Vizma Belševica: ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS

Atlika palūkot, kā savā mājā dzīvo cilvēki. Glieme­zis uzrāpās lupstājā, kas auga zem cilvēku loga, un skatījās iekšā.

Saimniecei patlaban bija lielās tīrīšanas diena. Viņa slaucīja putekļus un zirnekļu tīklus, purināja segas, berza grīdu — un visu tik veicīgi, ka rokas vien zibēja.

Gliemezis skatījās un brīnījās. Tad re, kā vajadzēja

strādāt cilvēku mājā! Kad viņš to paspētu? Kā iz­darītu?

Gliemezis bēdīgi norāpās no lupstāja un sāka atkal domāt. Māja viņam bija vajadzīga. Tikai ne tāda kā cilvēkiem.

Trīs nedēļas gliemezis lauzīja galvu un izprātoja, kāda māja viņam vajadzīga. Proti, tāda, kurā nav ne purināmu segu, ne slaukāmu kaktu, ne beržamu grīdu.

Nezinu, kā viņš to mācēja un kā viņam izdevās, bet gliemezis uztaisīja sev māju. Tādu apaļu ritulīti — jo gliemezis allaž gulēja saritinājies —, no ārpuses glīti strīpainu, iekšā sārti spīdīgu. Kad gliemezis tur ielīda, mājiņa bija pilna, vajadzēja tikai aizraut priekšā apaļo vāciņu. Ja, iekšā lienot, mājiņā iekļuva kāds gruzītis, tad, ārā lienot, tas pats no sevis izslaucījās. Nekādu rūpju un lielo tīrīšanu! Un skaista bija glie­meža mājiņa — nenopriecāties.

Gliemezis bieži nāca laukā paēst, bet vēl biežāk — skatīties, cik skaista viņam māja! Paēda, nopriecājās, līda atkal iekšā gulēt un sapņoja jaukus sapņus. Pēc ilgām mocībām gliemezis nu bija tik laimīgs kā neviens uz zemes!

Reiz, j'au uz rudens pusi, gliemezis saldi dusēja savā mājiņā. Te pēkšņi kāds pieklauvēja tik dikti, ka gandrīz vai mājiņu saplēsa. Gliemezis, no miega iztrūcies, grūda vaļā durtiņas un bāza galvu skatīties, kas tur ir. Žagata!

Un žagata vis negaidīja, kamēr gliemezis sataisīsies uz bāršanos. Viņa nokliedzās, ka zvēru ķēniņš svētdien rīkojot viesības, visi laipni lūgti, gliemezis arī! No­kliedzās un aizšāva pa gaisu, ka nošvīkstēja vien.

Gliemezis izlīda un apskatīja mājiņu. Kā tad! Trīs skrambas, kur žagata ar savu aso knābi dauzījusies! Un par ko? Kaut kādu viesību dēļ!

Vai gliemezis līdz svētdienai maz paspētu aiz- rāpties uz meža pļaviņu pie viesību galdiem? Pusceļā vien paliktu. Un, ja paspētu, — ko viņš tur darītu, lielu

zvēru barā? Tie jau zem kājām neskatītos, samītu gliemezi kā nieku.

Nē, nē, gliemezim tur nebija ko meklēt. Ja kāds lielāks viesībās neparādītos, zvēru ķēniņš to ievērotu un sadusmotos. Bet tāds sīkaliņš kā gliemezis? Ķēniņš nemaz nepamanīs, ka gliemeža nav.

Tā gliemezis nosprieda un palika dārzā — pie salātu dobes un savas mājiņas. Galu galā arī mājiņu nevarēja atstāt bez uzraudzības. Tik skaistas nevienam nebija. Kāds vēl nodomātu, ka pamesta, un pievāktu. Un gliemezis palika mājās.

Bet zvēru ķēniņš pamanīja gan, ka gliemeža nav, un loti apvainojās. Viņš parādījis gliemezim tik augstu godu, un gliemezis to noniecinājis! Ķēniņam gandrīz vai paspruka lielais dusmu rēciens — tas, no kura mežu gali stundām līgojas! — bet viņš novaldījās, lai nemai­tātu citiem viesiem svētkus.

Ķēniņš sagaidīja viesību beigas, bet tad uz karstām pēdām sūtīja žagatu pie gliemeža noprasīt, kāpēc viņš nav nācis.

Gliemezis jauta gan, ka tā būs, un gaidīja, ragus izslējis. Viņš vis negribēja, lai žagata atkal viņa skaisto mājiņu dauza. Un, re, pa brītiņu žagata bija klāt. Ko šis nenācis ķēniņa dzīrēs?

Gliemezis teica, ka nevarējis savu skaisto mājiņu bez uzraudzības atstāt. Un mājās viņam allaž esot labāk nekā ciemos.

Žagata skrēja pie ķēniņa ar gliemeža atbildi.

Nu gan ķēniņš laida vaļā ilgi valdīto rēcienu! Mežu gali līgojās, putni spruka gaisā, kurmji drebēja alās, un pat gliemeža mājiņa dārzā nošūpojās.

Kad rēciens bija izskanējis līdz pēdējai atbalsij, ķēniņš sacīja: — Lai tā māja viņam pie muguras pie­aug uz mūžīgiem laikiem!

Kad nu gliemezis atkal sadomāja salātos iet, mājiņa palika viņam uz muguras. Pieaugusi.

No sākuma gliemezis izbijās un gandrīz vai sāka raudāt. Bet gliemezim jau nekas neiet ātri, arī raudāšana ne. Raudāt grasīdamies, viņš sāka rāpties uz salātu pusi, un re — mājiņa tik viegla, ka nemaz nebija grūtāk. Un no dobes vairs nemaz nevajadzēja projām iet. Paēdās, ieritinājās, aizsita vāciņu un gulēja.

Nu gliemezim sākās pavisam laimīga dzīve. Lai viņš staigātu kur staigādams, ne brīdi nevajadzēja uztraukties, kas ar mājiņu notiks, un atpūsties varēja jebkurā vietā. Visur viņš bija mājās, un visur viņam bija labi.

Tikai vienu gliemezis nožēloja — viņš vairs nevarēja savu mājiņu no āra apskatīt un papriecāties, cik tā skaista. Bet visu labu jau nevar gribēt.

Senos, senos laikos uz zemes — kur nu kurais — īolaidās paši pirmie putni. Pīle — ezera niedrēs, Izērve purvā, vālodze vītolā, cīrulis pļavā, bet balodis nežā pie lēnas upītes — tik lēnas, ka ūdenī viss at- pīdēja kā spogulī. Egļu pazares, zaķkāposti, papar- es un balodis, protams, arī.

Balodis ieraudzīja sevi pirmoreiz mūžā un tīri vai pžilba. Kā nu ne — galva zila, acis sarkanas, kakls ašās varavīksnes krāsās. Ai, to košumu! Balodis izlieca krūti un ierūcās: — Urrū! Urrū! — īoskanēja pa visu mežu! Citi putni skraidīja, uztraucās un mēģinājās lizdiņu [šanā. Neviens taču vēl neko nemācēja! Vajadzēja ālēties gan šā, gan tā, skatīties, kas iznāk, taujāt aimiņus un reizēm pat saķīvēties. Troksnis un kņada i malu malām.

Tikai balodis neuztraucās. Viņš spoguļojās upītē un ica: — Urrū! Urrū! Re, kur skaists balodis!

Viens otrs, garām šaudamies, pavaicāja: — Ko rūc? Ko slaisties? Vai perēkli būvēt jau proti?

— Protu! Protu! — Balodis izlieca krūti. — Urrū! Urrū! Re, kur gudrs balodis!

Tik vareni rūca balodis, ka dūjiņa viņpus meža sa­dzirdēja un skrēja lūkoties. Atskrēja, ieraudzīja. Tavu skaistu balodi! To gan dūjiņa gribētu par vīru!

Balodis paskatījās ar vienu aci — tavu mīlīgu dū­jiņu! Paskatījās ar otru — tavu jauku dūjiņu! To gan balodis gribētu par sievu!

Un, kad divi vienās domās, kas atliek, ja ne taisīt kāzas?

Dūjiņa gan, kā jau sievieša cilvēks, prātīgi apjau­tājās, vai balodis perēklīti būvēt arī prot.

— Protu, protu! — rūca balodis.

Lai cik aizņemts ar spoguļošanos, tomēr bija pama­nījis, ka citi putni laidelējas ar žagariņiem knābjos. Balodis sameklēja tādus prāvākus un sameta krustiski zara žepurā. — Re, kur brangs perēklis!

Dūjiņai tāds perēklis gan likās šaubīgs, bet balodis bija tik skaists un tik saldi dūdoja, ka visas bažas aizmirsās.

Dūjiņa nosvinēja ar balodi lepnas kāzas un iedēja perēklī divas gludas, baltas olas — pašas pirmās dūji­ņas mūžā. Cik nu dūjiņa bija laimīga un lepna!

Bet ilgi lepoties viņai neiznāca. Uzpūta stiprāks vējš, sapurināja žagarus, olas izkrita perēklim cauri un saplīsa.

Nu vairs balodim nelīdzēja ne izliektā krūts, ne spožās kakla spalvas, ne saldā dūdošana. Dūjiņa rau­dāja, dūjiņa kliedza, dūjiņa brēca un dzina balodi pie citiem putniem mācībā. Un, kad sieva dzen, tad jāiet vien ir. Ko tu, nabaga vīrs, darīsi?

Balodis laidās meklēt, pie kā lai mācās. Garām šāvās bezdelīga. Balodis uzpūta krūti un sāka klanī­ties — jo vai nu bez kārtīgas apsveicināšanās padomu

prasīsi? Bet, kamēr pūtās, kamēr klanījās, bezdelīga jau bija gabalā.

Balodis brāza pakaļ, ko spārni nesa, un panāca bezdelīgu kūts pažobelē, kur viņa lipināja lizdiņu.