Greiems Kenets: Vējš vītolos

Greiems Kenets

Vējš vītolos

RĪGA «LIESMA» 1987

NO ANGĻU VALODAS TULKOJIS MĀRTIŅŠ POISS

DZIESMIŅAS ATDZEJOJUSI LAIMA LIVENA

ERNESTA H. SEPARDA ILUSTRĀCIJAS

ĒRIKAS OSAS VĀKA MĀKSLINIECISKAIS NOFORMĒJUMS

© Tulkojums latviešu valodā, pēcvārds,Izdevniecība«Liesma», 1987

Visu rītu Kurmis sparīgi strādāja, aizrāvies ar savas mājiņas pavasara tīrīšanu. Vispirms ar žagaru slotu, pēc tam ar putekļu lupatu, tad augšā pa trepēm, pakāpšļiem, krēsliem ar otu rokā un kaļķu baltuma spaini, līdz piepu­tēja pilna mute un acis, un melnais kažoks viss bija ap­šļakstīts baltajiem kaļķiem, un mugura smeldza, un pa­gura rokas. Pavasaris nāca pa gaisiem, pa zemes virsu, pa zemes apakšu, elpoja visapkārt, iespiezdamies arī Kur­mja tumšajā, jaukajā mājiņā ar savu dievišķo nemiera garu un ilgām. Vai tad kāds brīnums, ka viņš pēkšņi nosvieda otu uz grīdas, iesaukdamies: «Sasodīts!» — un: «Nolādēts!» — un: «Lai velns parauj balsināšanu!» — un izmetās no mājas, nepaguvis pat uzvilkt mēteli mugurā. Virszemē kaut kas viņu valdonīgi sauca, un dzīvnieks aizlīda auģšu^ pa kraujo aliņu, kas viņam kalpoja gluži kā grantētā iebraucamā gatve tiem, kuru lepnie mājokļi atrodas tuvāk saulei un gaismai. Te nu viņš rakās un kasās, un , . \ sprūdās un grūdās, un tad atkal grūdās un sprūdās, un kasās un ra- j kās, sirdīgi strādādams ar mazajām ķepām un murminādams sev zem deguna: «Uz augšu! Uz augšu!» — līdz beidzot — paukš! — degun­gals izsprāga saules gaismā un dzīvnieks kūleņiem vien aizvēlās pa lielas, plašas pļavas sasilušo zāli.

— Nu, tas ir labi! — Kurmis teica pats sev. — Tas ir daudz labāk nekā balsināt māju!

Saules stari karsti cirtās kažokā, maiga vēsma glās­tīja kaistošo purniņu, un pēc tik ilgas noslēgtas dzīves pazemes pagrabā putnu treļji plēsa vai pušu nepieradu­šās ausis, piekliedza pilnu galvu. Palēkdamies gaisā ar visām četrām ķepām uzreiz — tik liels bija dzīvotprieks un tik jauks pavasaris, kad vairs nav jātīra māja, — viņš laidās tik pāri pļavai, kamēr nonāca otrā pusē pie dzīv­žoga.

— Apstāties! — iesaucās vecīgs trusis pie cauruma žogā. — Seši pensi par tiesībām izlīst pa privāto ceļu!

Vienā mirklī Kurmis, nicīgs un nepacietīgs, notrieca augšpēdus cauruma sargu un kūleņoja tālāk, mēdīdams pārējos trušus — tie bija steigšus pabāzuši galvas no alām, lai re^fzētu, kas lēcies.

— Sīpolmērcē! Sīpolmērcē!* — Kurmis tos apsaukāja un pro­jām bija, pirms vēl kāds attapa īsto atbildi.

Tad visi truši sāka šķendēties un pukstēt cits uz citu.

*Anglija uzskata, ka trusis vislabak garšojot, izsautēts sīpolu mērcē.

— Kāds muļķis jūs esat! Kā­pēc jūs viņam nepateicāt, ka …

— Ak tā! Un kāpēc jūs pats nekā neteicāt?

— Un jūs atkal varējāt atgādināt šim, ka …

Un tā tālāk, kā jau parasti; taču īstais brīdis, protams, bija palaists garām, kā vienmēr tādās reizēs.

Viss bija pārāk labi, lai būtu patiesi. Brīvi pasviez- damies, kur kurubrīd deguns rāda, dzīvnieciņš veicīgi snāja tālāk — pāri pakalniem, pļavām, gar dzīvžo­giem —, un visur redzēja putnus ligzdas vijam, ziedus atveramies, lapas plaukstam, un visi dzīvnieki un stādi bija laimīgi, darbos iegrimuši, un auga lieli. Arī Kurmim sirdī vairs nedūrās urdīgie pašpārmetumi: «Izbalsini māju!» — un, vai nu tādēļ, vai kā cita dēļ, viņš tikai priecājās, cik jauki gan būt īstam sliņķim visu šo čaklo pilsoņu vidū! Brīvdienās galu galā pats galvenais varbūt ir nevis atpūsties, bet redzēt visus citus bēdubrāļus strā­dājam kā kurmjus.

Tā klaiņojot līču ločiem gluži bez jebkāda mērķa, Kurmim šķita, ka viņš ir pavisam laimīgs, bet tad piepeši dzīvnieks apstājās pie ūdeņiem bagātas upes. Nekad vēl savā mūžā viņš nebija redzējis upi, šo spīdīgo, viļņaino, lunkano vāravu, kas smēja un skrēja, ar plunkšķi kaut ko sagrāba un smiedamās palaida vaļā, lai mestos uz jauniem rotaļu biedriem; tie gribēja izrauties, bet upe tos atkal noķēra un turēja ciet. Tā saspringta visa dre­bēja, virmoja, zibēja, spīgoja un šalkoja, čaloja un gul- goja. Kurmis bija aizgrābts … savaldzināts . .. apburts! Viņš skrēja upei līdzi pa krastmalu, kā mazais skrien blakus lielajam, kas tur viņu brīnuma varā, aizraujošu pasaku teikdams; beidzot piekusis dzīvnieciņš apsēdās krastā, un upe, aizvien vēl gulgodama un lalinādama, čaloja viņam pašus skaistākos stāstus pasaulē — tie nāk no zemes sirds, lai tiktu aiznesti uz mūžam negausīgo jūru.

Ta sēžot zalē un raugoties pari upei, Kurmja skatienu piesaistīja melna ala pretējā krastā, turpat virs ūdens līmeņa, un viņš sāka sapņaini domāt, kādu gan jauku un omulīgu mājokli tur varētu ierīkot dzīvnieks ar pieticī­

gām vēlmēm, kas būtu lepns uz savu mazo, patīkamo upeskrasta mītni turpat virs palu ūdeņiem un tālu prom no putekļiem un trokšņiem. Kamēr viņš tā skatījās, kaut kas spožs un sīks, šķiet, nozibsnīja pašā alas melnumā, pazuda, tad pamirgoja atkal it kā maza zvaigznīte. Bet diezin vai tā varēja būt zvaigzne — tādā neparastā vietā; un stipri sīks bija stariņš un pārlieku spožs, lai būtu jāņtārpiņš. Un, kad Kurmis vēlreiz īsti ieskatījās, tas viņam pamirkšķināja, un atklājās, ka tā ir acs; un maziņš purniņš pamazītēm sāka iezīmēties acij apkārt, it kā ietvars izaugtu ap gleznu.

Mazs, brūngans purniņš. Ar ūsām.

Nopietns, apaļš ģīmītis ar tām pašām spožajām acīm, kas vispirms bija piesaistījušas viņa uzmanību.

Mazas, glītas austiņas un bieza, zīdaina spalva.

Tas tak Ūdensžurks!

Tad abi dzīvnieki piecēlās un brītiņu uzmanīgi vēroja viens otru.

— Sveiks, Kurmi! — sacīja Ūdensžurks.

— Sveiks, 2urk! — atņēma Kurmis.

— Vai tu negribētu pārnākt šaipusē? — Zurks tūlīt apvaicājās.

— Oho! Runāt jau par to viegli, — drusku apvainots atteica Kurmis; viņš pirmoreiz bija pie upes, vēl nepazina upeskrasta dzīvi un paražas.

Zurks neko neatbildēja, tikai pieliecās, atraisīja virvi un pavilka aiz tās; tad viegli ielēca mazā laiviņā, ko Kurmis nemaz nebija pamanījis. Tā bija krāsota zila no ārpuses, iekšpusē balta un taisni kā radīta diviem dzīv­niekiem; Kurmis tai uzreiz pieķērās ar visu sirdi, lai gan vēl īsti netika gudrs, kam tāda laiviņa varētu noderēt.

Žurks veicīgi pārīrās pāri un piestāja. Kad Kurmis nedrošiem soļiem pienāca klāt, Žurks pastiepa pretī priekšķepu.

— Pieturies, — viņš teica, — un tagad — lec iekšā!

Un, sev par lielu brīnumu un pārsteigumu, Kurmis

attapās, ka tiešām sēž īstā laivā, pakaļgala soliņā.

— Šodien ir brīnumu diena! — viņš iesaucās, kad

Ūdensžurks atgrūdās no krasta un apsēdās atkal pie airiem. — Zini ko, es nekad savā mūžā vēl neesmu brau­cis laivā …

— Ko-a? — Zurks iepleta muti. — Nekad neesi… tu nekad… Padomā ti… Ko tad tu tādā gadījumā esi darījis?

— Vai laivā vienmēr tikpat jauki kā tagad? — Kur­mis pabailīgi bilda, lai gan bija pilnīgi gatavs tam noti­cēt, kad atlaidās atzveltnī, aplūkoja sēdekļa spilventiņus, airus, dullus un visas citas tik vilinošās lietas un juta, kā laiva slīd, viegli šūpodamās.

— Jauki? … Laiva ir vienīgā īstā manta, — Ūdens­žurks svinīgi teica, airējot paliekdamies uz priekšu. — Tici man, jaunais draugs, nav nekā, absolūti nekā kaut uz pusi tik aizraujoša_ kā vienkārši klejot laivās pa pasauli. Vien klejot, — Zurks sapņoja, — klejot — pa pasauli — laiviņās — klejot…