Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kurmis noņēmās ar satracināto pelēci, un pēc kāda laika zirgu izdevās nomierināt. Tad viņš piegāja apskatīt ratus, kas gulēja uz sāniem grāvī. Tas bija patiešām bēdīgs skats. Logi bija izsisti, asis bezcerīgi saliektas, viens ritenis norauts, visapkārt mētājās sardīņu bundžas, un putniņš žēli čiepstēja savā būrītī, lūgdamies, lai viņu laiž ārā.

Žurks nāca Kurmim palīgā, tomēr abu spēki bija par vājiem, lai atgāztu ratus uz riteņiem.

— Ei, Krupi! — viņi uzsauca. — Nāc pieliec plecu, ko tu gaidi?

Krupis neatbildēja, sēdēja, kā sēdējis, ceļa vidū, tādēļ abi zvēriņi gāja lūkot, kas draugam lēcies. Dzīvnieks rā­dījās iegrimis tādā kā transā: sejā laimīgs smaids, ska­tiens aizvien vēl pievērsts putekļu mākulim, ko bija uzvil­nījuši nelaimes vaininieki; un aizvien vēl Krupis brīdi pa brīdim nobubināja: «Pup-pup, pup-pup

Zurks sakratīja dzīvnieku aiz pleca.

— Krupi, vai tu nenāksi mums palīgā? — viņš stingri noprasīja.

— Ak, brīnišķais, ak, apburošais skats! — Krupis murmināja, nemaz netaisīdamies celties. — Pati kustības poēzija! īstais ceļošanas veids! Vienvienīgais veids kā traukties un traukties! Šodien te, rīt — jau nākamnedēļas tālumā! Aizšaujas ciemati, aizjoņo pilsētas, lielas un ma­zas, bet apvārsnis .. . bet apvārsnis aizvien vēl priekšā! Ak, svētlaime! Pup-pup, pup-pup! Ak, debesu prieki!

— Krupīt! — Kurmis izmisis iesaucās. — Nepaliec tak par ēzeli.

— Un padomā tikai, es nekā tāda nezināju, — Krupis runāja rāmi kā sapnī. — Visa līdzšinējā dzīve aizlaista tukšos niekos. Nekad to nebūtu varējis iedomāties, pat nosapņot nekad nespētu! Bet tagad … bet tagad, kad es to.zinu, kad esmu pilnībā sapratis! Ak, kāds rozēm kaisīts ceļš no šī brīža man paveras priekšā! Kādi putekļu mā­koņi uzvirpuļos aiz manis, kad es traukšos kā vējš savā trakajā braucienā! Cik ratus es ieslaucīšu grāvī bez kā­dām bēdām, drāzdamies garām ar savu vareno virpuli! Pretīgus, sīkus vāģīšus, smagās ores un kanārijdzeltenas kulbas! .

— Ko lai ar viņu iesāk? — Kurmis vērsās pie Žurka.

— Itin neko! — Zurks cieti atbildēja. — Jo patiešām te neko nevar līdzēt. Zini, es viņu pazīstu jau sen. Viņš tagad ir apsēsts. Jauns dullums pārņēmis. Tādās reizēs

Krupis vienmēr tāds kļūst. Un tāds viņš tagad būs vairā­kas dienas, staigās kā jaukā sapnī, galīgi atjūdzies no īstās dzīves. Necel ne ausi! Iesim raudzīsim, ko varētu darīt ar kulbu.

Pec rūpīgas apskates viņi pārliecinājās — ja arī izdo­

tos pašu spēkiem dabūt ratus uz ceļa, braukt artiem tik un tā nevarētu. Asis iztaisnot nebija cerību, un norautais ritenis bija satriekts gabalu gabalos.

Žurks pārmeta grožus zirgam pār muguru un paņēma pelēci pavadā, otrā rokā nesdams putnu būrīti ar tā saēr­cināto iemītnieku.

— Ejam! — viņš drūmi sacīja Kurmim. — Līdz tuvā­kajai pilsētiņai būs kādas piecas vai sešas jūdzes, mums tūlīt jādodas ceļā. Jo drīzāk, jo labāk.

— Bet kā tad ar Krupi? — Kurmis satraukts ieteicās, kad viņi sāka soļot. — Mēs tak nevaram viņu tā pamest vienu uz ceļa, turklāt vēl tādā apdullumā! Tas ir bīstami. Ja nu parādās vēl kāds autobrīnums?

— Lai velns rauj Krupi! — Žurks saniknots atcirta.

— Kas man par daļu!

Bet necik tālu vēl abi zvēriņi nebija tikuši, kad aizmu­gurē atskanēja skrejošu pēdu plakšķieni; Krupis abus gājējus panāca, iegrūda vienam elkonī vienu ķepu, otram otru, aizvien vēl satraukti elpodams un apaļām acīm vēr­damies tukšumā.

— Tagad darīsim tā, Krupīt, — Žurks stingri sacīja.

— Kad sasniegsim pilsētu, tu dosies taisnā ceļā uz poli­ciju un noskaidrosi, kas viņiem zināms par to automobili, kam tas pieder, un iesniegsi sūdzību par mašīnas īpaš­nieku. Pēc tam tu aiziesi pie kalēja vai ratu meistara un sarunāsi, lai atved kulbu un sataisa to derīgu braukša­nai. Labošana aizņems zināmu laiku, bet salabot to var. Mēs ar Kurmi tikmēr iesim uz viesnīcu un pasūtīsim mums visiem ērtas istabas, kur dzīvot, līdz kulba būs saremontēta un tu būsi atkopies no nervu satricinājuma.

— Uz policiju! Sūdzēties! — Krupis sapņaini murmi­nāja. — Lai es ietu un sūdzētos par šo burvīgo, dievišķo atklāsmi, kas nākusi pār mani? Un labotu ratus? Nekad un nemūžam! Ne par kādiem ratiem ne dzirdēt vairs ne­gribu! Ak, mīļo Zurciņ! Tu nezini, cik pateicīgs es esmu, ka tu piekriti braukt šinī ceļojumā! Bez tevis tas nebūtu noticis, bez tevis es nemūžam, nebūtu ieraudzījis šo . . . gulbi, saules atspulgu, zibens šautru! Un nekad nebūtu dzirdējis tik aizraujošus pukšķus, nekad nebūtu baudījis tik apburošas smaržas! Jūs visu to man dāvinājāt, ak, visdārgākie no maniem draugiem!

Žurks novērsās.

— Redzi nu, kas iznāk! — pār Krupja skaustu viņš sacīja Kurmim. — Dzīvnieks beigts un pagalam. Es at­sakos, te nekas nelīdz! Kad nonāksim pilsētā, dosimies tūlīt uz staciju un, ja palaimējas, paspēsim vēl uz vil­cienu, kas šovakar pat aizvedīs mūs atpakaļ pie upes. Un lai es kaut reizi vēl ietu pavadīt laiku kopā ar šo velna apsēsto Krupi! — Zvēriņš skaļi nošņācās un, smagi soļo­dams, visu ceļu runāja tikai ar Kurmi.

Nonākuši pilsētā, viņi taisnā ceļā steidzās uz staciju un, atstājuši Krupi otrās klases uzgaidāmajā zālē, iespieda durvju sargam saujā divpensu ripiņu, piesacī- dami, lai dzīvnieku stingri tur acīs. Tad zvēriņi aizveda un nodeva pelēci viesnīcas staļļos un kā nu mācēdami deva norādījumus, ko darīt ar kulbu un tanī palikušajām mantām. Un pašās beigās, izkāpuši no nesteidzīgā bā- nīša kādā pieturā Krupjapils tuvumā, viņi pavadīja ap­māto, ērmīgo draugu līdz durvīm, iebīdīja iekšā un pie­teica namzinim, lai pabaro viņu, izģērbj un noliek gulēt. Tad nolaida no steķiem laiviņu, aizīrās līdz upeskrasta mājoklim un vēlā vakara stundā apsēdās ieturēt azaidu savā omulīgajā, pret upi pavērstajā viesistabā, un Zurks beidzot jutās bezgala priecīgs un atvieglots.

Nākamās dienas nokrēslā Kurmis, kas bija uzcēlies

vēlu un visu dienas cēlienu aizvadījis vienā dieva mierā, sēdēja patlaban ūdensmalā un makšķerēja, kad Žurks, izciemojies pie draugiem un izpļāpājies ar tiem krustu šķērsu, nāca lēnā garā draugu meklēt.

— Vai dzirdēji jaunumu? — viņš uzsauca Kurmim.

— Visam upeskrastam viens vienīgs runājamais mutē: Krupis šorīt ar agro vilcienu aizbraucis uz pilsētu. Un pasūtījis sev lielu un gaužām dārgu automobili.

Kurmis jau sen ilgojās iepazīties ar Āpsi. Pēc visa spriežot, Āpsis bija ļoti svarīgs zvērs un, lai gan reti redzams, tomēr atstāja savu neredzamo iespaidu uz ik­vienu, kas dzīvoja šinī apkaimē. Taču vienmēr, kad Kur­mis ieminējās Ūdensžurkam par savu vēlēšanos, draugs centās viņu atrunāt.

— Nevajag steigties, — viņš parasti sacīja. — Kādā jaukā dienā, ja ne šodien, tad rīt, Āpsis pats iegriezīsies pie mums — viņš tā allaž mēdz iegriezties —, un tad es jūs iepazīstināšu. Āpsis ir viskrietnākais puika! Tomēr tev jāņem par labu ne vien tas, kāds viņš var likties, bet arī — kad izdodas tikties.

— Bet vai mēs nevarētu viņu ielūgt pie sevis — uz pusdienām vai kā citādi? — Kurmis minēja.

— Viņš jau nenāks, — Zurks vienkārši atbildēja.

— Āpsis neieredz sabiedrību. Un ielūgumus, un pusdie­nas, un visādas šitādas būšanas.

— Nu labi, tad varbūt mēs varam aiziet pie viņa? — Kurmis ierosināja.