Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kaut cik viņu apslaucījis un izspaidījis no kažoka lieko slapjumu, Žurks norīkoja:

— Nu, tagad saņemies, veco zēn! Laid rikšiem gar upi pa strūdzinieku taciņu turp un atpaka], cik ātri vien spēj, kamēr mugura sausa un pašam silti! Es pa tam ieniršu pēc ciemakukuļu groza.

Tā nu Kurmis, slapjš no ārpuses un iekšēji apkaunots, sadrūmis rikšoja pa taciņu, līdz kažoks metās jau sauss. 2urks ielēca atkal ūdenī, atstūma laivu, apgrieza to un izvilka krastā; tad dzīvnieks pamazām izzvejoja savas mantas, kas peldēja prom pa straumi, un visbeidzot ienira pēc ciemakukuļu groza un sekmīgi izkūlās ar to sausumā.

Kad viss no jauna bija sagatavots braukšanai, Kur­mis izvārdzis, nomākts ieņēma savu vietu uz soliņa pa­kaļgalā un, kad viņi atīrās no krasta, ierunājās klusā, aizlūzušā balsī:

— Zurciņ, manu labo draudziņ! Man tiešām kauns par savu muļķīgo, nepiedienīgo rīcību! Vēl tagad sirds saraujas sāpēs, iedomājoties vien, ka es varēju aizlaist postā tik brīnišķīgu ciemakukuļu grozu! Es nudien esmu bijis īsts ēzelis, tagad es to zinu. Vai tu varētu šoreiz man to piedot un aizmirst, lai viss būtu atkal pa vecam?

— Kāda runa, ak tu tētīt! — Zurks, gaiši smaidī­dams, teica. — Kas gan ir tāda sīciņa pamērcēšanās Ūdensžurkam? Es tak caurām dienām vairāk pa ūdeni nekā uz sauszemes. Nelauzi vairs par to galvu! Apsvēr­sim, lūk, ko! Man šķiet, ja tā padomā, tev būtu labāk apmesties pie manis un padzīvot kādu laiciņu. Viss vien­kārši, protams, bez ērtībām, ne jau kā Krupja mājā, ne tuvu ne … bet tur jau tu neesi bijis; lai nu kā, pie manis tu jutīsies apmierināts. Un es iemācīšu tevi peldēt un airēt, un drīz vien ūdenī tu būsi tikpat veikls kā jebkurš no mums.

Žurka vārdi Kurmi tā aizkustināja, ka dzīvnieks nezi­nāja, ko atbildēt; ar ķepas virspusi viņš tikai norausa pāris asaru. Bet Zurks bija smalkjūtīgi pagriezis galvu sānis, un drīz vien Kurmis atguvās un spēja pat sulīgi aizbāzt muti divām dumbrvistiņām, kas aizrautīgi ķiķināja, zobodamās par viņa apskādēto ārieni.

Kad viņi pārradās mājās, Zurks sakurināja viesistabas kamīnu gaišās liesmās un iespieda draugu klubkrēslā iepretī ugunij, sameklēja arī viņam rītasvārkus un šļū­kātās un teica viņam upjustāstus, līdz pienāca vakariņu

laiks. Tie bija satraucoši stāsti tādam pazemē mītošam dzīvniekam, kāds ir Kurmis, — stāsti par aizsprostiem, pēkšņiem plūdiem un šaudīgām līda­kām, par tvaikoņiem, kas izmētā cietas, nesagraužamas pudeles … vismaz pudeles patiešām tika mestas, un tās krita no tvaikoņiem, tātad laikam jau tvaikoņi tās izmētāja; un par zivju gārņiem — cik smalki tie sev izvēlas sarunu biedrus; un par piedzīvojumiem notekgrāvjos un naktszvejā kopā ar Ūdru vai pārgājienos pa tīrumiem kopā ar Apsi.

Vakariņas pagāja ļoti jautri, tikai drīz pēc tam Kur­mis samiegojās un rūpīgais namatēvs pavadīja viņu augšā pa kāpnēm un ierādīja viņam pašu labāko guļam­istabu; tur Kurmis lika tūdaļ galvu uz spilvena, pilns miera un labsajūtas, zinādams, ka jaunatrastā māsa Upe visu nakti čalos tepat aiz loga.

No rūpēm un raizēm brīvajam dzīvniekam šī bija tikai pirmā no daudzām līdzīgām dienām, katra nākamā tapa garāka, interesantāka, cēlās un auga līdzi vasaras plaukumam. Viņš iemācījās peldēt un airēt un iepazina tekošo upes ūdeņu priekus, un, pielicis ausi pie niedres stiebra, brīžam spēja uztvert kādu mazumiņu no tā, ko, pa niedrēm staigādams, bez aprimas čukstēja vējš.

— Žurciņ, — kādā saulainā vasaras rītā Kurmis ne­gaidot ieteicās, — vai es drīkstētu tev ko lūgt?

Žurks tupēja upes krastā un dziedāja dziesmiņu. Viņš tikko pats bija to sacerējis, tādēļ dziesma zvēriņam ļoti gāja pie sirds un viņš nemaz nevarēja pienācīgi uzklau­

sīt ne Kurmi, ne ari kādu citu. Jau agrā rītā kopā ar savām draudzenēm pīlēm Zurks bija krietni izpeldējies upē. Un, kad pīles pēc sava paraduma pēkšņi nostājās ūdenī ar galvu uz leju, asti gaisā, zvēriņš ienira un kuti­nāja tām kaklu — bužināja draudzenēm apakš zoda (ja putniem tāds vispār ir) —, līdz pīles bija spiestas ar steigu izraut galvu virspusē un pēkšķēdamas, dusmoda­mās purināja saboztas spalvas Zurkam turpat pie degun­gala, tāpēc ka nemaz nav iespējams kārtīgi izsacīt savas domas, ja galva ir zem ūdens. Galu galā viņas zvēriņam silti lika pie sirds, lai vācas prom un ķeras pats pie sa­vām darīšanām un ļauj šīm kārtot savējās. Un tā Ūdens­žurks aizvācās — izkāpa krastā sauļoties un sacerēja par savām draudzenēm dziesmiņu, ko tā arī nosauca:

PĪĻU DZIESMIŅA

Pa visu līci pīles slīd, Cauri niedrēm peld, Pēkšķ un meklē. Galvas lejup, Astes gaisā celt!

Astes šādas, astes tādas, Pleznas kuļas, ūdens jūk. Knābji dzeltētie zem ūdens Strādā, meklē, lūk!

Zemūdens dūņu mākoņos, Kur sārtas raudas slīd, Te mūsu pārtikas kambari Vēsā tumsībā mīt.

Lai katrs dara, kā viņam tīk! Lai dara, kā tīk!

Mums — galvām lejup, astēm gaisā — Nirt šobrīd!

Augstu debesīs čurkstes Brēc un šaudās, vakars vai rīts. Mēs — astēm gaisā, galvām lejup — Nirstam! Un tūlīt!

— Nezinu, Žurk, — Kurmis piesardzīgi bilda, — ne­varētu sacīt, ka šī dziesmiņa mani pārāk aizkustinātu. — Pats viņš nebija dzejnieks un nemaz arī nebaidījās, ka citi to uzzinās; Kurmis bija atklātas dabas zēns.

— Arī pīles to augstu nevērtē! — Zurks uzjautrināts atbildēja. — Viņas teic: «Kādēļ gan ļaudīm neļaut darīt to, kas viņiem patīk, — kad patīk un kā patīk? Un kādēļ dažam labam vajag tupēt uz krasta un visulaik izteikt piezīmes, sacerēt pantiņus, aplūrēt un apjokot citus? Cik tas muļķīgi!» Tā, lūk, spriež pīles.

— Un tā tas ir, tā ir! — Kurmis no visas sirds pie­krita.

— Nē, tā nav! — Zurks sašutis iekliedzās.

— Nu labi, nav tā, nav! — Kurmis mierināja drau­gu. — Bet man gribējās tev lūgt — vai tu nevarētu paņemt mani līdzi ciemos pie Krupja? Tik daudz esmu dzirdējis par viņu, tik ļoti gribētos ar šo dzīvnieku iepa­zīties!

— Vai dieniņ, kāpēc gan ne? — Zurks labsirdīgi at­saucās, trūkās tūlīt kājās un uz visu dienu izmeta dzejo­šanu no galvas. — Sadabū laivu, tūliņ mēs turp aizbrauksim. Ej kad iedams, pie Krupja tu vienmēr būsi īstajā laikā. Agri no rīta vai vēlu vakarā — viņš allaž ir puika uz goda! Vienmēr jaukā noskaņojumā un vien­mēr priecīgs, tevi redzot, un allaž apbēdināts, kad tu dodies projām!

— Viņam tiešām jābūt jaukam dzīvniekam, — Kur­mis piekrita, kāpdams laivā un ķerdamies pie airiem, kamēr Ūdensžurks ērti atlaidās pakaļgalā.

— Krupis neapšaubāmi ir pats labākais dzīvnieks! — atsaucās Ūdensžurks. — Tik vienkāršs, tik sirsnīgs, tik atsaucīgs! Varbūt viņš nav sevišķi gudrs — mēs visi jau

nevaram būt ģēniji —, un, iespējams, viņš ir gan plātīgs, gan iedomīgs. Bet Krupim nudien piemīt dažas lieliskas īpašības!

Izgriežoties no upes līkuma, skatam pavērās senat­nīga, cēla sarkanu ķieģeļu ēka ar labi koptu zālienu līdz pašai ūdens malai.

— Tā ir Krupjapils, — Zurks teica. — Un atteka pa kreisi, kur izlikts uzraksts «Privātīpašums. Izkāpt malā aizliegts!», — tā ved uz laivu novietni, mēs ari savu laivu tur atstāsim. Zirgu staļļi ir tālāk, pa labi. Tā, lūk, kas redzama taisni pretī, ir banketu zāle, jā, vēl veco laiku stilā. Krupis, zini, ir diezgan bagāts, un šī patiešām ir viena no skaistākajām mājām mūsu apvidū .. . taču mēs nekad to nesakām, Krupim dzirdot.