Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Zurk, skaties, kas priekšā! — Kurmis piepeši iekliedzās.

Bet bija par vēlu. Laiviņa ar visu sparu ietriecās krastā. Un jūsmīgais airētājs, sapņotājs, gulēja laivas dibenā kājām gaisā.

— … klejot — apkārt laivās — vai peldēt pakaļ — laivai, —- Zurks skandēja tālāk, celdamies augšā un sir­snīgi smiedamies. — Laivā vai ūdenī — tas ir viens pīpis! Viss tev liekas viens pīpis, un tur jau tā burvība. Vai nu tu aizbrauc kaut kur, vai neaizbrauc, vai nokļūsti pie sava nodomātā mērķa vai sasniedz gluži ko citu, vai arī neizkusties nemaz no vietas — vienmēr tu esi aiz­ņemts, lai arī patiesībā nedari neko; un, tiklīdz tu esi ko padarījis, allaž ir vēl kaut kas jādara, un tu vari to darīt, ja patīk, bet vislabprātāk jau nu ne. Paklau! Ja tev rīta pusei nekas nopietns nav padomā, varbūt palaižam lejup pa straumi abi kopā un aizvadām jauku dieniņu?

Kurmim no liela prieka sāka kustēties kāju pirksti, viņš apmierināts izrieza krūti un svētlaimīgs atlaidās mīkstajā sēdeklī.

— Jauka, jauka mana brīnumu diena! — dzīvnieciņš gavilēja. — Laižamies tūdaļ ceļā!

— Tikai pieturēsim vienu mirklīti! — Ūdensžurks uzsauca. Viņš veikli izvēra laivas virvi caur riņķi savā piestātnē, izlēca krastā un ielīda alā. Pēc brītiņa dzīv­nieks atkal parādījās, streipuļojot stiepdams smagu, resnu no klūdziņām pītu ciemakukuļu grozu.

— Pabāz tur zem sola, — viņš sacīja Kurmim, nolik­dams grozu laivā, tad atraisīja virvi un satvēra airus.

— Kas tur iekšā? — Kurmis jautāja, ziņkārīgi snaik­stīdamies ap grozu.

— Tur iekšā ir auksts cālis, — Žurks aši nobēra, — auksta mēle auksts šķiņķis auksta vēršgaļa skābēti gurķīši lapiņsalāti frančmaizes krešu salāti sviestmaizes gaļas konservi ingveralus limonāde minerālūdens . . .

— Nu jau gana, gana! — Kurmis sajūsmināts sau­ca. — Tas taču pārāk daudz!

— Vai tu tiešām tā domā? — Ūdensžurks gluži no­pietni apjautājās. — Tas ir vienīgi tik daudz, cik es pa­rasti ņemu līdzi šādos mazos ceļojumos; un citi dzīvnieki

man vienmēr pārmet: es esot sīks zvēriņš un sīks mans mēriņš!

Taču Kurmis vairs nemaz nedzirdēja, ko saka Ūdens­žurks. Iejuties jaunajā dzīvē, kas viņam patlaban bija sākusies, saules gaismas, smaržu, skaņu un sīko vilnīšu ieaijāts, dzīvnieks vilka pa ūdeni priekšķepu un sapņoja garu garo sapni vaļējām acīm. Ūdensžurks, kā īstam puikam pienākas, airēja tikai vienmērīgi tālāk un sar­gājās draugu traucēt.

— Man briesmīgi patīk tavs uzvalks, veco zēn, — pēc kādas pusstundas vai vēl ilgāka laika sprīža viņš piezīmēja. — Kādreiz es ari pasūtīšu sev melnu samta smokingu, tiklīdz varēšu tādu atļauties.

— Piedod, lūdzu! — Kurmis atguvās; viņš visiem spēkiem centās būt uzmanīgs sarunu biedrs. — Tev var­būt liekas, es esmu pavisam nepieklājīgs, bet viss man te šķiet tik neparasts … Tātad šī ir … upe!

— Dzīves upe! — Ūdensžurks iesaucās.

— Un tu patiešām dzīvo kopā ar upi? Kas par vien­reizēju dzīvi!

— Kopā ar upi, pie upes, uz upes un upē, — Ūdens­žurks sacīja. — Upe ir mans brālis, mana māsa, mana auklētāja, barotāja, dzirdinātāja, mana spēļu biedrene un, dabiski, arī mazgātāja. Tā ir visa mana pasaule, un

citu pasauli es sev nevēlos. Ko nevar upe dot, to nav vērts iegūt; ko upe nezina, to nav vērts zināt! Ak dievs! Ko gan mēs abi kopā neesam pieredzējuši! Gan ziemu, gan vasaru, gan pavasaros, gan rudeņos — vienmēr te gana prieku, pārsteigumu, jautru piedzīvojumu un uz­traukumu. Kad februārī uznāk pali, mani vīna pagrabi un apakšzemes noliktavas pieplūst pilni līdz malām ar dzērienu, kas it nemaz neiet pie dūšas, un brūngana straume paceļas līdz manas labākās guļamistabas lo­giem; tad atkal ūdens nokrītas, atstādams aiz sevis dubļu plāceņus, kas smaržo gluži kā ogumaizes mīkla, un kanāli aizsērē ar niedrēm un zālēm, un pa to gultni gandrīz viscaur var staigāt sausām kājām, atrodot svaigu barību, ko ieēst, un dažādas mantas, ko neuzma­nīgi ļaudis pārmetuši pāri bortam.

— Bet vai reizēm tomēr nav skumīgi? — Kurmis uzdrīkstējās vaicāt. — Tikai tu un upe, un neviena, ar ko vārdu pārmīt? …

— Un neviena, ar ko … Labi, nepārmetīsim tev tā­dēļ, — Zurks lēnprātīgi teica. — Nupat atnācis, tu, pro­tams, daudz ko vēl nevari zināt. Upeskrasts mūsdienās ir tā pārpildīts, ka daudzi to vienkārši pamet, un nepa­visam vairs nav tā, kā vajadzētu būt! Ūdri, zivju dzeņi, mazie dūkuri, dumbrvistiņas — visi iet un mudž tev apkārt augu dienu un to vien gaida, lai tu šiem pakal­potu … Itin kā dzīvniekam pašam savi darbi nebūtu darāmi!

— Kas tas tur plešas visgarām? — Kurmis vaicāja, rādīdams ar ķepu uz roboto, tumšo līniju, kas pamalē aiz upes ieskāva klānu pļavas.

— Tas tur? O, tas ir tikai Mūžamežs, — Zurks īsi noteica. — Mēs turp daudz neejam, mēs — upeskrasta iemītnieki.

— Vai… — Kurmis drusku nervozi saminstinā- jās, — vai tur dzīvo labi zvēri?_

— M-jā-m … — novilka Ūdensžurks, — kā to ņem. Pret vāverēm man nav nekas iebilstams. Bet truši…

vismaz daži no viņiem … jā, starp trušiem gadās visādi. Un tur ir Āpsis, nu, protams! Viņš dzīvo pašos meža dziļumos un nekur citur ari negribētu dzīvot, pat ja viņam piemaksātu. Vecais, krietnais Āpsis! Ar viņu neviens ne­grib sanākt naidā. Labāk jau ne! — Žurks zīmīgi pie­bilda.

— Kurš gan gribētu saiet ar viņu naidā? — Kurmis brīnījās.

— Tur jau … tur ir vēl citi _dzīvnieki, — vilcināda­mies un negribīgi skaidroja Ūdensžurks. — Zebiek­stes… sermuļi… lapsas un… Viņi jau arī… labi zvēri savā ziņā. Es ar viņiem lielos draugos: «Lab­dien!» — un: «Sveiki!» — kad gadās saskrieties, un tā tālāk. Bet dažreiz tie parāda savu īsto dabu, to nevar noliegt, turklāt… redz, nekad viņiem nevar īsti uzticē­ties, tur tas āķis!

Kurmis labi zināja, ka nemaz nedrīkst sīkāk iztirzāt šīs, cik noprotams, bīstamās lietas, — tas būtu pilnīgi pretrunā ar dzīvnieku paradumiem —, tālab mainīja sa­runas tematu.

— Un tālāk, aiz Mūžameža? — viņš jautāja. — Kas tur ir tas — viss zilgans un dūmakains, tādi kā pakalni, bet varbūt nav nemaz pakalni; tā kā pilsētu dūmi, bet varbūt tikai mākoņi?

— Aiz Mūžameža nāk plašā pasaule, — Zurks tei- ' ca. — Pasaule ir kaut kas tāds, kas nav vairs svarīgs ne man, ne tev. Es nekad neesmu bijis plašajā pasaulē un nekad tur nenokļūšu, un tāpat arī tu, ja vien tev ir kaut kripatiņa veselā saprāta. Nekad vairs nerunā par to, nekad! … Ahā! Te nu beidzot ir klāt mūsu klusā atteka, te mēs ieturēsim pusdienas.

Izgriezušies no galvenās teces, viņi ieslīdēja tādā kā mazā ezeriņā, ko ieskāva un atdalīja no upes sauszemes strēmele. Abās pusēs pletās nolaideni, zaļi sazēluši krasti, apakš mierīgā ūdens čūskaini vizēja brūnganas koku saknes, bet priekšā jau manīja ūdenskrituma čalu un

sidrabainā mirgā — aizsprosta plecu; tas balstīja nepārtraukti pilošu dzirnavu ratu, aiz kura tū­daļ iznira dzirnavu ēka ar pelēku divslīpņu jumtu; gaiss visapkārt pildījās ar mierinošu, glāstošu šalkoņu, klusinātu un monotonu, un tikai brīdi pa brīdim cauri tai

izlauzās sīkas, skanīgas balsis. Tas bija tik pasakaini, ka Kurmis varēja vienīgi pasist uz augšu priekšķepas un izdvest:

— Ak tu dieviņ! Ak tu dieviņ!

žurks piegrieza malā, palīdzēja sajūsminātajam drau­gam izkāpt un saliekdamies ar vēzienu izcēla krastā cie- makukuļu grozu. Kurmis palūdza, lai uztic viņam kā goda pienākumu groza izkravāšanu, un Žurks mīļuprāt atvēlēja draugam to prieku un pats atlaidās zālītē atpūs­ties; iepriecinātais Kurmis tad sameklēja un izklāja zālē galdautu un vilka tik laukā noslēpumainos sainīšus, un saridāja tajos esošo cienastu pienācīgajā kārtībā, aizvien vēl jūsmīgi nopūzdamies: — Vai dieviņ! Vai dieviņ! — par katra jauna garduma parādīšanos. Kad viss bija gatavs, Zurks teica: