Vizma Belševica: ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS

Daugavai palaimējās — tai zvēri izraka ceļu līdz pašai jūrai. Bet Gauja, kamolā savēlusies, gulēja Alauksta galā un dusmojās. Žagata, tenku vācele, bija atskrējusi un visu izstāstījusi par Daugavas rakšanu. Un vēl izlielījusies, ka melnie spārni un aste viņai esot goda un piemiņas zīme par dūšīgiem rakšanas darbiem.

Gauja aiz niknuma uzšļāca žagatai tādu šalti, ka žagatai vajadzēja trīs dienas žāvēties, un vēl trīs nedēļas viņai sāpēja kakls — ne papļāpāt nevarēja. Kāda dzīve žagatai bez pļāpāšanas? Žagata vai galu dabūja pa tām trim nedēļām. Un Gaujai viņa vairs ne tuvumā nenāca.

Bet Gauja gulēja un šķendējās: — Kas tā Daugava tāda ir, ka viņai ceļu rok? Lielmāte atradusies! Lai rok man arī, citādi netecēšu! Ne sitama netecēšu!

Tā Gauja rūca un šņāca, un kļuva jo dienas jo negantāka. Alaukstam, krietnam un mierīgam ezeram, viņas ālēšanās pagalam apnika.

— Valdies, citādi dzīšu tevi projām! — viņš draudēja.

Gauja neko lielu vis nebaidījās no Alauksta drau­diem. Viņa gan zināja, ka puiša gados Alauksts ar Inesi sakāvies un iecirtis šim septiņus pliķus, bet kurš tad puiša gados nav jel reizīti kāvies? Tie laiki Alauk­stam bija sen aiz muguras.

Gauja šņāca, kā šņākusi, un šķendējās, kā šķendējusies. Nez vai Alauksts būtu to izturējis, ja kādu dienu pie Alauksta neattecētu lapsa.

Laiks bija karsts, lapsai gribējās dzert, viņa iebrida doņos un sāka lakt ūdeni. Tieši tur, kur, kamolā sa­ritinājusies, gulēja no dusmām jau gluži melnā Gauja.

Āāā! Lapsa! Tā pati, kas ar savu kuplo asti Daugavai ceļu iezīmējusi! Gauja rēkdama uzšāvās stāvus gaisā un metās lapsu slīcināt.

Lapsa bēga, ko kājas nesa. Viņa zināja, ka upēm jātek uz jūru, un skrēja uz otru pusi, uz Vecpiebalgu. Bet kāda Gaujai gar jūru daļa? Gaujai — ka tik lapsu no­slīcināt! Un Gauja krākdama brāza lapsai pakaļ, kārkli vien līgojās.

Lapsa meta līkumu — Gauja līkumu; lapsa meta cilpu — Gauja cilpu; lapsa lēkšiem — Gauja aulēkšiem! Savu mūžu lapsa nebija tā bēgusi.

Pļavā uz cinīša tupēja zaķis un skatījās — kas tur notiek par ķēniņa darbiem?

— Zaķīt, brālīt, glāb! — lapsa aizelsusies kliedza.

— Ne glābšu, ne būs! Kam manu sieviņu noplēsi? Grāb, Gauja! Grāb lapsu! Slīcini nost!

Gauja nebija skubināma, gāzās lapsai pakaļ, ka smiltis un akmeņi vien šķīda.

Vai, kā nu lapsai bija žēl, ka zaķa sieviņu noplēsusi! Bet nebija vaļas ne pakliegt: — Es vairāk tā nedarīšu!

Lapsa skrēja elsdama pūzdama. Ceļā irbe.

— Irbīt, māsiņ, glāb! — lapsa brēca.

— Ne glābšu, ne būs! — irbe atkliedza. — Kas manu perēklīti izpostīja? Kas oliņas apēda? Ķer, Gauja! Grāb lapsu! Slīcini nost!

Irbe vēl spārnus noplaukšķināja, kad Gauja jo niknāk šāvās lapsai pakaļ.

Un atkal lapsa meta līkumu, Gauja — līkumu; lapsa meta cilpu — Gauja cilpu; lapsa lekšiem — Gauja aulekšiem. Krākdama! Šļakatas mētādama!

Pa gabaliņu stāvēja velns un turēja klēpī Nēķina kalnu. Velns jau allaž uz blēņām — jo muļķīgākām, jo labāk; un viņš patlaban prātoja, kādu aplamību

ar Nēķina kalnu izdarīt, kad lapsa iebrēcās: — Velniņ, brālīt, glāb!

Velns tad meta arī Nēķina kalnu Gaujai priekšā, bet, kā jau velns, meta tik lempīgi, ka lapsai vajadzēja lēkt sāņus, lai velns viņu pašu zem kalna neaprok.

Lapsa sāņus — Gauja sāņus! Aizskrēja abas viciņu vīciņiem! Velns acis vien noblisināja.

Ap to vietu, kur tagad Valmiera, lapsa ieprātojās, ka pret kalnu neviena upe nevar tecēt, un no pēdējiem spēkiem sāka skriet kalnā.

Uzskrēja lapsa, mēle pa muti laukā, elsa un skatījās, kā nu Gauja skries kalnam apkārt. Kur tu dieniņ!

Gauja nogranda kā septiņi pērkoni reizē un sāka grauzties kalnā iekšā. Koki gāzās, akmeņi bira, smiltis šķīda un viļņi krāca, Gaujai gravu graužot, un drīz jau grava bija lapsai klāt — un jābēg pa vecam: līkumiem, cilpām un aulekšiem, ar Gauju pa pēdām.

Uz Cēsu pusi ceļā slējās klinšu kalns, kur ērgļi dzīvoja.

— Ērglīši, brālīši, glābiet! — lapsa brēkdama metās klintīs augšā.

— Nāc vien, lapsiņ, patveries. Mūsu klintis ir dro­šas, — ērgļi sacīja. Ērgļi turēja lapsu par gluži pieklā­jīgu zvēru — pie ērgļu ligzdām lapsa vis olas zagt ne­nāca. To viņa nemūžam nebūtu uzdrīkstējusies.

Lapsa notupās pie ērgļiem, paskatījās lejā uz Gauju un teica: — Ā, re!

Veļti, velti lapsa tā sacīja! Gauja atspērās un sāka grauzties Ērgļu klintīs, ka akmeņi vien sprakšķēja. Eg­les gāzās Gaujā ar saknēm gaisā, priedes lūza, un sīkie krūmiņi kūleņu kūleņiem pērās pa ūdeni, bet Gauja tikai krāca un grauza kalnu nost.

Pa brītiņu puse kalna jau bija nograuzta, ērgļiem vajadzēja celties spārnos un meklēt sev citu mājvietu, bet lapsai bēgt, kā bēgušai.

Lapsa meta līkumu — Gauja līkumu; lapsa meta cilpu — Gauja cilpu; lapsa lekšiem — Gauja aulekšiem.

Pie Siguldas lapsa, pagalam aizkususi, gribēja zemē ierakties. Vai nu tīri Gauja pamanīs — pilnas acis smilšu, caur kalniem laužoties. Bet Gauja pamanīja gan un rakās pakaļ. Tad nu gan lapsa tikko dzīva izrāvās, jau slapju kažoku — un vai cik smagi ar slapju kažoku skriet!

Nu vairs lapsa tik lielus līkumus un cilpas pamest nevarēja, bet tajā vietā, kur viņa zemē rakās, vēl tagad Gūtmaņa ala. Tā ir liela un skaista — cilvēki brauc no malu malām skatīties un stāsta visādas teikas, kā šī ala cēlusies. Bet mēs gan zinām, kā bija. Tā ir vieta, kur lapsa gribēja zemē ierakties.

Līdz Murjāņiem lapsa vēl šā tā līkumoja un cilpoja, bet tālāk gāja jau pavisam grūti. Labi, ka arī Gauja bija piekususi. Padomā vien, cik gravu viņai vajadzēja izrakt! Bet skrēja abas.

Tā viņas izskrēja Carnikavas klajumā.

Nu lapsa bija sprukās. Priekšā jūra, aiz muguras Gauja. Gals šā vai tā. Lapsa skrēja uz jūru. Labāk tad, Gaujai par spīti, jūrā noslīkt!

Bet, kad pretī jau paslējās jūras vilnis, lapsa iztrūkās un palēca sānis. Gauja, nu jau liela un plata, sānis palēkt nepaspēja un iegāzās jūrā. Un, kad upe jūrā ietecējuši, tad vairs ne sānis, ne atpakaļ. Tad upei jūrā jāpaliek.

Trīs dienas lapsa sagulēja Carnikavas kāpās, kamēr atpūtās no lielā skrējiena. Tad cēlās un gāja pie Gaujas dzert — lai Gauja niknojas. Nu taču viņa neko vairs lapsai nevarēja padarīt! Bet, kā lapsa pienāca pie ūdens, Gauja parāva ūdeni nost — un tajā vietā uz­radās smilšu sēklis, bet Gaujas otrā malā, kur pirmīt bija smiltis, uzradās atvars.

Tāpēc nebrīnies, ka Gauja visu laiku mainās: kur šodien sēklis, rīt atvars, kur šodien atvars, rīt sēklis. Visiem Gauja dod padzerties, tikai lapsai nedod. Un ne­dos arī, kamēr vien pasaulē būs Gauja un lapsas.

Tagad ķēniņu laiki sen pagājuši, reti kādai tautai vairs ķēniņš, un tas pats vairāk greznības nekā vajadzības pēc. Bet agrāk ķēniņu bija, ka biezs. Kur vien raugies — ķēniņš. Zvēri noskatījās un arī izvēlēja sev ķēniņu kā visi citi. Ar ko tad viņi lai būtu sliktāki par cilvēkiem?

Ķēniņa godā zvēri iecēla lauvu. Kā nu ne — stiprs, varens, balss tāda, ka visa zeme nodreb no lauvas rēciena, krēpes diženas, galva liela. Un, ja galva liela, tad taču gudrs arī, vai ne?

Ķēniņa pirmais darbs — dot likumus. Un lauva no­sprieda apstaigāt savu valstību no dienvidiem līdz ziemeļiem un dot katram zvēram, putnam un lopiņam likumu, kādi darbi viņam darāmi. Un, lai nekas ne­aizmirstos un nekāda netaisnība pēcāk nenotiktu, kat­ram iedot rakstu rulli, kurā skaidri un gaiši ierakstīts, kas šī ruļļa īpašniekam jādara.