Margarita Stāraste - EJ PIE RŪĶA SKOLOTIES !

„Pavisam savāda!" buldurēja tītars.

Bet visbēdīgākais izskatījās stārķu Tenis. Taisni šodien viņš bija nodomājis rakstīt vēstuli savai sievai. Rakstīšana bija viņa sirdslieta. Bet nu vairs nevienam nebija nevienas rakstāmspalvas. „Te ir laikam kāda burvība," zvirbuļu Tomiņš čukstēja gliemežu Kasparam. Un Kaspars, izdzirdis vārdu „burvība", tā satrūkās, ka tūliņ ierāva ragus galvā, iebēga savā kaula mājā un noslēdza durvis ar vairākām atslēgām.

Labrencis nosēdās katedrā, kasīja aiz auss un nezināja, ko iesākt. Nekas cits neatlika — zosu Zuzei atkal vajadzēja uzupurēties citu labā — izraut atkal savas labākās spalvas un izdalīt skolniekiem. Zosu Zuzei tas nu gan sevišķi nepatika, jo, kad viņa vēlāk aizgāja līdz dīķim un sevi tā uzmanīgi apskatīja ūdens spogulī no visām pusēm, tad viņa tūliņ ievēroja, ka nebija vairs tik skaista un iznesīga kā agrāk.

„Šī nu gan ir pēdējā reize, kad izdalu savas spalvas!" zosu Zuze noteica stingrā balsi.

Stārķu Tenis ar savu jauno spalvu bija ļoti apmierināts.

Tā rakstot daudz labāk nekā vecā. Un, kad stārķu Tenis bija izmēģinājis savu spalvu, tad viņš sāka rakstīt vēstuli savai sievai.

Tenim bija ļoti daudz, ko rakstīt. Ar sveicieniem vien pierakstījās vesela lapaspuse, jo visi lika Drostalu sveicināt. Labrencis, pelēkā peļu Lavīze un visi desmit zirnekļi, slieku Cecīlija, kaiju Aija, Jagailis un viņa trīs sievas, ežu Ādams, simtkāju Pidriķis, tauriņu Lidulidis un visi citi.

Tenis rakstīja visu dienu. Viņš pabeidza tikai tad, kad metās krēsla un nevarēja vairs redzēt. Tad stārķu Tenis vēstuli rūpīgi pārlocīja un atstāja to līdz rītam. Rītā uzlikšot vēl parakstu un datumu. Tad vēstule būšot pilnīgi gatava un to varēšot nosūtīt uz dienvidiem.

Bet, kad pienāca rīts un stārķu Tenis steidzās uz skolu, tad viņš jau no tālienes juta, ka tur atkal kaut kas nebija kārtībā, jo sēnes uz jumta uztraukušās kustināja galvas un pagalmā visi stipri klaigāja.

Un kā tad: rakstāmās spalvas atkal bija nozagtas un stārķu Teņa vēstule pilnīgi sabojāta. Tur bija samesti virsū tik daudz apaļu un iegarenu tintes traipu, ka vairs nemaz nebija iespējams izlasīt tos daudzos sveicienus, kurus stārķu Tenis tik glīti bija sarakstījis.

Tenis ilgi skatījās uz savu vēstuli — un knābis viņam kļuva aizvien bēdīgāks un noslīdēja aizvien zemāk un zemāk, jo nebija vairs nevienas spalvas, ar ko uzrakstīt jaunu vēstuli.

„Nē!" zosu Zuze teica un enerģiski purināja galvu, „es nedošu vairs nevienu no savām spalvām. Es negribu staigāt apkārt kā biedeklis. Jau tagad esmu tā noplici­nāta, ka man naktīs salst sāni. Dabūšu vēl kaulu sāpes."

Stārķu Tenis gan vēl mēģināja lūgties, žēlīgi izstiepis spārnus. Bet tas neko nelīdzēja. Ko zosu Zuze bija tei­kusi, pie tā viņa palika. „Bet rakstāmās spalvas mums ir ļoti nepieciešamas," rūķu Labrencis teica dziļā nopiet­nībā, „ja mums nav spalvu, ar ko rakstīt, tad skola ir jāslēdz ciet."

„Jā, jā," stārķu Tenis piebilda, „rakstīšana ir ļoti svarīga."

Beidzot zosu Zuzei iekrita prātā kāda ļoti laimīga doma. Bambaliņu ciemā dzīvojot zosu Katrīne. Viņa tur tirgojoties ar olām un esot Zuzei tāda attāla radiniece. Zuze varētu aiziet pie zosu Katrīnes aprunāties. Varbūt Katrīne būtu ar mieru pārdot dažas no savām spalvām.

Kad zosu Zuze to bija pastāstījusi, tad visi saskrēja viņai apkārt un ļoti lūdza, lai Zuze pamēģinot gan pa­runāt ar savu radinieci.

Būtu taču pavisam slikti, ja Labrencim skola būtu jāslēdz tikai tāpēc, ka nebija vairs spalvu, ar ko rakstīt.

Tad skolnieki sameta naudu, katrs pēc savas turības, cik nu varēdami. Zosu Zuze apvilka savas svētdienas drēbes, aizņēmās no baltās peles raibo saulessargu un devās ceļā.

Bambuliņu ciems bija diezgan tālu, un diena bija stipri karsta. Tāpēc zosu Zuze izpeldējās katrā dīķī, kurš viņai gadījās ceļā.

Kad zosu Zuze nonāca pie pirmajiem ciema nameļiem, tad viņa vispirms nopurināja putekļus no sava lakata un no raibā saulessarga, noberza ar zāles kušķi kurpju purnus, uzlika cepuri stingrāk galvā un tikai tad gāja dziļāk ciemā.

Pretī nāca seski ar cepurēm galvās un āpši ar punktai­niem kaklautiem, tecēja skudras ar maisiem uz muguras un no maiznīcas iznāca sienāži ar kliņģeriem padusē.

Drīz vien zosu Zuze nonāca pašā Bambaliņu ciema vidū. Tur bija prāvs laukums, un šinī laukumā šodien bija liels tirgus. 86

Drukna zemes bite strīpainos svārkos pārdeva medu vaska kanniņās, čurkste tirgojās ar glītiem, apaļiem upes oļiem.

Kāda raiba trusene ar nošļukušām ausīm piedāvāja sulīgas salātgalviņas un biešu lapas, bet turpat drusku tālāk mārīte pārdeva pieneņu sēkliņas un glītus griķu graudus.

Gar tirgotājiem staigāja brūnas un sarkanas vāveres, un tām jau bija paduses pilnas visādiem iepirkumiem; kāda vabole, kurai bija tumši brūna mugura, nesa vese­lu grozu ar skaistām skudru olām. Apkārt skraidīja kukaiņu pusaudži, redzējās arī viens otrs jāņtārpiņš un kāds cienījams zemesvēzis. Zosu Zuze ieraudzīja arī veco žurku Ješku. Viņš ložņāja gar pārdevējiem, sa­bāzis rokas bikšu kabatās, visur piebāza savu ziņkārīgo degunu, bet pirkt gan nekā nepirka. Viņam laikam nebija naudas.

Zosu Zuze jau gribēja nogriezties no tirgus laukuma un iet tālāk pa Susuriņu ielu, kur dzīvoja viņas radiniece zosu Katrīne. Bet tad pēkšņi Zuze izdzirda kādu skaļu un diezgan melodisku balsi:

„Pērciet spalvas! Kvarks!

Pērciet labas rakstāmās spalvas!

Kvarks!"

Zosu Zuze tūliņ steidzās uz to pusi, no kurienes atskanēja šie saucieni.

Tur sēdēja zaļais varžu tēviņš, kuru Zuze jau tīri labi pazina. Viņš bija paklājis spožu lēpes lapu un uz tās salicis veselu kaudzi garu, slaidu zosu spalvu. Bet, ja tā labi ieskatījās, tad varēja redzēt, ka visi spalvu gali bija tumši zili, it kā tie jau kādreiz būtu mērcēti tintē.

Tad zosu Zuze nolieca galvu vēl zemāk, un ko viņa ieraudzīja! Cepure viņai no pārsteiguma sašķiebās pa­visam uz vienu pusi. Tās taču bija viņas pašas spalvas! Un kura zoss gan nepazītu pati savas spalvas!

„Kustoņi, mīļie!" zosu Zuze iesaucās. „Tās taču ir manas spalvas! Varžu tēviņš viņas nozadzis!"

Un zosu Zuze sāka uztraukumā gadzināt tik stipri, ka

apkārt saskrēja visi tirdzinieki un sāka drūzmēties ap zaļo varžu tēviņu. Žurku Ješka, spraukdamies garām vabolei, izbārstīja viņas skudru olas, kaķu Grietai burzmā pārspiedās krējuma pods — un viss salija uz čurkstes muguras. Citos apstākļos tas būtu bijis viens ļoti liels notikums, bet tagad neviens nepiegrieza vērību kaķu Grietas krējuma podam. Visi skatījās tikai uz zosu Zuzi, uz zaļo varžu tēviņu un uz lēpes lapu, kur bija saliktas garās, slaidās spalvas.

„Šitik negodīgs kustonis," šņāca zosu Zuze, „tāds tūliņ jāliek cietumā," un viņa sāka aiz dusmām sist ar spārniem pret zemi. Tad zaļais varžu tēviņš, kuru sauca par Kvarkšķi, piecēlās un ielika rokas sānos. „Kā jūs iedrošinieties apvainot par zagli mani — vienu no

visgodīgākajiem varžu tēviņiem visā pasaulē! Es savā garajā mūžā vēl nevienam neko neesmu nozadzis!"

• Kvarkšķis brēca.

„Bet kur tad tu ņēmi manas spalvas?" zosu Zuze izsmejoši jautāja. „Dāvinājusi es tev tās neesmu!"

Tad varžu Kvarkšķis sirdīgi piepūta vaigus un sacīja, ka viņš varot arī pateikt, kur spalvas esot dabūjis. Tur jau nemaz neesot ko slēpt! Kādā rītā tās visas peldējušas tanī dīķī, kur Kvarkšķis dzīvojot. Viņš tās izzvejojis, izkaltējis saulītē un atvedis uz tirgu, jo varžu Kvarkšķim pašam tās neesot vajadzīgas.