Greiems Kenets - Vējš vītolos

Acis Kurmim spīdēja vien, uzlūkojot visu šo mīļo man­tību; viņš skubināja Žurku iet iekšā, aizdedza priekšnamā lampu un slepšus pārlaida skatienu savai mītnei. Vispāri klājās bieza putekļu kārta, pretī dvesmoja ilgi nekoptas mājas pamestība un tukšums; te bija šauri un nabadzīgi, viss apbružāts un noplušķojies … un zvēriņš sakņupa priekšnama krēslā, ar ķepām aizsegdams acis.

— Va-ī, Zurciņ! — viņš izmisis ievaidējās. — Kālab man vajadzēja to darīt? Kāpēc es tevi atvilku šai naba­dzīgajā, aukstajā alā, un vēl naktī, kad tu varētu būt jau upeskrastā, savā skaistajā mājoklī, un sildīt pēdas pie sprakšķoša kamīna savu jauko, pierasto lietu vidū?

Taču Zurks nemaz neklausījās tādos puņķainos paš­pārmetumos. Viņš šaudījās pa māju kā divi deviņi, atrau­dams vaļā visas durvis, izošņādams skapjus un pielie­kamos, iedegdams lampas un svečturus un izlikdams tos pa malu malām.

— Kāda lieliska mājiņa! — viņš priecīgi sauca. — Tik ērta! Tik spīdoši izplānota! Viss pa rokai, un viss savā vietā! Mēs sarīkosim te līksmu vakarēšanu. Bet vispir­mām kārtām jāiekur uguns, un par to parūpēšos es, jo Zurks vienmēr zina, kur kas atrodams. Ahā, šī te būs viesistaba! Nu brīnišķīgi! Un tā ir tava paša izdoma — šīs mazās guļamlāviņas sienas iedobumos? Pamatīgi! Tā, bet nu es aizskriešu pēc malkas un oglēm, un tu, mīļo draudziņ, ķeries pie putekļu lupatas — tā ir virtuves ska­pīša apakšējā atvilktnē —, pacenties mazliet uzpost visu šo mantību! Ar steigu, veco zēn!

Sava jūsmīgā drauga iedrošināts, Kurmis ņēmās cik vien spēdams slaucīt un spodrināt māju, bet Zurks pa tam šaudījās iekšā ārā, stiepdams kurināmo, un spožas liesmas drīz vien rūkdamas skrēja skurstenī. Viņš uzsauca Kurmim, lai nāk nu sasildās, taču dzīvniekam atkal bija

melnais brīdis — Kurmis bija apkritis uz dīvana un ga­līgā izmisumā aizsedzis seju ar putekļu lupatu.

— Žu-urciņ, — viņš gaudulīgi vilka, — ar ko lai es tevi pabaroju, nabaga nosalušo, izsalkušo un piekusušo dzīvnieku? Man nav ko tev dot, it nekā … ne kripatiņas!

— Kas tu par puiku, ka nolaid rokas? — Zurks pār­meta. — Pag, es tikko manīju uz virtuves skapīša kon­servu nazi, un ikviens zina, ka turpat tuvumā tad jābūt arī kādai sardīņu bundžai. Saņemies, nāc līdzi, sākam pārtikas medības!

Un tā viņi uzsāka mērķtiecīgu pārtikas sagādi, pār­meklēdami katru skapīti, izraudami ikvienu atvilktni. Iznākums nemaz nebija peļams, lai gan, jāatzīst, to va­rēja vēlēties arī labāku: sardīņu bundža, kārba ar sau­siņiem, gandrīz vēl pilna, un staniolā ietīta žāvētā desa.

— Lūdzu, sanāk īsts mielasts! — sakrāvis atradumus uz galda, Zurks novērtēja. — Es zinu, dažs labs dzīvnieks atdotu diezin ko, lai varētu šovakar sēsties kopā ar mums pie šī galda!

— Bet maizes nav! — Kurmis žēlīgi pūta. — Nav sviesta, nav …

— … nav zosu aknu pastētes, nav šampanieša … — Zurks smaidīdams turpināja. — Ahā, man kaut kas

iešāvās prātā. Kas tās par durtiņām tur pašā gaiteņa galā? Pagrabs, kā gan citādi! Pacieties mirklīti!

Zurks metās uz pagraba durvīm un drīz vien atgrie­zās, mazlietiņ gan nosmērējies, bet katrā rokā pa alus pudelei un padusēs — vēl pa vienai.

— Izrādās, Kurmīt, tu esi īsts uzdzīvotājs! — Zurks piezīmēja. — It neko tu sev neliedz. Šī nudien ir pati izcilākā mājiņa, kādā man gadījies būt! Saki, lūdzu, — kur tu ņēmi šīs gravīras, kas dzīvokli dara tik mājīgu? Nav nekāds brīnums, draudziņ, ka tev sava mītne tik mīļa. Kā tev izdevās tādu mājokli dabūt gatavu? Pastāsti par visu to kaut ko vairāk!

Kamēr Zurks lika galdā šķīvjus, nažus, dakšiņas un sinepes — tās viņš iejauca olu trauciņā —, Kurmis, kam krūtis gan vēl spieda pirmītējo pārdzīvojumu smagums, ņēmās stāstīt, iesākumā kautrīgi, pabailīgi, bet drīz iekšēji atdzīvodamies un iejuzdamies, kā izplānots tas un radies šis, un kā to dabūjis gatavu ar necerētu manto­jumu no krustmātes puses, un tas atkal esot laimīgs atradums, izdevīgs pirkums; bet, lūk, šīs mantas iegādā­tas tikai ar stingru taupīšanu, dzīvojot, tā teikt, «bez liekām izdošanām». Galu galā zvēriņš tiktāl atguva labo omu, ka nu vajadzēja iet un acīm apmīļot savu mītni un mantiņas, un tad bija jāņem rokā lampa un pa īstam viss jāizrāda un jāizstāsta ciemiņam, gluži aizmirstot tik ne­pieciešamās vakariņas; un Ūdensžurks, ciezdams gan briesmīgu izsalkumu, bet cenzdamies to neizrādīt, no­pietni māja ar galvu, apskatīja visu ar sarauktu pieri un laiku pa laikam, kad radās izdevība, iesprauda no savas puses: — Brīnišķīgi! — un: — Jā, tas ir ko vērts!

Beigās tomēr ciemiņam izdevās aizvilināt namatēvu pie galda, bet, kolīdz Zurks visā nopietnībā bija sācis darboties ar konservu nazi, no pagalma puses atjundīja aizdomīgi trokšņi — it kā sīki solīši tipinātos pa grantēto celiņu un iemurdētos smalkas, satrauktas balstiņas; un tad līdz viņiem nonāca aprautas frāzes:

— … nu, stājieties rindā … Tomij, lākturi pacel

drusku augstāk … iztīriet rīkles, un neklepot vairs, kad es noskaitīšu: viens, divi, trīs … kur mazais Bils? … nāc šu, visi jau gaida …

— Kas tad tur? — pametis sardīņu kārbu, Žurks ausījās.

— Man domāt, tie būs lauka pelēni, — Kurmis ar lepnumu atbildēja. — Ap šo laiku tie parasti staigā ap­kārt, uzstādamies ar ziemassvētku dziesmām. Mūspusē pelēni ar to nodarbojas no laika gala. Un manai mājai viņi nekad nepaiet garām, allaž iegriežas pasērst arī Kur- mjagalā; un tad es tos pacienāju ar karstu tēju, dažreiz arī ar vakariņām, ja varu to atļauties. Un, klausoties viņu dziedāšanā, vecie laiki atkal uzaust acu priekšā …

— Ejam paskatīties! — Zurks iesaucās, pietrūkās un metās pie durvīm.

Kad viņi tās atrāva vaļā, skatienam atklājās patiesi piemīlīga aina. Blāvas raga lāktura gaismas apspīdēti, sakārtojušies puslokā, pagalmā stāvēja kādi astoņi vai desmit lauka pelēni ar sarkanām vilnas šallēm ap kaklu, priekšķepām dziļi kabatās, sīki mīņādamies, lai sasildītos. Spīdīgām pērļu actiņām tie kautri pavērās cits uz citu, klusi iespurgdamies un šņaukādamies, un ar mētelīšu pie­durknēm izteiksmīgi norausdami gar degunu. Durvīm

atveroties, kāda no vecajām pelēm ar lākturi rokā patla­ban skaitīja: — Nu tad: viens, divi, trīs! — un tai pašā mirklī gaisā ietrīsējās viņu smalkās, pīkstīgās balstiņas, izlocīdamas kādu no veco laiku ziemassvētku dziesmām, ko sacerējuši peļu pelēkie senči, klīzdami pa salā sastin­gušām ziemas papuvēm vai, glābjoties no sniegputeņa, salīduši pazemē un saritinājušies uz mūrīša; vēlāk tās dzirdēja dziedam ziemassvētku vakaros arī dubļainās ielās zem apgaismotiem logiem.

ZIEMASSVĒTKU DZIESMA

Ļaudis it visi šai aukstajā laikā, jūs, Savas durvis jo plaši jums atdarīt būs, Gan vējš namā ieskries un sniegs līdzi grūs, Pie pavarda guns, lūdzu, ielaidiet mūs! Lai priecīgs jums austošais rīts!

Stāvam še salā un putenī stinguši mēs, Berzējam ķepiņas, mīņājam kājas, jo vēss; No sensenas tālienes nākam jums sveicienus nest, Jums, kas pie uguns, bet aukstumā — mēs. Lai priecīgs jums austošais rīts!

Jau pusnakts bij pāri, uz rītu jau pavērsās nakts, Te piepeši ceļu mums rādīja zvaigzne kā sākts, Tā lieglaimi lēja un svētību deva turklāt, To svētību — rītdienai, nākotnei — vēl simtkārt. Lai priecīgs jums austošais rīts!