Greiems Kenets - Vējš vītolos

savā krēslā galda galā un brīžam vien saprotoši pamāja ar galvu, kad abi mazie stāstīja savus piedzīvojumus, un nekas viņu nepārsteidza un nesatrauca, un ne reizi viņš neiekrita starpā ar izsaucieniem: «Tā jau es domāju!» — vai arī: «Un ko es jums sacīju?» — un arī neizteica aizrā­dījumus, ka būtu vajadzējis rīkoties, lūk, tā un šitā, bet nevis darīt, redz, šādi.. . Kurmim lielais dzīvnieks tādēļ it labi iepatikās.

Kad vakariņas beidzot bija galā un ikviens jutās pie­ēdis tik pilnu vēderu, cik pieklājīgam dzīvniekam tas vispār pieļaujams, un kad varēja beidzot uzšķaudīt visām vella bēdām un raizēm, viņi salasījās ap gailējošām og­lēm, kas bija izdegušas no lielajām malkas šķilām, un domāja, cik jauki būt nomodā tik vēlu naktī ar tik pilnu punci, būt citiem nepakļautam un brīvam; un pēc tam, kad dzīvnieki bija papļāpājuši kādu brīdi par šo un to, Āpsis sirsnīgi ieteicās:

— Bet nu pastāstiet, kas jauns jūsu pusē! Kā sviežas vecajam puikam Krupim?

— Ai, jo tālāk, jo trakāk, — Zurks drūmi teica, un Kurmis, uzrāpies uz sola, uguns atblāzmā gozēdamies, papēžus izslējis augstāk par degunu, centās izlikties pa­galam skumīgs. — Atkal apmeta kūleni, nupat pagājšne-

dēļ, turklāt smagi. Krupis jau ir kā uzburts uz braukšanu, lai gan viņam galīgi nav šofera dotību. Būtu salīdzis sev kādu nosvērtu, kārtīgu dzīvnieku, kas to lietu prot, maksā­jis tam pieklājīgu algu un ļāvis rīkoties — viss būtu gods godam. Bet nē, viņš ieņēmis galvā, ka ir dievišķīgs auto­braucējs kopš dzimšanas un ka neviens viņam neko nevar iemācīt; viss pārējais tad nāk pats no sevis.

— Cik viņam to ir bijis? — Āpsis apmācies vaicāja.

— Avāriju vai mašīnu? — jautāja Žurks. — Ak jā, tas jau viens pīpis, ja runā par Krupi. Sī ir septītā. Kas attiecas uz pārējām .. . Vai atceraties viņa ratnīcu? Tā ir piekrauta pilna, burtiski piebāzta līdz jumtam ar auto­mobiļu lūžņiem, dzelžu gabaliem, ne lielākiem kā jūsu cepure! Tāds, lūk, ir pārējo sešu liktenis … cik nu te vispār var vainot likteni.

— Viņš jau trīs reizes bijis slimnīcā, — iesprauda Kurmis. — Un kādas soda naudas viņam vajadzējis mak­sāt — dieviņ tētiņ!

— Jā, te ir ko palauzīt galvu, — Zurks turpināja. — Krupis ir bagāts, mēs visi to zinām, bet viņš tomēr nav miljonārs. Un viņš ir bezcerīgi vājš autovadītājs, neievēro ne likumus, ne noteikumus. Vai nu viņš lauzīs kaklu, vai izputēs — viens no diviem, agrāk vai vēlāk. Apsīt! Mēs esam viņa draugi; vai mums nebūtu kaut kas jādara?

Āpsis uz brītiņu iegrima domās.

— Redziet, kas par lietu, — beidzot viņš diezgan cieti sacīja. — Jūs taču, protams, zināt, patlaban es neko ne­varu darīt.

Abi draugi tam piekrita, pilnīgi viņu saprazdami. Jo saskaņā ar dzīvnieku likumiem nav domājams, ka klusajā ziemas sezonā kāds varētu uzsākt lielus, varonīgus dar­bus vai vismaz mēreni pastrādāt. Visi dzīvnieki ir apmie­gojušies, daži arī patiešām guļ. Visi pakļauti laika mai­ņām, cits vairāk, cits mazāk; visi atpūšas no spriegajām dienām un naktīm, kad ikviens muskulis tika bargi pār­baudīts un kad nācās darboties ar pilnu sparu.

— Nu, tad ir labi, — Āpsis turpināja. — Bet, kad pa

īstam pienāks gadalaiku grieži, naktis saruks īsākas … nu, un tā uz rīta pusi, tumsiņā, mostoties no miega, tu jūti nemieru un gribas celties, iet un strādāt līdz ar sau­les lēktu, ja ne vēl agrāk … jūs taču saprotat!

Abi dzīvnieciņi pamāja dziļā nopietnībā. Viņi to sa­prata!

— Jā, un tad, — Āpsis runāja tālāk, — mēs … tas ir, mēs abi un mūsu draugs Kurmis, mēs visi trīs Krupi stingri paņemsim priekšā! Mēs necietīsim nekādas muļ­ķības! Mēs vedīsim viņu pie prāta, ja vajadzēs — ar varu! Mēs iztaisīsim viņu par apzinīgu Krupi. Mēs .. . Zurciņ, vai tu jau guli?

— Nē, nē! — Zurks atsaucās, iztrūkdamies no snau­diena.

— Pēc vakariņām viņš jau pāris trīs reizes ir aizsnau­dies, — Kurmis smējās. Pats viņš jutās itin sprigans un mundrs, lai arī nemācētu pasacīt, kāpēc. Iemesls, zināms, bija tāds, ka Kurmis, būdams īsts zemzemes iemītnieks, pazemē dzimis un uzaudzis, Āpša mājoklī jutās it omu­līgi, tikpat kā savās mājās, turpretim Ūdensžurkam, kurš bija radis gulēt istabā ar logu uz vējā čalojošo upi, šejie­nes gaiss, dabiski, likās pārlieku kluss un nospiedošs.

— Jā, laiks doties pie miera, — Āpsis teica, celdamies no krēsla un sameklēdams gaismekļus. — Nāciet, es ierā­dīšu jums istabu. Un rīt no rīta izgulieties pēc sirds pati­kas, brokastis varat ieturēt, kad vien vēlaties.

Āpsis ieveda viņus plašā, garenā telpā, kuru acīmre­dzot izmantoja gan kā guļamistabu, gan kā pārtikas noliktavu. Pusi platības aizņēma dzīvnieka barības krā­jumi, tos redzēja izvietotus visapkārt — tur bija ābolu, rāceņu un tupeņu kaudzes, grozi, līdz malām pilni ar riekstiem, trauki ar medu —, taču abas baltās gultiņas brīvajā grīdas laukumā izskatījās mīkstas un aicinošas un uzklātie linu palagi, lai gan vienkārši un raupji, bija tīri un tīkami smaržoja pēc lavandas; un Kurmis ar Udensžurku, vienā mirklī izlēkuši no drēbēm, metās zem segas ar vislielāko baudu un apmierinājumu." '

Izmantodami namatēva laipno at­ļauju un piekodinājumu, abi dzīvnieki otrā rītā nokāpa uz brokastīm ļoti vēlu; virtuvē uguns kurējās rūkdama un pie galda sēdēja divi ežulēni, ēz­dami no koka bļodiņām auzu biez­putru. Ežubērni nolika tūdaļ karotes, piecēlās un rātni nolieca galviņas.

— Ak, nu sēdiet, sēdiet vien un ķerieties atkal pie biez­putras! — Ūdensžurks laipni sacīja. — Kā jūs te, divi tādi jaunekļi, esat gadījušies? Sniegos apmaldījāties, vai?

— Jā, ser, tā bija gan, — vecākais godbijīgi atbildēja. — Mēs ar mazo Billiju gājām uz skolu, meklējām ceļu … mamma tā lika, lai kāds laiks … un tā mēs aizmaldījā- mies, ser, un Billijs nobijās un sāka raudāt — viņš vēl mazs un zaķpastala. Un beigās tā iznāca, ka mēs bijām pie mistera Āpša sētasdurvīm un uzdrīkstējāmies pieklau­vēt, jo misters Āpsis … viņš ir labs, visi to zina …

— Nu man viss skaidrs, — Žurks teica, nošņāpdams dažas šķēles no šķiņķa, un Kurmis pa to brīdi iesita pannā olas. — Un kāds ārā laiks? Nesaki tik daudz «ser», — viņš vēl piebilda.

— Briesmīgs laiks, ser, briesmīgi dziļš sniegs, — ežulēns stāstīja. — Šodien džentlmeņi nevar iet laukā, tādi kā jūs.

— Kur tad Āpsis? — Kurmis ieteicās, uzlicis uz uguns kafijas kannu.

— Saimnieks aizgāja uz savu darba istabu, ser, — ezītis skaidroja. — Viņš piesacīja, ka šorīt būšot sevišķi aizņemts un viņu nekādā ziņā nedrīkstot traucēt.

Šāds izskaidrojums ikvienam no klātesošajiem, jāat­zīst, bija pilnīgi saprotams. Patiesība, kā jau zināms, ir tāda: pusgadu rosīgi strādājot, raujoties pilnā sparā un otru pusgadu aizvadot snaudienā vai īstā ziemas guļā, savā miega periodā tu nevari allaž aizbildināties ar gul- šņāšanu, kad ciemiņi mājās vai kāds darbs paveicams. Tāda atruna kļūst apnicīga. Un dzīvnieki itin labi to

saprata, ka namatēvs, ieturējis sātīgas brokastis, ir aiz­gājis uz savu kabinetu, atlaidies mīkstā sēdeklī, kājas sacēlis uz otra krēsla, acīm pārsedzis iesārtu kabatlaka­tiņu un tādā kārtā kļuvis «ļoti aizņemts» — kā parasti šinī gadalaikā.

Spalgi ietrinkšķējās ārdurvju zvans, un Ūdensžurks, kas bija noķēpājies taukains ar sviestainajām grauzdiņ- maizēm, aizsūtīja Billiju, mazo ežupuiku, paraudzīt, kas gan tur varētu būt. Pēc brītiņa priekšnamā kāds smagi nodauzīja sniegu no kājām; Billijam nopakaļ virtuvē ienāca Ūdrs un ar skaļu, sirsnīgu sveicienu metās apskaut Ūdensžurku.