Vizma Belševica - ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS

Balodis atkal piepūtās un sāka klanīties, bet bezde­līga jau skrēja projām — un balodis pakaļ. Cik grūti izskriet līdzi bezdelīgai, to gan nesapratīs neviens, kas nav mēģinājis.

Kad bezdelīga nometās peļķes malā un sāka raudzī­ties pēc labākas dubļu piciņas, balodim vairs nebija spēka piepūst krūtis un klanīties. Tik vien viņš spēja, kā izteikt savu vajadzību.

— Žigli dubļus knābī! Žigli, žigli laižamies! — bezdelīga novidžēja.

Balodis piegrāba pilnu knābi dubļu. Viņš varēja sa­ņemt trīstik daudz kā bezdelīga. Par to nu balodis tik vareni salepojās, ka izlieca krūti un sāka lielīties:

— Protu! Protu!

Lielīties vispār nav labi, bet ar pilnu muti jau ne tik. Pie pirmā: — Protu! — dubļi no knābja pašķīda pa visu krūti. Pēc kā nu balodis izskatījās!

Kamēr viņš spoguļojās peļķē un bēdājās, bezdelīga bija atpakaļ.

— Ko stāvi? Ko brīnies? Jau proti? — bezdelīga noprasīja.

— Protu, protu! — balodis atrūca un kāpās projām. Lai lipina no dubļiem, kas grib, tikai ne balodis!

Viņš labāk skrēja pie dūjiņas, lai žēlo un palīdz krūti notīrīt. Palīdzēt jau dūjiņa palīdzēja gan, bet žēlot vis nežēloja. Taisni otrādi — saukāja balodi visādos nelabos vārdos — citiem putniem tīri vai kauns bija klausīties. Un dzina atkal balodi mācībā. Kur tāds muļķis esot pasaulē redzēts?

Balodis nu sāka raudzīties pēc kāda prātīga putna, kas nešaudītos kā bezdelīga un neķēpātos pa dubļiem. Un re — tur jau laidās vālodze ar pērnā tīteņa stiebru

knābī. Tai balodis it viegli tika līdzi un jau gaisā izklāstīja savu vajadzību.

— Ņem tīteni, skrien šurp! — pikti nokliedza vā­lodze. Viņa bija īdzīga pēc dabas un ar citiem putniem nedraudzējās. Bet kā lai atsaka tik svarīgā lietā kā lizdiņas vīšana? Tā varēja krist neslavā.

Balodis atskrēja ar tīteni, un vālodze sāka viņu mācīt, kā tītenis iepinams un ielipināms starp diviem lokaniem zariem. Zari bija viegli, balodis smags. Tīte­nis staipījās un spruka nost. Vālodze brēca, lai lipinot ar siekalām. Ko nu vēl nejaukāku varēja izdomāt? Ar siekalām! Balodis izlikās gan, ka lipina, lai vālodze nebaras, bet mudžinājās tāpat vien.

Vālodze jau bija izpinusi lizdiņu ar salmiem un kūlu un sāka nest visādas apšu pūkas un spalviņas, lai bērniem mīksta guļa, bet balodis vēl cīnījās ar tīteni. Kaut cik apaļi salicis jau bija. Vālodze prasīja: — Kūlu ievīt proti?

— Protu, protu! — balodis nosaucās un muka pro­jām. Viņam tāda ķibināšanās pagalam nepatika. Ja katra pūciņa perēklī jānes, pa kuru laiku tad krūti izlieksi un padūdosi?

Un tad vēl vālodze tāds sīks putnelis vien bija. Vai lielam un pamatīgam balodim labs tas, kas vālodzei? Balodis skrēja prāvāku putnu lūkoties.

Tālu meklēt nevajadzēja. Turpat pludurējās žagata ar kazenāju zaru knābī.

Jā, žagata arī neko neiebilda pret baloža skolo­šanu — viņa jau bija gandrīz galā, lika ērkšķu jumtu savam perēklim, jo žagatas mājai allaž ir jumts.

— Pamatu no žagariņiem salikt proti? — žagata prasīja.

— Protu, protu! — balodis izlieca krūti.

— Nes kazenājus! Nes mežrozītes! Es tev ierādīšu tik durstīgu perēklīti, ka ne kaķis, ne vāvere netiks taviem bērniem klāt.

Tas gan būtu labi! Uzreiz vajadzēja nākt pie kārtīga putna, nevis nosist laiku ar aplamiem sīkaliņiem, ar nieka bezdelīgām un vālodzēm.

Balodis priecīgs skrēja pēc kazenājiem. Bet ar to pašu prieki beidzās.

Kazenāju stīgas bija sīkstas un dzelkšņainas. Balodis sadūra knābi un spārnus, kādu nolauzt gribēdams. Uzkāpa sausai, zemē nokritušai un sadūra kājas. At­tapās ņemt sauso un nest pie žagatas, bet stīga plivi­nājās vējā, sitās pa krūti, sitās pa spārniem un beidzot apsitās ap kaklu. Balodis jau bija gandrīz nožņaudzies, kad bērzā ieklupa žagata.

— Tāds grib lizdu vīt! — rājās žagata, balodi pestī­dama. Un bija arī pēdējais laiks, balodis jau ne padvest vairs nevarēja. — Kazenāju neprot atnest!

— Protu, protu! — balodis atbrēca un bēga pie dūji­ņas. Rauj piķis žagatu ar viņas durstīgo perēkli, kaķiem un vāverēm!

Vai, kā dūjiņa nobijās, savu skaisto balodi vienās asinīs ieraudzījusi! Mazgāja viņu strautiņā, lika pie pušumiem ceļmallapas un, kad bija apkopusi, tad tikai sāka apsaukāties nelabiem vārdiem.

Nu balodis noskaitās un arī sāka apsaukāties. Vīram esot jānes zariņi, sievai jāvijot perēklītis. Kas šī tāda esot, ka neprotot?

— Protu, protu! — raudāja dūjiņa un ielika perēklī dažus žagariņus — tur, kur bija pašas bailīgākās vietas un olas krita cauri.

Balodis no priekiem par sievas mācēšanu rūca: — Urrū! Urrū! — Dūjiņa dūdoja: — Protu! Protu! — iedēja perēklī atkal divas olas, un šoreiz tās neizkrita.

Citi putni gan smējās par nevīžīgo perēkli un visādi viņus aprunāja, bet viņi nelikās ne zinis. Perēja bērnus pa trim lāgiem vasarā, dzīvoja kā divi balodīši un dzīvo vēl tagad, ja nav nomiruši.

Reiz dzīvoja sīlis — vēl pavisam jauns. Pavasarī viņš bija izšķīlies no olas, vasarā iemācījies lidot un pret rudeni jau tā pieņēmies prātā, ka paša tēvs un māte viņam likās aušīgi un nesajēdzīgi putni. Ko tad viņi mācēja? Riekstu pārknābt, ozola zīli izlupināt, kādu tārpeli nomedīt un klaigāt uz jauno sīli: — Tu šāds! Tu tāds! Tu šāds! Tu tāds!

Prātīgu vārdu no viņiem nedzirdēja.

Jaunais sīlis sadusmojās un aizlaidās no viņiem projām — uz meža otru malu. Ko zi', varbūt tur gadīsies gudrāki kaimiņi.

Gadījās arī. Kaut vai tā pati vāvere — gudra sieva, kur nu vēl gudrāku. Otras tik čaklas saimnieces nebija visā mežā.

Sīlis skatījās un brīnījās, kā vāvere sprauž un žāvē uz nokaltušiem zariņiem sēnes, kā nes un glabā koku dobumos riekstus un zīles. Jaunajam sīlim gribētos kārtīgi aprunāties, kāpēc vāvere tā dara, — bet vai vāverei laika runāt? Vāvere tikai atspurkšķēja: — Krāj! Krāj! Badi būs! — Un projām. Aste vien nozibēja.

Jaunais sīlis gan nezināja, kas ir badi, bet nekas labs jau nevarēja būt. Ko citādi vāvere tā pūlētos? Un vāvere bija teikusi: — Krāj! Krāj!

Sīlis izlūkoja brangu dobumu vecā ozolā un no­sprieda piekrāt to pilnu ar riekstiem. Togad taisni bija riekstu gads.

Bet tavu joku — dobums kā bija, tā palika tukšs. Gan sīlis laidās uz lazdiem, gan paņēma knābī riekstu, gan lidoja uz dobumu, cik ātri spēdams, bet pa ceļam knā­bis pats no sevis sacirtās, rieksts pāršķēlās — un kodols bija tik gardum gards, ka sīlis nekādi nevarēja to neapēst. Vajadzēja laisties pēc cita — un atkal tā pati ķibele. Nevienu vienīgu riekstu sīlim nelaimējās aiznest līdz dobumam. Visi kaut kā netīšām apēdās.

Vārna skatījās, skatījās un sāka sīli rāt: — Tu kārs! Kārs! Kārs! — Viņa bija veca vārna un bārās ilgi.

Bet paceplītis, padzirdējis, kā vārna brēc uz sīli:

— Kārs! Kārs! — aizskrēja pa mežu, brēkdams:

— Sīli kārs! Sīli kārs!

Un tad nu gāja vaļā! Visi putni satraucās un sāka strīdēties, vai sīli kārs vai nekārs un, ja kārs, tad par ko?

Tracis aizskanēja līdz meža viņam galam, kur sīļa tēvs un māte dzīvoja. Sie nu skrēja skatīties, par ko viņu dēlu kārs. Atskrēja, uzzināja, ka no vārnas rāšanās vien viss troksnis cēlies, nobrēcās: — Tu šāds! Tu tāds! — un aizskrēja atpakaļ.

Prātam vēl vecāki esot!