Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Tā vien šķiet, ka priekšā būs ciemats, — Kurmis domīgi minēja un palēnināja soli, jo iemītā sliede jau pirmīt bija kļuvusi par taku, taka par lauku ceļu, un pat­laban tas uzveda uz īsta, bruģēta lielceļa. Dzīvniekiem it nemaz nepatika ciemati; viņu pašu lielceļiem, kas saza­rotā rakstā sedza šo zemi, bija savi neatkarīgi virzieni, tie neveda ne uz baznīcām, ne uz pasta kantoriem, ne uz krogiem.

— Tas nekas, — Žurks mierināja, — ziemā cilvēki ap šo laiku ir salīduši istabās un sasēdušies ap kamīniem — gan vīri, sievas un bērni, gan arī suņi un kaķi. Mēs tiksim cauri ciematam bez bēdu, mēs varam pat, ja tu gribi, palūkoties pa logiem un pavērot, ko šie tur iekšā dara.

Kad zvēriņi, mīkstiem soļiem tecēdami pa plāno, pū­kaino pirmo sniegu, sasniedza ciematu, strauji tumstošā decembra nakts to jau ietina melnos autos. Tikpat kā neko vairs nevarēja redzēt, vien ielas abās pusēs no lampām vai kamīniem tumšajā ārpasaulē pa logu rūtīm krita oranžsarkanas gaismas četrstūrīši. Lielum liela daļa zemo sīkrūšu lodziņu bija bez aizkariem, un skatītājam no āra bija labi redzami māju iemītnieki — tie vai nu sēdēja pie galda, dzerdami tēju, vai strādāja kādu rok­darbu, vai arī sarunājās smiedamies un žestikulēdami, un ikviens darbojās ar tādu izteiksmīgu grāciju, kādu varētu

tikai vēlēties skoloti aktieri, ar to dabisko iznesību, kāda parādās vienīgi tad, ja cilvēks nezina, ka viņu novēro. Sev par prieku virzīdamies no viena skatu loga pie otra, abi zvēriņi, paši vēl tik tālu no mājām, ar ilgu pilnām acīm noraudzījās cilvēkos — kā tie noglāsta kaķi, kā paceļ un aiznes uz gultu samiegojušos bērnu vai kā noguris vīrs pastiepj roku un uz gruzdošas pagales gala izdauza pīpi.

Bet tad viņi ielūkojās kādā sīkā lodziņā ar aizvilktiem aizkariem, kuri naktī šķita gluži caurspīdīgi, un tur mājas iekšējā pasaule, norobežota ar sienām un logsegu, sevī aizmirsusies un izslēgusies no lielās, draudīgās ārpasau­les, likās pulsējam visdzīvāk. Cieši pie baltā aizkara bija redzams putnu būrītis, tas izgaismojās skaidri jo skaidri — stieplītes, laktiņa un pārējais, viss tik labi saskatāms, pat apknābātais vakardienas cukura graudiņš. Uz laktiņas būrīša vidū tupēja tā pūkainais iemītnieks, galvu dziļi ievilcis uzboztās spalviņās; putniņš bija tik tuvu, ka, likās, to varētu noglāstīt, ja vien pastieptu roku,

pat uzbužināto spalvu galiņu smalkais dzēlums skaidri izcēlās uz gaismā kūstošā aizkara. Kamēr viņi tā lūkojās, būrī snaudošais gaisa lidonis nemierīgi sakustējās, atmo­dās, noskurinājās un pacēla galvu. Viņi noskatījās, kā tas atvāza mazo knābīti, plati nožāvājās kā tāds miega- lācis, tad ievilka atkal galviņu plecos, uzbužinātās spal­viņas līgani nosēdās, sastinga . .. Asa vējbrāzma iecirtās viņiem aiz apkakles, ar saltām krusas adatiņām iedzēla skaustā un pamodināja no sapņainā stinguma, un zvēriņi apjauta, ka pirkstgali gluži nosaluši, kājās salijis sma­gums, bet līdz viņu pašu mājām vēl nogurdinošs ceļa gabals.

Tūlīt aiz ciemata, kad aizmugurē strauji pagaisa bei­dzamās mājas, no visām pusēm gājējus apņēma ar pazīs­tamām lauku smaržām pievilgusī tumsa, un viņi sasparo­jās pēdējam lielajam stiepienam, īstajam mājupceļam, kurš, kā zināms, noved pie mērķa, noslēdzas ar durvju aizbīdņa klaudzienu, steigā iekurtu kamīnu un pierasto lietu laipnajām sejām, kas mūs apsveic kā ilgā prombūtnē klīdušus tāljūru braucējus. Klusēdami, katrs savās do­mās iegrimuši, dzīvnieki tecēja vienmērīgi uz priekšu. Kurmis domāja galvenokārt par vakariņām, jo nakts bija melna kā ogle un apvidus gluži svešs; viņš tikai uzticīgi tipināja pa Žurka pēdām, pilnīgi paļaudamies uz draugu. Bet Ūdensžurks tecēja gabaliņu priekšā, plecus, kā pa­rasti, mazliet uzrāvis, acis pievērsis pelēksnīgajai, tais­najai ceļa lentei un pavisam aizmirsis nabaga Kurmi, kuru pēkšņi sasniedza pavēlošs signāls; tas ķēra dzīv­nieku kā zibens spēriens.

Mums — citādām būtnēm, kuras jau zaudējušas fi­zisko sajūtu smalkumu, nav pat atbilstošu vārdu, ar ko varētu izsacīt, kā dzīvnieki sazinās ar apkārtējo vidi, gan dzīvo, gan nedzīvo; mēs tikai varam pasacīt, piemēram, «viņš saoda», ietverot šinī vārdā visu to smalko uztveres nianšu kopumu, kas dienu un nakti liek drebēt dzīvnieka nāsīm, kas viņu aicina, mudina, brīdina un attur. Kāds no šiem noslēpumaini smalkajiem signāliem, nākdams it

kā no tukšuma, nakts tumsā sasniedza Kurmi, mijām, siltām trīsām izskrēja caur augumu vēl un vēlreiz, lai gan dzīvnieks nemaz nespēja mirklī skaidri atģist, kas tas īsti bija. Dzīvnieks apstājās kā iemiets, snaikstīja degunu uz vienu pusi, uz otru, cenzdamies kaut reizi vēl notvert sīko signāla drīksniņu, telegrāfisko plūsmu, kas tik spēcīgi bija viņu satraukusi. Viens mirklis — viņš atkal to uzķēra, un šoreiz smaržai līdzi atvēlās atmiņas kā palu ūdeņi.

Mājas! Lūk, ko nozīmēja šis liegais aicinājums, gaisā vibrējošie smalkie pieskārieni, neredzamās mazās rociņas, kas, likās, bīdīja un stūma, un vilktin vilka — turpu, turpu! Ak vai, tās taču kaut kur tepat līdzās, vecās, labās mājas, ko viņš tādā steigā toreiz bija pametis un nekad vairs nebija uzmeklējis kopš tās dienas, kad pirmo reizi bija ieraudzījis upi! Un tagad tās sūtījušas savus izlūkus un vēstnešus, lai tie gūstītu viņu un vestu atpakaļ. Kopš aizbēgšanas tanī gaišajā saules rītā viņš tās labi ja vis­pār kādreiz bija pieminējis — tik ļoti viņu bija aizrāvusi jaunā dzīve ar saviem priekiem, pārsteigumiem, vilino­šiem piedzīvojumiem un atklājumiem. Bet patlaban līdz ar veco atmiņu viļņiem mājas tik skaidras atdzīvojās acu priekšā, atnāca pie viņa caur tumsu! Applukušas, patie­šām, un šauras, un nabadzīgi mēbelētas, tomēr tās bija viņa mājas, kuras viņš pats sev iekārtojis un kurās tik laimīgs mēdza atgriezties pēc dienas darbiem. Un mājas acīmredzot arī bijušas laimīgas ar viņu; tagad tām nav saimnieka, tās vēlas viņu atpakaļ un tālab sūta smaržu vēstis — skumjas, pārmetumu pilnas, taču bez dusmām un rūgtuma, tik ar smeldzīgu atgādinājumu, ka mājas te ir un gaida . ..

Aicinājums bija skaidrs, nepārprotams. Viņam jā­klausa, tūlīt, bez kavēšanās jāiet uz savām mājām!

— Žurciņ! — viņš iekliedzās, pilns priecīga satrau­kuma. — Apstājies! Nāc atpakaļ! Ātrāk, es gaidu!

— Nu, ko tu, Kurmīt, pieliec soli! — Žurks uzmundri­noši atsaucās un naski čāpoja tālāk.

— Apstājies, Zurciņ, lūdzu! — nabaga Kurmis lielās sirdssāpēs žēli sauca. — Kā tu nesaproti! Tās ir manas mājas, manas vecās mājas! Es nupat saodu smaržu, tās ir tepat tuvumā, pavisam, pavisam tuvu! Man jāiet turp, es nevaru citādi, nevaru! Ak, Zurciņ, griezies atpakaļ! Lūdzu, lūdzu, nāc atpakaļ!

Ūdensžurks tobrīd jau bija krietnā gabalā, pārāk tālu, lai skaidri saprastu, ko tas Kurmis klaigā, — tik tālu jau, ka nesaklausīja sāpīgo lūgumu drauga balsī. Turklāt Zurks saspringti pētīja, kāds būs laiks, jo viņš arī bija saodis kaut ko … kaut ko aizdomīgu — it kā taisītos snigt.

— Kurmi, mēs patiešām vairs nevaram kavēties! — viņš uzsauca, pagriezies atpakaļ. — Vienalga, ko tu tur esi atradis, mēs atnāksim pēc tā rītu! Bet tagad mēs ne­drīkstam apstāties — vēls jau, un tūlīt sāks atkal snigt, un es vairs īsti nezinu ceļu! Te vajadzīgs tavs smalkais deguns, Kurmi, skrien ātrāk šurp, esi tik labs! — Un, atbildi nemaz nesagaidījis, Ūdensžurks pielika soli.