Vizma Belševica - ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS

— Kurp skriedams, vilciņ? — odi prasīja.

— Zirgu ēst! — vilks atsaucās un skrēja tālāk.

— Sstājiess! Sstājiess! — odi sīca.

— Kas ir? — vilks dusmīgi norūca, bet apstājās arī. Ko zi', odiem kāda nopietna vajadzība?

— Neej, neej zzzirgu ēssst! — odi cits pār citu spin- dzēja. — Zzzirgu tu nemūžžžam nepieveiksssi!

— Kas tur ko nepieveikt? — vilks brīnījās.

— Vai, vilciņ! Mēsss jau gājām zzzirgu ēssst! Vessselsss miljonsss odu! Zzzemē gan nogāzzzām, bet kur nu ir tasss miljonsss odu? Beigti un pagalam! Redzi, cik mēsss pāri palikuššši? Sssaujā var sssagrābt! Un tu domā viensss patsss viņu pieveikt?

Vilks paskatījās — patiesi, tik vien odu palicis, ka saujā varētu sagrābt, un tie paši tādi saņurcīti — citam kāja nost, citam snuķis samežģīts.

Vilks nobijās un aizskrēja uz mežu, sīkāku medījumu pameklēt.

Pagāja kāds laiciņš, un vilkam vēders rūca tik nikni, ka odu padoms aizmirsās. Skrēja atkal zirgu meklēt. Un ieraudzīja ganībās ķēvi ar kumeļu.

«Ķēvi es varbūt neveikšu, bet kumeļu jau nu gan veikšu,» vilks nodomāja un skrēja klāt.

— Ko tu no mana kumeļa gribi? — ķēve prasīja.

— Ēdīšu nost, — vilks atbildēja. — Dieviņš man at­ļāva ēst zirgus.

— Kumeļus arī atļāva?

Par kumeļiem vilks nebija apvaicājies.

— Dieviņa likums par kumeļiem man labās kājas pakavā ierakstīts, — ķēve teica. — Ej izlasi!

Vilks grasījās lūkot priekšējo kāju, bet ķēve teica — nē, pakaļējā pakavā esot rakstīts. Vilks gāja pie pakaļējā pakava.

Ķēve piesacīja, lai viņš apsēstoties, likums esot rakstīts sīkiem burtiem, tik lēti vis nesalasīšot.

Vilks apsēdās, ķēve cēla kāju un kā šķīla vilkam ar pakavu — vilks aizgāja pa gaisu tenteru tenteriem. Vai, to spērienu! Kamēr vilks atjēdzās, ķēve ar kumeļu jau bija mājās aizskrējuši.

Vilks nu nosprieda, ka pie zirgiem vairs neķersies. Un sadusmojās uz dieviņu — kāpēc vajadzēja atļaut to, ko nemaz nevar izdarīt?

Bet ar laiku labi un prātīgi nodomi pat cilvēkam aizmirstas, kur nu vēl vilkam ar rūcošu badu vēderā.

Tumšā, tumšā naktī vilks uzskrēja taisni virsū ratos iejūgtam zirgam. Un noprata, ka iejūgts zirgs vis neko paspārdīties nevarēs. Dieviņš gan bija noliedzis iejūgtu zirgu ēst, bet ko šis tik tumšā naktī saredzēs? Zirgs turklāt bija melns. Līdz rīta gaismai vilks to zirgu nokoptu, un lai tad dieviņš pierāda, kurš bijis vainīgs.

Tā vilks nodomāja un klupa zirgam skaustā. Bet — ak vai! — dieviņš tobrīd sēdēja uz mākoņa un redzēja gan, ko vilks dara, jo dieviņam acis kā pūcei vai kaķim, viņš arī tumsā redz. Dieviņš pastiepa garu, garu roku un rāva zirgu ar visiem ratiem un vilku debesīs.

Brīdi vilks domāja — kas labāk? Krist zemē un sasisties vai dabūt no dieviņa pērienu? Labāk tad

krist — kas zina, cik stipri dieviņš kaujas, ja var uzraut debesīs zirgu ar visiem ratiem!

Vilks laida zobus vaļā un krita. Sasitās briesmīgi — no tās reizes uz visiem laikiem vilkam stīva mugura.

Bet zirgs ar ratiem palika debesīs. Tos ratus vari pats vakarā apskatīt, ja tieši debesis nav nomākušās. No rāviena rati gan sašķiebušies, tāpēc tos sauc par Greizajiem Ratiem. Tikai zirgu nevar redzēt, jo zirgs, kā tu atceries, bija melns. Melno zirgu nakts tumšumā tagad redz vienīgi pūces un kaķi.

Un, ja naktī tu dzirdi kaucam vilku, tad zini — viņš skatās uz Greizajiem Ratiem, gaužas par savu stīvo muguru un brēc uz dieviņu par netaisniem likumiem.

Nez kā tas dieviņam gadījās, kā ne, bet, pie savas mālu kastes sēdēdams, viņš bija salipinājis par daudz čūsku un varžu. Varbūt bija par kaut ko citu aiz­domājies vai, gluži otrādi, nepadomājis līdz galam. Tu jau zini, ka viņš bija diezgan aizmāršīgs, debesis iztaisīja par mazām, zemi par lielu un bez gudrā ezīša padoma nemaz nebūtu sadabūjis zemi ar debesīm kopā.

Uz zemes čūskas, vardes un ķirzakas sāka vairoties pašas arī un tā pievairojās, ka citi ne soli lāgā pa­spert nevarēja, visur pa kājām maisījās vardes un čūskas. Un ne tikai maisījās. Čūskas arī koda, ja viņas aiztika.

Nu dieviņam vairs nebija miera no sūdzībām — kaut vai uz zemes nerādies. Ne mazākā prieka staigāt pa kalniem un lejām un skatīties, cik koši viss iznācis, — allaž kāds pretī un žēlojas.

Vīrs šķendējās, ka nevarot sienu nopļaut, nesapļau- dams vardes, un viņam ļoti nepatīkot sapļaut vardes.

Sieva teica, ka nevarot čūsku dēļ ogās iet. Vista kladzināja, ka ķirzakas viņas cālīšus baidot. Ķirzaka jau gan nekož un nevienu neaiztiek, bet cālīši to ne­saprot — un ko var gribēt no cālīšiem, ja ne katrs cilvēks saprot? Zirgs gaudās, ka nevarot ne paēst, kādu vardi mutē neieraudams. Un viņam vardes nepavisam negaršojot. Viņam piederoties tīra zāle. Vārdu sakot, katram bija sava sūdzība, visas ne teikdams neizteiksi.

Dieviņš nu nenāca vairs zemē un sēdēja uz mākoņa. Bet vai tur kāds glābiņš? Cīruļi nesa cilvēku un zvēru sūdzības augšā arī.

Dieviņš noskaitās un sāka šūt lielu maisu. Ilgi šuva. Viņam, kā jau vīrieša cilvēkam, šūšana pagalam ne­gāja no rokas. Tad diegs bija par garu ievilcies un čokuros metās, tad mezgls par mazu iesējies un līda maisa drānai cauri, tad sasodītā adata pirkstos dūrās. Savu mūžu dieviņš nebija tā šķendējies, kā maisu šūdams!

Beidzot maiss bija gatavs. Diez cik glīts jau neiznāca, bet liels un pamatīgs gan.

Dieviņš nokāpa no mākoņa un lika visām vardēm, čūskām un ķirzakām nākt pie viņa.

Vardes, čūskas un ķirzakas domāja, ka dieviņš nu viņām ko labu iedos, un steidzās cik spēdamas. Pēc brīža visa pļava kurca, šņāca un cilājās vien, ne zāli saredzēt.

Dieviņš paplēta maisu un teica: — Lieniet iekšā!

Čūskas nu šņāca: — Kass? Kass?

Vardes kurkšķēja: — Kurr? Kurr?

Ķirzakas prasīja: — Ko tu mums darīsi?

Dieviņš teica: — Tad jau redzēs! Ātrāk! Būs klausī­šana vai nebūs?

Par neklausīšanu nebija ko domāt. Vardes, čūskas un ķirzakas šņākdamas un kurkšķēdamas salīda maisā, un dieviņš aizsēja galu ciet.

Nedomā, ka tas bija viegli! Čūskas tūlīt saprata, ka labi nebūs, un raudzīja spraukties laukā. Dieviņš rāvās

vaiga sviedros, kamēr tika galā ar visām glumajām astēm, kas sprūdījās gar sienamo auklu. Beidzot aiz­sēja gan un sāka skatīties apkārt, kas nu varētu aiznest maisu uz dīķi un noslīcināt. Pats viņš bija apnicis ar rāpuļiem cīnīties un noguris arī.

Gar pļavas malu staigāja stārķis — balts un cienīgs. Tas bija īstais! Liels, stiprs un nopietns. Uz tādu varēja paļauties.

Dieviņš pasauca stārķi, lika iesviest maisu dīķī, cieši jo cieši piekodināja auklu vaļā neraisīt un aizgāja priecīgs, ka visu tik labi nokārtojis.

Stārķis palika pļavā viens ar lielo maisu. Maiss šņāca, maiss kurca, maiss ņudzēja! Nez kas tur varētu būt iekšā?

Stārķis mēģināja celties ar maisu spārnos — nekā. Par smagu. Vilka pa zemi — jā, vilkšus gāja. Bet, jo stārķis vilka, jo maiss šņāca, kurca un ņudzēja. Kas jel tur varētu būt iekšā?

Un stārķim tik briesmīgi sagribējās zināt, kas tur iekšā, ka ne izturēt. Pavilka, pavilka gabaliņu un raudzīja caur maisa drānu saskatīt, kas tur ir, bet ko caur drānu redzēsi?

Raisīt maisu vaļā viņam bija aizliegts. Bet ja drusciņ paplestu galu ar knābi un pašķielētu?