Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

No virtuves izlīda liela, resna vabole ar ziliem, spīdīgiem spārniem uz muguras un lielu vēderu. Viņa te kalpoja par virēju un viņu sauca par Augusti. Auguste ienesa sakņu zupu, kuru bija izvārījusi vakariņām, un uzlika to uz neapklāta piepes galda.

Balti garaiņi cēlās pret griestiem, kutinādami degunu un smaržodami pēc dillēm un sīpoliem. Žurcēni tūliņ saskrēja apkārt, astes sacēluši. Tad visa lielā žurku ģimene ēda vakariņas, ka šņakstēja vien, un notraipīja visu galda virsu ar taukainām pilēm. Tikai mazajam peļu Čabulītim neviens nekā nedeva. Viņam bija jāberž grīda.

Tā pelēns nodzīvoja žurku mājā ilgu laiku. Cik dienas jau bija pagājušas, to neviens nezināja, jo žurku mājoklim nebija neviena loga, pa kuru iespīdētu āra gaisma. Tikai mazā spuldzīte aizvien dega pie griestiem. Vaboļu Au­guste kādu dienu Čabulītim pastāstīja, ka šo spuldzīti žurku Ješka atņēmis kādam jāņtārpiņam, kurš te reiz gājis garām.

Tumšajā žurku pazemes mājā mazajam nabaga pelēnam nebija neviena drauga. Vienīgi vaboļu Auguste bija laipna un aizvien draudzīgi čaukstināja savus taustekļus.

Čabulītim bija jāstrādā grūti darbi no rīta līdz vaka­ram. Viņam bija jāizmazgā visi žurku ņieburi un apakšbikses, krekli un vestes, jāberž katli un jāmaļ milti, un, ja viņš kādreiz bija tik piekusis, ka apsēdās, tad tūliņ dabūja pērienu, jo žurcēni sūdzēja mātei, ka Čabulītis slinkojot.

Vecā žurka bija ļoti skopa. Viņa deva ēst Čabulītim tik maz, ka tur pat mušai nebūtu pieticis. Vaboļu Auguste tāpēc bieži vien paslēpa kaut ko zem priekšauta un

iedeva peļu Čabulītim, kad neviens neredzēja. Ja viņa to nebūtu darījusi, tad mazais pelēns jau sen būtu nomiris badā.

Peļu Čabulītis tagad bieži atcerējās Labrenča skolu, atcerējās visus savus brāļus un māsas. Tie tagad laikam bija nobēdājušies un mamma — tā varbūt pat raudāja sava Čabulīša dēļ…

Ak, ja tagad peļu Čabulītis tiktu ārā no tumšās žurku mājas, kur smiltis bira no griestiem, tad viņš tūlīt steigtos pie mammas. Cik labi viņš mācītos un cik paklausīgs viņš būtu!…

Bet peļu Čabulītis netika ārā, jo durvis aizvien bija noslēgtas un atslēgas skanēja žurku Ješkas dziļajās ka­batās…

Mazajam pelēnam klājās grūti, bet vecā žurka bija krietni nobarojusies pa šo laiku, jo viņai vairs nebija nekāda darba. Visu padarīja mazais peļu Čabulītis. Žurka sāka aptaukoties. Vaigi viņai spīdēja, vēlāk sāka rasties pat pakakle, un visi lindraki kļuva par šauriem. Visbiežāk žurka tagad sēdēja gultā, sūkādama cukura graudu un spodrinādama nagus.

Kādu dienu, kad Ješka bija aizgājis medībās, mazie žurcēni izlaisti ārā paskrai­dīties un vecā žurcene aiz­gājusi pie drēbnieka, lai tas uzšūtu viņai kādu platāku kleitu, tad vaboļu Auguste pamāja ar taustekļiem un peļu Čabulītis ietecēja pie viņas virtuvē.

Es kaut ko izdomāju,"

viņa teica, klusi čaukstēdama. „Tevjāizliekas par beigtu, tad tu varbūt tiksi no šejienes ārā."

Vaboļu Auguste vēl gribēja daudz ko teikt, bet, kad viņa izdzirda, ka ārpusē žurku Ješka sāka grabināt savas atslēgas un slēdza vaļā dzīvokļa durvis, tad vaboļu Au­guste steigšus izbīdīja Čabulīti no virtuves.

Un mazais peļu Čabulītis tūliņ nogāzās uz istabas grīdas un izstiepa asti pavisam taisnu. Kad istabā ienāca vecais žurku Ješka, tad pelēns gulēja kā sastindzis. Viņš nemirkšķināja ne aci un nepakustināja ne ūsiņu.

Žurku Ješka pagrūda Čabulīti ar kāju, apvēla augšpēdu, bet pelēns nekustējās. Tad no virtuves izlīda vaboļu Augus­te un nodūca: „Viņš ir beigts. Laikam no bada."

„Hm, hm!" žurku Ješka pavisam neapmierināts nokrekšķinājās.Tad viņš atslēdza durvis, paņēma pelēnu aiz astes un aizvilka uz mēslaini.

„Žēl!" žurku Ješka pie sevis noteica, domīgi kasīdams aiz auss. „Kur nu mēs ņemsim jaunu strādnieku?"

Tad Ješka, lēni klibodams, aizgāja atpakaļ uz savu mājokli, un viņa plikā aste vilkās pa zemi.

Kad viss beidzot bija palicis pavisam klusu, tad peļu Čabulītis lēnām pavēra vienu plakstu un pēc tam otru. Viņš gulēja mēslainē blakus nolauztam tējkannas snīpītim, stikla gabaliņiem, kuri vizuļoja saulē, un baltai krējuma krūzītes osiņai.

Mīksts vējiņš ložņāja ap peļu Čabulīti, un debesis — tās šodien likās tik augstas un tik ļoti, ļoti mīlīgas un siltas.

Peļu Čabulītis piecēlās, paskrēja gabaliņu un palēcās gaisā, paskrēja vēl gabaliņu un atkal palēcās. Viņa actiņas spīdēja un viņa sirsniņa sita: tuk, tuk, tuk.

Un kā gan viņa lai nesistu! Lūk, tur jau redzējās kaņepju mežiņš un aiz tā — Labrenča mājas sūnainais jumts. Uz jumta pīpēja apdrupušais skurstenis un smaidīja laipnās sēnes.

Kad peļu Čabulītis ieskrēja Labrenča pagalmā, tad viņam likās, ka viņš bija tas laimīgākais peļu bērns pasaulē.

Brāļi un māsas lēkāja Čabulītim apkārt uz vienas kā­jas, un baltajai peļu mammai noripoja divas asaras no atkalredzēšanās prieka. Tad Čabulītis nobučoja maigi mammas degungalu un teica:

„Es tagad mācīšos un būšu viens ļoti labs peļu puika."

Un tiešām — peļu Čabulītis sāka mācīties. Bieži vien baltā pele iegāja virtuvē pie pelēkās Lavīzes, apsēdās pie pavarda un aizrāvusies ilgi stāstīja — cik viņas Čabulītis esot čakls, cik viņš esot apdāvināts un cik viņš labi lasot. No Čabulīša iznākšot profesors!

Bija pagājis jau krietni ilgs laiks, kopš rūķu Labrencis bija atvēris savu skolu, un visi dzīvnieki ļoti ātri pieņēmās saprašanā un gudrībā.

Zvirbuļu Tomiņš varēja jau veikli nočiepstēt līdz pat simtam un atpakaļ. Tauriņu Lidulidis laidelēdamies jau saburtoja gandrīz visu, kas bija uzrakstīts uz ceļa sta­biem. Pelēkie zirnekļi izskaitīja un zināja, cik viņiem kāju. Bet Jagailis un visas trīs viņa sievas lasīja jau pa­visam tekoši. Stārķu Teni gan lasīšana tik daudz neinteresēja. Viņš vairāk nodevās rakstīšanas mākslai. Un rūķu Labrencis vienmēr slavēja stārķu Teņa rokrak­stu. Visi burti viņam vienmēr iznākot tik kārtīgi un tik skaidri salasāmi. To dzirdot, stārķu Tenis laimīgi smaidīja, nostājās uz vienas kājas un domāja par to dienu, kad varēs pats uzrakstīt pirmo vēsttuli savai sievai, kura bija palikusi dienvidos un ārstēja tur savu slimo spārnu.

Slieku Cecīlija, zosu Zuze, dunduru Reinis, kaiju Aija un visi citi bija labi skolnieki. Vienīgi nabaga cuku Madei ar mācībām nemaz neveicās. Ja Labrencis uzrakstīja uz lielās skolas tāfeles A un B, tad pat šos divus burtus cuku Made nevarēja iegaumēt un atšķirt vienu no otra. Viņa pat nezināja pateikt, vai tas bija burts vai cipars.

„Cūku Madei ir pavisam stulba galva," gliemežu Kaspars čukstēja simtkāju Pidriķim, pieliecies viņam pie pašas auss.

Bet cūku Made to tomēr bija dzirdējusi, un viņa stipri nosarka, jo viņai bija ļoti kauns, ka par viņas galvu izplatījās tādas nesmukas valodas.

Kad atskanēja zvans un sākās brīvstunda, tad cūku Made tūliņ piecēlās no sava sola un steidzās ārā pa pagalma vārtiem.

Viņa ilgi staigāja pa pļavu te uz vienu pusi, te uz otru, taisni tā, it kā meklētu kaut ko ļoti svarīgu. Beidzot Made nonāca pie zemas mājeles. Tā bija celta no zemēm, un tur dzīvoja kurmju Andrievs. Viņš pašreiz sēdēja uz soliņa mājas priekšā un pīpēja. Kurmju Andrievs bija diezgan paputējis saimnieks. Ceļgali viņam aizvien bija cauri un kājas basas.

„Klausies, Made!" kurmju Andrievs sauca, izņēmis pīpi no mutes. „Ko tu tik cītīgi meklē pa manu pļavu?"