Greiems Kenets - Vējš vītolos

— N-nu n-nē, vai zini, tas viņam nepavisam vairs nepatiks! — Zurks sāka uztraukties. — Viņš ir tik kaut­rīgs, ka noteikti jutīsies neērti. Pat es nekad vēl neesmu riskējis iet pie Āpša mājās, lai gan mēs esam visai labi pazīstami. Nē, nē, par to nav nozīmes runāt, Āpsis taču mīt pašos Mūžameža dziļumos.

— Lai viņš tur mīt, tas nekas, — Kurmis sprieda,

— tu pats teici, Mūžamežs nemaz nav tik briesmīgs, vai ne?

— J-jā, tā gan, — Žurks izvairīgi atsacīja. — Bet es domāju, mēs taču neiesim tūliņ pat. Nē, nē, tūliņ gan ne. Tas ir tālu, un vasaras laikā Āpsis nemaz nebūs mājās; turklāt viņš var iegriezties pie mums kuru katru dienu, vajag tikai mierīgi pagaidīt.

Un ar to Kurmim nācās samierināties. Bet Āpsis ne­nāca un nenāca, un katra jauna diena atnesa savus prie­kus, un viss palika pa vecam, un tikai tad, kad vasara sen bija pagājusi, kad aukstums un drēgnums, un dub­ļainie ceļi vairāk spieda dzīvot pa iekšu un uzmilzusī upe traucās gar logiem tādā ātrumā, ka smieklīgi būtu pat mēģināt sēsties laiviņā, — tad Kurmja domās atkal iemā­joja pelēkais vientuļnieks Āpsis, kas dzīvoja atšķirti viens pats savā alā Mūžameža dziļumos.

Ziemā Ūdensžurks vairāk tikai gulšņāja vien, agri likās uz auss un vēlu cēlās augšā. Pa īso gaismas brīdi viņš šad un tad uzskricelēja kādu dzejolīti vai paknibi­nājās ar citiem sīkiem mājas darbiem; un vienmēr daži dzīvnieki iegriezās papļāpāt, un tad nu, protams, aizsā­kās garu garās runas, ikviens centās izstāstīt un salīdzi­nāt savus pagājušās vasaras iespaidus ar citu darbiem un vērojumiem.

Kāds gan bagāts laika sprīdis likās aizritējis, kad pārcilāja to atmiņā! Tur bija bezgaldaudz spilgtu redzē­jumu, tik krāsainu, košu! īsta upeskrasta skaistuma parāde cēli aizsoļoja gar acīm, atsedzoties gleznainās ainās, kas svinīgā plūdumā pavērās cita pēc citas. Pirmie nāca mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, purinādami ūdens- spoguļa priekšā vēju samudžinātās krāšņās cirtas, un pašu sejas tad pasmējās pretim no atspulgiem. Kazrozes, klusas un skumjas kā saulrieta mākoņi, centās nepalikt iepakaļ. Tauksaknes — purpura mēļums rokrokā ar baltu — spraucās uz priekšu, lai ieņemtu rindā savu vietu; un beidzot kādurīt mežrozīte nosebojusies, apmul­susi, kautra nostājās visu priekšā, un tad ikviens

zināja — it kā stīgu orķestris to būtu pavēstījis, svinīgiem akordiem pārejot gavotes ritmā, — ka nu ir pienācis jū­nijs. Taču kāds svētku dalībnieks aizvien vēl tika gai­dīts — aitu gans, ko bildinās nimfas, bruņinieks, kuru ilgodamās pie saviem logiem gaida lēdijas, princis, kas ar skūpstu modinās vēl miegā dusošo vasaru dzīvei un mīlestībai. Un, kad vīgriezes — vējainas, smaržīgas — dzintardzeltenos ņieburos viegli aiztecēja puķu pulkā uz savām vietām, svētku uzvedums varēja sākties.

Un kas par jauku izrādi tā bija! Pusmiegainie dzīv­nieki, saritinājušies savās alās, ārā vējam un slapjdraņ­ķim bungojot pa durvīm, atsauca atmiņā vēsos, klusos rītus kādu stundu pirms saullēkta, kad balta migla, bieza kā vāks, klājās pār ūdeņiem; un tad pirmā agrā pelde — cik auksti drebuļi, kāds skrējiens pa krastmalu! — un mirdzošā, gaišā pārvērtība uz zemes un gaisos, pār ūde­ņiem, kad piepeši atkal pie viņiem atnāca saule, pelēcīgums pārtapa zeltā, un uz zemes vēlreiz pie­dzima krāsas. Un vēl tie at­sauca atmiņā diendusas tīksmīgo gurumu zem biezas lapotnes zaļā puskrēslā, kur iestīdza zeltaini gaismas dzīpari un kustējās sau- leszaķīši; un viņi brauca ar lai­vām un peldējās bula pēcpusdie­nās, klejoja pa smilšainiem ceļiem un labības laukiem; un beidzot pienāca garie, vēsie novakari, kad

tik daudz un ilgi tika spriests par dienas gaitām, kad savijās tik daudzas jaunu draudzību saites un kad tik daudzi bīstami un aizraujoši ceļojumi tika iecerēti nāka­majai dienai. Bez gala, bez malas bija ko stāstīt un pār­spriest šinīs īsajās ziemas dienās, dzīvniekiem sēžot pie rūcoša kamīna, un tomēr Kurmim palika pāri daudz brīva laika, un kādu pēcpusdienu, kad Ūdensžurks at­zveltnī pie uguns brīžam snauda, brīžam centās atskaņot dažas vārsmas, kuras nekādi negribēja sabalsoties, dzīv­nieciņam nobrieda lēmums doties ceļā vienam pašam un izpētīt Mūžamežu, un varbūt iepazīties ar misteru Apsi.

Bija auksta, mierīga pēcpusdiena, pār galvu pletās saltas, tēraudpelēkas debesis, kad Kurmis, izslīdējis no siltās viesistabas, izgāja laukā. Zeme visapkārt bija kaila, ne kokos, ne krūmos ne lapiņas, un dzīvnieks saprata — nekad viņš nav varējis tik tālu un dziļi ielūkoties apkār­tējā pasaulē kā šinī vēsajā ziemas dienā, kad daba dus dziļo gadskārtu miegu un šķiet nometusi vispēdējās drā­nas. Birzis un gravas, akmeņlauztuves un visas citas vasarā acij apslēptās vietas, kur zem lapotnes vijās no­slēpumainas ejas un alas, ko pētīt un izlodāt, gulēja atse- gušās pilnīgi kailas, piedāvādamas savus noslēpumus, itin kā lūgdamās, lai šobrīd ikviens ir augstsirdīgs pret viņu nabadzību, līdz tās atkal varēs līksmoties krāšņos maskarādes ģērbos kā agrāk un aizraus, un pievils, un kārdinās ar savām vecajām blēdībām. Tas modināja gan savādu līdzjūtību, gan silti skāra, pat satrauca sirdi. Kur­mim bija prieks, ka viņam mīļa šī neizskaistinātā zeme — tvirta, bez drānām un rotām. Viņam ausa atskārsme par tās kailajiem locekļiem — tie bija skaisti, spēka pilni un vienkārši. Un zemei nemaz nevajadzēja ne siltās āboliņa segas, ne vējā viļņojošu smilgu, ne sargājošu vilkābeļu žogu, un arī skābaržu un gobu kuplumu vislabāk bija nomest nost; un tā garā spirgts un priecīgs Kurmis spa­rīgi soļoja tik uz Mūžamežu, kas drūms un draudīgs pacē­lās viņa priekšā gluži kā tumša klints no ūdens kādā mie­rīgā dienvidzemju jūrā.

Bet nenotika nekas briesmīgs, pirmoreiz ieejot mežā. Zem kājām krakstēja zari, apkrituši stumbeņi stājās ceļā, piepes uz celmiem ņirdza kā smieklīgi ģīmji un pirmajā brīdī pat biedēja ar savu līdzību sen pazīstamām, pusaiz- mirstām sejām, bet tas taču bija interesanti un aizraujoši! Uzmundrināts un sparīgs dzīvnieks līda tik iekšā pašā meža melnumā, un koki spiedās apkārt ciešāk un ciešāk, un alas no visām pusēm mēdījās atbaidošām rīklēm.

Nu viss bija sastindzis klusumā. Tumsa biezēja acīm redzami, milža un klājās gan aizmugurē, gan priekšā, bet gaisma likās aizslīdam projām kā palu ūdeņi.

Tad sāka rādīties viepļi.

Vispirms pār plecu, kā šķita, viņš manīja spocīgu ērmu — sīku velnišķīgu ģīmīti, smailu kā ķīlis, — kas lūsinājās uz viņu no kādas alas. Kolīdz dzīvnieks pagrie­zās un pavērsās pretim, ērms izgaisa.

Kurmis pielika soli, jautrā garā pats sev piesacīdams nesākt nu iztēloties visādus mošķus, citādi miera no tiem vairs nebūs. Viņš pagāja garām vēl vienai alai, tad vēl vienai, vēl, bet piepeši — jā! … nē! … jā! — tiešām sīks vieplis uzzibsnīja niknām acīm no kādas alas un pazuda. Kurmis sastinga … tad saņēma dūšu un gāja tālāk. Un pēkšņi — it kā citādi nemaz nebūtu bijis —- visas alas, gan tuvākās, gan tālākās (un alu bija simtiem), likās, ieguva savus viepļus, kas ik mirkli parādījās un zuda, raidīdami viņam naida un ļaunuma pilnus skatus; un visi viepļi bija niknacaini, velnišķīgi un spici.

Kolīdz es aizietu prom no šīm alām uz upmalu, Kur­mis domāja, te nebūtu vairs neviena viepļa. Dzīvnieks pasviedās nost no takas un ienira biežņā, kur neviens vēl nebija kāju spēris.