Vizma Belševica: ZEM ZILĀS DEBESU BĻODAS

Pīle neteica neko. Viņai tāds muļķa gailis bijis nebi­jis. Tik vien kā pīlēniņu žēl — bērniem jau allaž sirsniņas sāp, kad viņu māti apsmej.

Bet gailis dancoja pa ezera malu un lielījās:

— Es esmu kungs no tip un tap!

Man svārki ir no tūkstoš lap'!

Un viena gaļas bārda!

Un dancojot gailim iešāvās prātā, kā pīli vislabāk kaitināt. Pīle jau tikai peldēja stalti. Pa zemi viņa lāpačoja tuntuļu tuntuļiem. Lai nu ko pīle varēja, tikai ne dancot!

Un tagad, cik pīle uz ezeru čāpoja, tik gailis priekšā:

— Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!

— Ej nu, gailīt, ej! Kas es par dancotāju! Danco ar savām sievām! — pīle lēnīgi atbildēja.

Vistas nu klukstēja un kladzināja aizvilkdamās — lai tak pīle padancojot vien ar viņu vīru! Sīm neesot žēl!

Gailis smējās un zākājās: — Liela pīle izaugusi, dan­cot nemāk! Pē!

Pat pīlēniņi sāka pēkstēt līdzi: — Pē! Pē! Pē!

Kaut kā jau pīle gailim garām aizkļuva, bet ne ezerā peldēt vairs nebija īsta prieka. Pīlēni arī grūstī­jās un ķiķināja vien: — Pē! Pē! Pē! — un negribēja klausīt tādu māti, kas dancot nemācēja.

To tikai gailim vajadzēja! Tagad pīle vairs ne reizi nevarēja mierīgi ezerā iekļūt. Allaž gailis bija priekšā un plijās virsū ar dancošanu. Un pīlēni arī vairs nepratās ne kauna, ne goda. Nebijusi pīle jau tāpat balta, nosirmotu aiz bēdām.

Tak vienu reizi, kad pīle ar pīlēniem peldējās un gailis pa malu klaigāja savu: — Tauku pika ezerā! — turpat aiz kūts noblīkšķēja šāviens.

Kas tur šāva un kāpēc — nav zināms, tikai gailis pārbijās pie nabaga un trūkās spārnos — lidot! Bet kas nu gailis par lidotāju — papludurējās gaisā un

ieplunkšķēja ezerā. Pašā vidū! Un, ja gailis nebija lidotājs, tad peldētājs vēl ne tik!

— Liels gailis izaudzis, peldēt nemāk! — pīle no­brīnījās, skatīdamās, kā gailis peras pa ūdeni, grimst un jau burbuļus laiž.

Pīlei nu būtu vajadzējis ļaut, lai slīkst vien, un viņai reiz miers, bet pīlei bija laba sirds. Iežēlojās, ka vistiņas, lai nu kādas, atraitnēs paliks, cālīši, pūkainīši, bāreņos.

Pīle nu sāka celt gaili uz ūdens un bīdīt malā. Ij pīlēniņi palīdzēja kā prazdami: cits stūma aiz spārna, cits aiz gaļas bārdas, cits aiz sekstes, cits turēja košās astes spalvas, lai tik gauži nesamirkst.

Kopīgiem spēkiem izšķūrēja gaili malā. Pēc kā nu viņš tagad izskatījās! Vai, manu vai! Plusku pluskās, dubļu dubļos, nošņurcis un savārtīts!

Vistas ieķērcās: — Ku' ku' tāds ērms radies? Ku' ku' tāds ērms radies? — un sabēga kūtī. Tādu dūņās nopērušos gaili viņas nepazina. Cik gailis skrēja pie savām sievām, lai žēlo nabadziņu, tik sievas bēga, ar galvām kūts mūrī triekdamās. Viena gandrīz vai no­sitās!

Trīs dienas gailis žāvējās, kamēr varēja atkal dancot un lielīties, ka šis esot kungs no tip un tap, kam svārki ir no tūkstoš lap'! Nu vistas pazina savu pavēlnieku un sāka klaigāt: — Re, re, re, ku' gail's! Re, re, re, ku' stalts!

Bet, kolīdz gailis bija vīrā, visa labā mācība viņam aizmirsās.

Ieraudzīja pīli uz ezeru čāpojam un priekšā: — Pīl! Pīl! Nāc dancot! Nāc dancot!

Bet pīle it lēnīgi atbildēja: — Ko es, balta būdama, ar tevi tādu dancošu? Tev svārki vienos putekļos! Nāc, nopeldēsimies ezerā, tad dancosim!

Un gailim knābis ciet.

Līdz nākošai reizei.

Tu droši vien būsi pamanījis, ka visiem lūpas kā lūpas, bet zaķim tā augšējā pārplīsusi līdz pašam degunam? Un dažu labu reizi prātojis, kāpēc visiem lūpas kā lūpas, bet zaķim pušu?

Senos laikos zaķim bija tāda pati lūpa kā citiem, tikai dzīve — kā jau zaķim — vienās bailēs! Vienās šausmās!

Noskurinās apse vējā — zaķis dreb līdzi. Nočaukst zāle — zaķis salecas. Ja nu tur lapsa zogas? Nobrīkšķ zariņš — ja nu vilks? Kaut kas nodun — ja nu soli? Ja nu cilvēks nāk zaķi šaut?

Zaķim dūša papēžos, bet papēži viņam gari, pa­kaļkājas tāpat — viens atspēriens, un zaķis jau gabalā. Skrien, skrien, kamēr pavisam bez elpas. Nokrīt zem krūma un tad tikai sāk domāt, vai maz bijis jāskrien? Bet — dzi! — atkal nobrīkšķ zariņš, atkal zaķis trūk­stas un skrien, skrien, skrien bez atmaņas. Reiz pat ieskrēja ar galvu kokā — melns vien gar ar acīm no­griezās. Un tā augām dienām.

Tu varbūt domā, ka zaķis vismaz pa naktīm atpūtās? Nekā nebija. Ar vienu aci gulēja, ar otru nomodā, ar vienu ausi snauda, ar otru ausījās. Pa naktīm tāpat brikšķēja zariņš, švīkstēja zāle, nelabi brēca ūpis, aiz­kaucās vilks. Un atkal zaķim jātrūkstas, atkal zaķim jābēg.

Zaķis nodzinās gluži pie nabaga un nosprieda, ka tā nav dzīve. No katra kāds baidījās — tikai no zaķa neviens. No katra kāds bēga — tikai zaķis no visiem un pat galīgi ne no kā. No vēja. No zāles. No apses drebēšanas.

— Likšos gar zemi un miršu nost, — zaķis nolēma. Apgūlās zem eglītes un sāka mirt. Tikai — viegli to pateikt, grūti izdarīt. Zaķis gan cietās un netrūkās bēgt, kad nodrebēja apse, brikšķēja zariņš vai krita čiekurs. Nocietās pat visbriesmīgākajā brīdī, kad tuvu

garām pagāja lapsa. Bet pa laiciņu sāka gribēties ēst. Tik briesmīgi gribēties, ka ne izturams!

Zaķim pie paša deguna auga zaķkāpostu puduriņš.

— To es pirms nāves noēdīšu, — zaķis nosprieda.

Bet no skābajiem zaķkāpostiem ēst sagribējās vēl

niknāk. Zaķis parāpās tālāk — pie zāles čemura.

Meža zāle nekad nav bijusi garšīga. Zaķis sāka domāt par gardo āboliņu mežmalas laukā. Tur pēc vasaras pļāvuma bija saaudzis jauns atāls — tik mīksts un sulīgs, ka mēli varēja norīt, tādu ēzdams! Bet kā lai zaķis iet āboliņā, ja nolēmis mirt?

Te uzreiz zeme sāk dunēt, zari brākšķēt, koki švīkstēt — viens bridu bradumis nāca pa mežu, taisni zaķim virsū! To zaķis vairs neizturēja Dūša garajos papēžos spertin izspēra zaķi no eglītēm, un — kā gadījās, kā negadījās — zaķis jau bija mežmalas laukā, kur tas gardais āboliņš.

Nekāda trokšņa te nedzirdēja. Zaķis pieēda pilnu vēderu un tad tikai atcerējās, ka nolēmis mirt.

— Tā jau nemaz nevar nomirt, — zaķis sprieda. — Iešu un meklēšu kādu, lai mani aprij.

Zaķis zināja, ka nopļautajā kviešu laukā tagad ik dienas peļo lapsa. Zaķis gāja uz kviešu lauku. Vai, kā viņam drebēja sirds! Un pat ļipiņa drebēja.

Kviešu laukā patiesi peļoja lapsa. Palēcās un — caps! Palēcās un — caps!

Zaķis trīcēdams un drebēdams jau bija pavisam tuvu, kad lapsa viņu ieraudzīja. Lapsai mute palika vaļā no brīnumiem — zaķis pats nāk viņai klāt un nepavisam nebaidās.

«Laikam slims vai prātā pajucis,» lapsa nodomāja.

Bet zaķis kā ieskatījās lapsas acīs, kā ieraudzīja garo purnu ar asajiem zobiem, tā apsviedās un laida ļekas vaļā. Ļekas taisni, ļekas līkumiem, ļekas cilpām, kamēr iespruka mežā.

Velti zaķis bija pūlējies. Lapsa nemaz neskrēja viņam pakaļ. Kviešu laukā bija tik daudz brangu peļu, ka

lapsai ne prātā nenāca ķert tādu pustraku zaķi — un sazini maz, vai noķersi.

Mežā zaķis atvilka elpu un nosprieda, ka lapsa par daudz nejauka — to garo, plēsīgo purnu! Un vēl runāja, ka lapsa esot skaists zvērs! Zaķis tur nekāda skaistuma neredzēja.

— Iešu labāk pie vilka, — zaķis nodomāja. Zaķis it labi zināja midzeni, kur dzīvoja vilks ar savu vilcēni un mazajiem vilcēniem.