Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

„Es atnācu atpakaļ," Zuze teica vēl padevīgākā balsī. Tad viņa nolieca galvu līdz pašai zemei un pavisam pazemīgi teica: „Es tik ļoti gribu nākt atkal skolā un mācīties tālāk!"

Un, kas labi ieklausījās, varēja just zosu Zuzes balsī tā kā asaras. Tad cūku Made saskatījās ar tītaru Bulduri un gliemežu Kaspars ar slieku Cecīliju. Bet rūķu Labrencis sāka domīgi braucīt savu garo bārdu.

"Es dāvināšu rakstīšanai katram pa vienai no savām spalvām," zosu Zuze vēl piebilda, kaunīgi skatīdamās uz zemi, „man ir ļoti labas spalvas."

„Uzņemsim Zuzi atkal skolā!" jūras kuilis teica, jo viņš bija labs dzīvnieks un viņam bija ļoti labs raksturs.

„Ja jau citi tā domā, tad es arī neko daudz nesaku pretī," cūku Made smīnēdama teica, jo viņai ļoti rūpēja rakstāmā spalva. Arī tītars nobuldurēja kaut ko par to, ka Zuzi varētu pamēģināt ņemt atpakaļ. Varbūt viņa vēl labotos.

„Es jau esmu izlabojusies!" zosu Zuze sacīja pavisam nopietni. Tad viņa izrāva sev vienu spalvu, pasniedza to jūras kuilim un teica: „Es nemaz agrāk nebiju ievērojusi, cik tev ir skaistas, sarkanas acis! Un kas tavai kundzei par brīnišķīgu dzeltenu raibumu uz kreisās auss! Jūs abi esat tiešām ļoti glīti!" To dzirdot, jūras cūka tūliņ sāka smaidīt, un jūras kuilim kļuva ļoti labs garastāvoklis.

Tad zosu Zuze izrāva sev otru spalvu un pasniedza tītaram. „Kas tev par jauku mazu, melnu bārdas kušķīti 60 pie guznas, " viņa teica. „Tas izskatās tik īpatnēji un daiļi."

Tītaram tāda valoda ļoti patika. Viņš tūliņ izpleta savu asti un staigāja pa pagalmu, to lepni grozīdams.

Tā zosu Zuze apdāvināja visus skolniekus un pie katra viņa atrada kaut ko glītu. Stārķu Tenim esot skaists profils, zvirbuļu Tomiņam patīkams knābis un Jagailim vareni pieši.

Gliemežu Kaspara kaulu māja esot tik moderna, tik praktiska un tik mājīgi iekārtota. Tauriņu Lidulidim esot taisni debešķīgi spārni, visiem peļu bērniem tik nevainīgas maigas sejiņas un simtkāju Pidriķim tās glītākās kājas, kādas zosu Zuze jebkad redzējusi.

Nu visi skolnieki bija ļoti apmierināti un priecīgi grozīja rokās savas jaunās rakstāmās spalvas. Zosu Zuze bija tik devīga, ka nežēloja savas spalvas pat tām suņu sēnēm, kas auga uz Labrenča mājas jumta, lai gan šīs sēnes nemaz nemācījās rakstīt.

Zosu Zuze tiešām bija labojusies. Viņa nekad vairs ne­apvainoja nevienu dzīvnieku un kļuva par tīri pieklājīgu putnu.

Zaļais varžu tēviņš vairs nesmējās par zosu Zuzi, bet katru reizi viņu laipni sveicināja, ja gadījās satikties pie dīķa.

Lepnajai baltajai pelei, kura valkāja cimdus, bija viens dēlēns, kurš nemaz negribēja mācīties. Viņam daudz labāk patika skraidīt pa pļavu un raut puķu ziedlapiņas. Bet visbiežāk viņš iezagās sakņu dārzā un grauza Lavīzes stādītos burkānus, jo tie visi bija brīnumsaldi.

„Ir gan nedienas ar tādu bērnu!" baltā pele žēlojās

pelēkajai peļu Lavīzei. Bet tur tiešām nekā nevarēja darīt. Māte varēja pelēnu bārt, varēja likt kaktā, bet viņš tikai palika slinkāks un slinkāks. Citi peļu bērni viņu izsmēja, bet mazais baltais pelēns to nemaz neņēma vērā. Viņš tikai gulēja saulītē, spēlējās ar savu sārto astīti un ābecē nemaz vairs neieskatījās.

Kādu dienu, kamēr citi pelēni mācījās, mazais baltais Čabulītis atkal klejoja pa pļavu, baidīdams zaļos

spradžus, kas gulēja uz lapām, un purinādams ķimenes, lai sēklas birtu lejā.

Tad pēkšņi peļu Čabulītis ieraudzīja kaut ko tupam starp āboliņa ziediem un timotiņa smilgām.

Čabulītis bija ļoti ziņkārīgs pelēns. Viņš tūliņ skrēja skatīties.

Tur sēdēja vecais žurku Ješka, kas jau sāka mesties sirms un drusku kliboja. Viņš pīpēja un atpūtināja savu slimo kāju. Arī Žurku Ješka pamanīja balto peļu bērnu, kas bija aizslēpies aiz kādas skābeņu lapas un skatījās ziņkārīgām acīm. „Nāc šurp!" uzsauca žurku Ješka un pamāja Čabulītim ar priekšķepu.

Peļu Čabulītis arī tūliņ attecēja. Viņš nostājās žurku Ješkas priekšā un izskatījās ļoti sīciņš un ļoti niecīgs.

„Skat, kāds pilsētas jaunskungs baltos svārkos!" žurku Ješka noteica. „Kur tad tu te tāds gadījies?"

„Es atnācu no pilsētas," peļu Čabulītis stāstīja. „Man te ir arī mamma, māsas un brāļi. Un tie visi ir tikpat balti kā es."

„Bet ko tad jūs te īsti darāt?" žurku Ješka jautāja.

„Mācāmies," pelēns sacīja, rīvēdams degungalu ar kreiso ķepiņu.

„Jā, jā," žurku Ješka pie sevis noteica, „esmu jau dzirdējis, ka rūķu Labrencis esot atvēris skolu."

„Bet man nemaz nepatīk iet skolā," peļu Čabulītis žēlojās. „Man nemaz nepatīk mācīties."

Tad žurku Ješka noglaudīja savas sirmās Osiņas un, viltīgi piemiedzis vienu aci, kaut ko pārdomāja.

„Klausies, puika," viņš beidzot teica, kustinādams savu garo, pliko asti, „ja tev nepatīk skoloties, tad nāc pie manis. Es tev maksāšu labu algu."

„Bet kas man būs jādara?" peļu Čabulītis jautāja, sašķiebis lūpiņas. Viņš bija ļoti slinks pelēns.

„Hm, hrn!" žurku Ješka nokrekšķinājās. Pēc laiciņa viņš teica: „Vairāk nekas, tikai jāpaspēlējas ar maniem bērniem, lai tiem nebūtu garlaicīgi."

„Ai, jauki!" iesaucās peļu Čabulitis un palēcās gaisā. „Man ļoti patīk rotaļāties. Es tūliņ iešu tev līdzi." Tad pelēns pieskrēja pie žurku Ješkas un vilka viņu aiz svārkiem. „Iesim tūliņ pie taviem bērniem, žurku krusttēv! Es nemaz nevaru sagaidīt, kad varēšu sākt pelnīt naudu," peļu Ča- bulītis nepacietīgi pīkstēja.

Tad žurku Ješka arī piecēlās un sāka lēni klibot uz savas mājas pusi, un mazais peļu Čabulītis tecēja viņam pakaļ laimīgām actiņām.

Bija jānoiet milzīgs gabals. Kad viņi lika galā, tad jau mēness bija uzlēcis, un tam apkārt mirgoja zvaigznes.

Žurku Ješka izvilka no bikšu kabatas trīs milzīgas atslēgas un ilgi grabinājās ap savām durvīm, līdz tās atslēdza. Tad viņš atspēra durvis ar kāju un iebīdīja pelēnu kādā patumšā telpā. Pie griestiem karājās pa­visam maza spuldzīte, bet nekur nebija neviena loga.

Čabulītim sakrita virsū vesels bars pelēku žurkulēnu. Tie raustīja viņu aiz kājiņām, knieba sānos, vilka aiz astītes un plēsa aiz ūsiņām. Tas bija pavisam šausmīgi.

Tad žurku Ješka teica savai sievai:

„Es atvedu tev palīgu. Viņš varēs tavā vietā berzt grīdu, mazgāt traukus un veļu."

Bet vecā žurka iesprauda rokas sānos, nievājoši nos­katījās uz mazo peļu Čabulīti un sacīja: „Tāds nieks! Tas jau neko nespēs padarīt! Būs tikai lieks ēdējs!"

„Gan mēs viņu izdresēsim!" žurku Ješka atteica un iesita ar asti pa grīdu. Tad viņš lika saviem bērniem salīst kaktos. Bet baltajam pelēnam tūliņ stāties pie grīdas mazgāšanas.

To dzirdot, peļu Čabulītis savilka pavisam skābu ģīmi un sāka raudāt. „Es gribu mājās! Laidiet mani tūliņ mājās!" viņš pinkšķēja. Bet, kad žurku Ješka to nemaz nedomāja darīt, tad peļu Čabulītis sāka brēkt vēl skaļāk un dauzīja durvis ar savām dūrītēm. Bet tās bija aizslēgtas, un žurku bērni spīdošām acīm smējās no visiem kaktiem.

Tad pie Čabulīša pienāca vecā žurcene. Viņa sapurin­āja pelēnu aiz ausīm un stingri noteica, ja viņš tūlīt nestāšoties pie darba, tad dabūšot tādu pērienu, kuru viņš atcerēšoties visu mūžu. Nabaga baltais Čabulītis tad sabijās tik ļoti, ka viņam drebēja abas rožainās austiņas un astes galiņš. Pelēns tūliņ sāka berzt istabas grīdu, un viņa sīkās ūsiņas visu laiku uztraukti raustījās.