Greiems Kenets - Vējš vītolos

gribi šonakt novilkt slapjās drēbes un apgulties sil­tumā, — tā ir mūsu pēdējā iespēja!

Zurks ar skubu metās atpakaļ pie kupenas, izbakstīja to ar milnu, tad mēza prom sniegu, ka putēja vien. Kur­mis arīdzan rakās pa sniegu, vairāk gan tikai paklausī­dams Zurkam, jo viņam likās — draugam galvā kaut kas sagriezies šķērsām.

Kad zvēriņi labu brīdi bija rāvusies vaiga sviedros, Žurka milnas gals nobūkšķēja pret kaut ko dobu. Viņš parakās vēl mazliet, lai pabāztu ķepu un paraudzītu, kas tur ir; tad Zurks uzsauca Kurmim, lai nākot nu palīgos. Un abi divi strādāja, spēkus nežēlodami, līdz viņu darba augļi pilnībā atklājās pārsteigtā, aizvien vēl neticīgā Kur­mja acīm.

Nokalnes sānā, kas iepriekš šķita tikai sniega kupena, bija parādījušās solīda izskata tumšzaļi krāsotas durvis. Tām līdzās karājās tērauda zvana cilpiņa, un zemāk uz nelielas misiņa plātnītes bija glīti iegravēts taisnstūrai­niem lielajiem burtiem, kurus varēja izlasīt arī mēness gaismā:

MISTERS ĀPSIS

No prieka un pārsteiguma Kurmis augšpēdus atkrita kupenā^

— Žurciņ! — viņš vainīgs iesaucās. — Tu esi brī­nums! īsts brīnums, nudien! Nu es to saprotu! Savā gai­šajā galvā tu atklāji to soli pa solim, saprati jau tobrīd, kad es apvēlos un savainoju kāju; tu apskatīji brūci, un tavs atjautīgais prāts uzreiz teica: «Kājskrāpis!» — un tu ķēries klāt un atraki kājskrāpi, nelaimes vaininieku! Bet vai ar to bija diezgan? Nūja, dažs labs varbūt justos it lepns, bet tikai ne tu! Prāts tev turpināja strādāt. «Nu tikai jāatrod kājslauķis,» tu sev piekodināji, «tad būs pie­rādīts, ka mans domu gājiens ir pareizs!» Un, protams, tu atradi kājslauķi. Tu esi tik apķērīgs, ka, liekas, varētu atrast jebko, kas tikai iešaujas prātā. «Ahā,» tu sev teici, «tātad te jābūt durvīm, skaidrs kā diena! Atlicis vienīgi

tās atrakt.» Jā gan, ir gadījies lasīt grāmatās par šādiem atklājumiem, bet nekad nebija nācies kaut ko tādu piere­dzēt īstenībā. Zurciņ, tev būtu jādodas uz turieni, kur tevi spēj pienācīgi novērtēt! Tu vienkārši izšķied savas spējas, dzīvodams starp tādiem kā es. Ak, Zurciņ, ja vien man būtu tāda galva kā tev …

— Bet, tā kā tev tādas nav, — Zurks viņu diezgan asi pārtrauca, — tu, kā man šķiet, sēdēsi te sniegā un p|āpāsi līdz rītam. Rausies tūlīt augšā! Satver labi cieši, re, to zvana cilpu un rausti, cik jaudas, es pa tam uzbun­gošu ar milnu!

Kad Zurks sāka zvetēt pa durvīm ar savu cejabozi, Kurmis palēcās un iekārās zvana cilpā, airēdamies abām kājām pa gaisu krietnā gabalā no zemes; kaut kur tālos alu dziļumos apslāpēti, dobji iedundējās zvana mēle.

Viņi gaidīja vai veselu mūžību, mīņādamies pa sniegu, lai nesaltu kājas. Beigu beigās aiz durvīm varēja sadzir­dēt lēnus, šļūcošus soļus. Kāds laikam nāca, iekāpis pārāk lielās audekla čībās ar galīgi nomītiem papēžiem;

Kurmis pačukstēja to Ūdensžurkam, un — ko jūs domā­jat — kā Kurmis teica, tā arī bija.

Noklaudzēja aizšaujamais, durvis pavērās par dažām collām, un spraugā pavīdēja garš snauķis un divas miega apmiglotas acis.

— Paklau, jūs tur, ja vēlreiz kaut kas tāds atkārto­sies, — ierūcās rupja, aizdomu pilna balss, — es noskai­tīšos pa īstam! Kas jūs esat, ka nedodat dzīvniekam mieru tādā naktī? Runājiet drīzāk!

— Ak, Apsīt! — Žurks iekliedzās. — Ielaidiet mūs, lūdzu! Tas esmu es, Ūdensžurks, un mans draugs Kur­mis, mēs esam sniegos apmaldījušies!

— Ohoi! Zurciņ, manu mīļo zvēriņ! — Āpša balss gluži pārvērtās. — Tūlīt iekšā, rakari tādi! Tavu trakumu,

un kā jūs neesat nosaluši? Nē, nudien! Apmaldīties snieg­putenī! Un vēl Mūžamežā, pašā nakts melnumā! Iekšā, iekšā, ko stāvat!

Lielā steigā klupdami krizdami viens pār otru, dzīv­nieciņi ievēlās alā un ar neizsakāmu prieku un atvieglo­jumu izdzirda aizcērtamies durvis.

Āpsis, ģērbies garos mājassvārkos, ar nomītām šļū­kātām kājās, turēja ķepā platu svečturi; viņš laikam bija taisījies doties pie miera, kad dzīvnieki bija skaļi pietei­kuši savu ierašanos. Āpsis noraudzījās abos no augšas un viegli paglaudīja viņiem galvu.

— Tādā naktī maziem dzīvnieciņiem gan nebūtu īs­tais laiks skraidīt pa āru, — viņš tēvišķi noteica. — Bai-

dos, Zurciņ, ka tās būs tavas kārtējās palaidnības … Bet iesim nu dziļāk, uz virtuvi! Tur pavards vēl kuras, ka prieks, vakariņas lai atradīsies, būs viss, kā nākas.

Kājas vilkdams, ar gais­mekli rokā namatēvs šļūca pa priekšu, un abi mazie viņam se­koja, ar elkoņiem priecīgi pie- grūzdami viens otram; zemze- mes eja — gara, drūma un, jāatzīst, stipri vien aplupusi — ieveda viņus tādā kā centrālajā hollā, no kura varēja neskaidri manīt atzarojamies citus tuneļveida gaiteņus, noslēpumainas alas, kas aizstīdza pazemes krēslībā. Tepat holla sienās bija arī vairākas ailes ar krietnām, stiprām ozola durvīm. Vienas no tām Āpsis atgrūda vaļā, un uzreiz viņus apņēma siltums un plašās virtuves pa­varda liesmu atblāzma.

Virtuvē bija kājām nodeldēts sarkano ķieģeļu klons, plašajā pavardā gailēja degošas šķilas, un abpus ugunij sienas iegropēs slēpās divi omulīgi siltummūrīši, sēdek- līši, pasargāti no visiem caurvējiem. Pa pārim krēslu ar augstiem atzveltņiem abās pusēs pavardam bija ērti sē­dekļi tiem, kas cienīja sabiedrību. Plāna vidu aizņēma garš, vienkāršs dēļu galds uz krusta skrāģiem ar soliem gar abām pusēm. Galda vienā galā, kur stāvēja atbīdīts krēsls, bija redzami Āpša vienkāršās, bet prāvās maltītes pārpalikumi. Virtuves skapī telpas dziļumos mirdzēja tīro šķīvju rindas, pie sijām karājās žāvēti šķiņķi, kaltētu zālīšu saišķi un sīpolu pīnes, un grozi ar olām. Tā vien šķita, te būtu īstā vieta, kur brašiem karotājiem sarīkot krietnas dzīres pēc uzvaras kaujā vai darbā nogurušiem pļāvējiem sanākt un sasēsties kuplā pulkā un ar dzies­mām un līksmību nosvinēt ražas svētkus; te varēja sa­nākt arī pulciņš draugu, kas ciena vienkāršību, pēc pati­

kas apsēsties, iekost, uzvilkt kuplu dūmu un vienā mierā aprunāties. Smaidīdams sarkanām ķieģeļzobu rindām, klons vērās apkvēpušajos griestos; ozola sēdekļi, nodel­dēti garā mūža gaitā, pārmija jautrus skatus; šķīvju virknes skapī šķielēja uz plauktā sasēdinātajiem katliņiem un podiem, un pavarda liesmas spīdinājās un dancoja, mezdamas siltus mirkļus visiem bez izņēmuma.

Āpsis viņus gādīgi nosēdināja uz sola, lai krietni sa­sildās pie uguns, lika novilkt slapjos apavus un drēbes. Tad saimnieks atnesa ciemiņiem šļūkātās un mājassvār- kus, pats apmazgāja Kurmim stilbu ar siltu ūdeni un uzlīmēja uz brūces plāksteri, līdz viss bija gods godam, ja ne vēl labāk. Tā sēžot drošā patvērumā, gaismā un siltumā, beidzot apžuvuši un sasiluši, pret uguni pacel­tām nogurušajām kājām, un dzirdot aiz muguras vilinošu trauku šķindu uz virtuves galda, nedienas pārcietušie dzīvnieki jau sāka domāt, ka drēgnais, neizbrienamais Mūžamežs, palikdams aiz Āpša mītnes durvīm, ir pagai­sis simtu jūdžu tālumā un viss, ko mežā bija nācies pār­ciest, noticis gaistošā nomoda sapnī.

Kad abi dzīvnieciņi bija izkarsējušies silti kā pīrāgi, Āpsis viņus aicināja pie galda, kur bija saklājis vakara maltīti. Jau labu brīdi mazie jutās krietni izsalkuši, bet patlaban, ieraugot galdā saliktos gardumus, vairs palika tikai viens jautājums — pie kā vispirms ķerties klāt, jo viss izskatījās tik garšīgs, ka nevarēja saprast, ko ēst uzreiz, ko atlikt uz beigām. Ilgi nebija iespējams ne vārdu pārmīt, un, kad valodas pamazām atsākās, tās nebija visai raitas — kā jau tad, kad runā ar pilnu muti. Bet Āpsis to nelikās manām, nepievērsa uzmanību arī tam, ka mazie dzīvnieki ēda, ar elkoņiem uzklupuši uz galda, un runāja abi reizē. Lielais dzīvnieks pats sabiedrībā ne­rādījās un turējās pie atziņas, ka tie ir tādi uzvedības sīkumi, kam nav būtiskas nozīmes. (Mēs, protams, zinām, ka Āpsim nebija taisnība, ka viņam pārāk šaurs redzes­loks, jo uzvešanās ir ļoti svarīga lieta, tikai vajadzētu pārāk daudz laika, lai to šeit izskaidrotu.) Āpsis sēdēja