien smagāka, un brīžam bija tik grūti to pastumt, ka nabaga Kvarkšķim acis spiedās pavisam uz āru.

Kad beidzot bija sasniegts Labrenča pagalms un skol­nieki ieraudzīja ķerru pilnu ar garām, slaidām rakst- āmspalvām, tad sākās atkal milzīga kviekšana un kladzināšana, pīkstēšana un dūkšana. Un troksnis kļuva vēl lielāks, kad zosu Zuze pateica, ka zaļais varžu Kvarkšķis esot tas, kas viņiem nozadzis spalvas un tirgo­jies ar tām Bambuliņu miesta tirgū.

„Cietumā tādu!" sauca ežu Ādams, draudoši sacēlis adatas.

„Pie maizes un ūdens!" buldurēja tītars, sataisījis pa­visam briesmīgu seju.

Zaļais varžu tēviņš ļoti nobijās, un viņam sāka trīcēt pakaļkājas. Viņš salika rokas uz mīkstā, raibā vēdera un sāka gauži lūgties, lai apžēlojot. Pirmkārt — viņš jau nemaz neesot vainīgs, un — otrkārt — par to ūdeni viņš vēl neko nesakot, bet maizi gan viņš nemaz neēdot,-un tāpēc viņam cietumā būšot jānomirst badā. Tad stārķu Tenis nostājās svinīgi uz vienas kājas un teica:

„Ja varžu Kvarkšķis būtu vaļsirdīgi atzinies, tad mēs viņu, protams, būtu apžēlojuši. Bet viņš mums grib iestāstīt nie­kus. Spalvas jau pašas nevar aiziet uz dīķi! Bez tam Kvarkšķis notraipījis naktīs visas mūsu burtnīcas ar tintes traipiem un samaitājis arī manu garo vēstuli, kuru es rakstīju savai sievai. Sods viņam ir jāsaņem!"

„Jāsaņem, jāsaņem!" kladzināja vistas.

„Protams, ka jāsaņem!" uzstājās tītaru Buldurs.

To dzirdot, Kvarkšķis ļoti nobijās. Viņš pieplaka pa­visam pie zemes un izskatījās ļoti nelaimīgs.

„Bet kur mēs to Kvarkšķi lai ieslogam?" tauriņu Lidu- lidis iejautājās. „Mums taču cietuma nemaz nav!"

Cietums bija jāuzceļ. Un Labrencis aizsūtīja zvirbuļu Tomiņu uz tuvējo lielāko skudru pilsētu, lai tas tur sa­runātu labākos būvju meistarus.

Otrā dienā, kad pie kaņepju meža pieci simti divpa­dsmit skudras jau bija iesākušas būvēt cietuma pamatus, tad gluži negaidot skolas pagalmā ieskrēja kāds zirneklis. Un viņš bija tā aizelsies, ka vajadzēja nogaidīt labu brīdi, līdz viņš varēja runāt.

„Mani sauc Daniels!" zirneklis beidzot teica un pielīda Labrencim pavisam tuvu, lai tas viņu varētu labāk redzēt. „Es esmu tas pats zirneklis, kurš dzīvoja augšējā loga rūtī un kuru Lavīze izmeta no dzīvokļa."

Tad zirnekļu Daniels drusku atvilka elpu un stāstīja tālāk:

„Un tad; kad es biju izlikts no tās vietas, kur dzimuši un auguši visi mani tēvutēvi, tad manā zirnekļa sirdī sacēlās milzīgas dusmas, un tās auga aizvien lielākas un lielākas, jo es biju ļoti pieķēries tai vietai, kur reiz pie­dzimu." Un, to stāstot, Daniels turēja savu roku uz tās vietas, kur pukstēja viņa zirnekļa sirds. Tad viņš labu brīdi smagi elsoja un nolaistiem plakstiem stāstīja tālāk:

„Un tad es nolēmu atriebties. Es biju tas, kas naktīs sameta burtnīcas tintes traipus. Es biju tas, kas samaitāja stārķu Teņa vēstuli. Es paņēmu rakstāmās spalvas un dusmās sametu tanī dīķī, kur dzīvoja zaļais varžu Kvarkšķis…"

Visi nu bija tā pārsteigti, ka nevarēja vairs izteikt ne vārdiņa. Zaķu Bērtulis čapstināja muti, simtkāju Pidriķis grozīja acis un gliemežu Kaspars iebēga savā kaulu mājā, lai klusībā visu pārdomātu. Visi klusēja. Tikai zaļais varžu Kvarkšķis laimīgi iesaucās:

„Kvarks! Kvarks!"

„Jā!" zirnekļu Daniels atzinās, „es esmu tas vainīgais. Bet šorīt, kad es aizgāju uz Bambaliņu miestu izlabot savu atspoli, tad es tur dzirdēju, ka manis dēļ apcietināts kāds pavisam nevainīgs. To es nevaru pieļaut!"

„Kvarks! Kvarks!" varžu tēviņš piebilda.

„Kvarkšķis tūlīt jāatbrīvo!" iesaucās rūķu Labrencis.

Tad visi skolnieki saskrēja ap varžu Kvarkšķi un atsēja viņa notirpušās zaļās rokas un kājas.

Pēc tam Labrencis noņēma savu cepuri, kurai bija galā prāvs dzīpara pušķis, noliecās varžu tēviņa priekšā un pazemīgi teica: „Lūdzu atvainošanu savā un visu skolnie­ku vārdā!"

Varžu Kvarkšķis vispirms izstaipīja savas rokas un kājas. Tad viņš brīdi padomāja un teica Labrencim: „Ja tu apsolies mani izskolot par pagasta rakstvedi, tad es varētu pamēģināt atvainot." Un rūķu Labrencis apsolījās jau šodien sākt zaļā varžu Kvarkšķa skološanu.

Tad arī zirnekļu Daniels nometās skolas pagalmā uz ceļiem un lūdza, lai viņam piedodot. Viņš nekad vairs nebūšot atriebīgs, un bez tam — viņš esot ar mieru noaust katram skolniekam pa lakatam no savām vis­smalkākajām dzijām.

Ari visi desmit zirnekļi, kuri dzīvoja Labrenča mājas bēniņos, gauži lūdzās, lai šoreiz piedodot viņu radagaba­lam. Viņi rūpēšoties par to, lai Danielam vairs nekad neienāktu prātā nekādi stiķi. Bez tam — lai padomājot tik, cik daudz nabaga Danielam nācies ciest, kad viņš bijis padzīts no dzimtās vietas, kur auguši viņa tēvi un tēvutēvi…

Protams, ka zirnekļu Danielam bija jāpiedod.

Tad Labrencis atvēra savas istabas durvis un lūdza zirnekli nākt iekšā. Un zirnekļu Daniels drīkstēja ie­kārtoties atkal tanī pašā augšējā rūtī, kur viņš jau agrāk bija dzīvojis. Neviens viņu vairs nedzina projām. Tā Da­nielam bija liela laime. Viņš tūliņ sāka aust apsolītos lakatus, un viņam vairs nekad neienāca prātā atriebīgas domas.

Vasaras beigās tauriņu Lidulidi sāka mocīt liels gur­denums. Lidulidis teica, ka viņa galva esot tik smaga kā nobriedusi vārpa un tur vairs nekas neejot iekšā. Tāpēc Lidulidis samaksāja skolas naudu par visu to, ko bija iemācījies, un atvadīdamies pateicīgi nolieca savus taustekļus Labrenča priekšā. Tad tauriņu Lidulidis sapli- vināja spārnus un aizlaidās pāri kaņepju mežam kā koka lapa, kas atraisījusies no zara.