Greiems Kenets - Vējš vītolos

Tas notika gaišā, saulainā rītā pašā vasaras sākumā; upe bija atgriezusies savos krastos un atguvusi parasto plūdumu, un balta saule, tā vien likās, ar staru stīgām

vilka no zemes un stiepa uz savu pusi itin visu, kas tiecās asnot un zaļot, un kuplot. Uzcēlušies līdz ar gaismiņu, Kurmis un Žurks bija aizņemti darbos, kas saistīti ar laivām un ūdeņu sezonas atklāšanu; zvēriņi krāsoja, la­koja, pielaboja airus un sēdekļus, meklēja pazudušos āķus un cemmes un visādas citādas lietas; patlaban viņi abi sēdēja Žurka mazajā viesistabā, beigdami ēst bro­kastu un dedzīgi pārrunādami šīsdienas nodomus, kad pie ārdurvīm kāds smagi pieklauvēja.

— Velns lai parauj! — iesaucās Zurks, kurš bija noķē- pājies ar mīksti vārītu olu. — Esi tik labs, Kurmīt, paska­ties, kas tur ir, tu esi paēdis.

Kurmis aizgāja atvērt, un Ūdensžurks dzirdēja viņu iekliedzamies aiz pārsteiguma. Tad atsprāga viesistabas durvis, un Kurmis ar lielu godbijību svarīgi pieteica:

— Misters Āpsis!

Tas bija tiešām kaut kas nedzirdēts, ka Āpsis ierastos pie viņiem oficiālā vizītē vai vispār pie jebkura cita dzīv­nieka! Viņš bija allaž jānoķer, kad vajadzība spieda, jāpa­mana klusu slīdam kaut kur gar dzīvžogu agri rītā vai vēlu vakarā, vai arī viņu izdevās kādreiz sastapt mājās

pašos Mūžameža dziļumos, bet nokļūt tur, tas jau bija sarežģīts pasākums.

Āpsis smagi ielāčoja istabā un apstājās, nopietnu skatu lūkodamies abos dzīvniekos. Zurkam nokrita uz galda karotīte, ar ko viņš ēda olu, un pavērās mute.

— Tā stunda ir situsi! — Āpsis beidzot svinīgi sacīja.

— Kāda stunda? — Zurks nemierīgs saausījās, uz­mezdams acis kamīna pulkstenim.

— Kam tā ir situsi, tā būtu labāk jautājis, — Āpsis atbildēja. — Krupim, kuram gan citam! Krupim tā stunda ir situsi! Es teicu, ka saņemšu viņu stingri rokās, kolīdz ziema būs cauri, un šodien es eju to izdarīt!

— Krupim tā stunda situsi, nu, protams! — Kurmis sajūsmā iesaucās. — Urrā! Es tagad atceros! Mēs iztai­sīsim viņu par apzinīgu Krupi!

— Kā man vakarnakt no drošiem avotiem kļuva zi­nāms, — sēzdamies atzveltnī, Āpsis turpināja, — taisni šorīt Krupjapilī atkal ierodas jauns, sevišķi spēcīgs auto­mobilis — uz izmēģināšanu, ar tiesībām sūtīt to atpakaļ. Iespējams, šo pašu brīdi Krupis jau tērpjas tajos briesmī­gajos kankaros, kas viņam tā patīk un kas . .. samērā pieklājīgu Krupi pataisa par gatavo sprukstiņu, kuru ieraugot vien īstam dzīvniekam vai trakam jāpaliek. Iekams nav par vēlu, mums jāiet un kaut kas jādara. Jūs abi tūlīt nāksiet man līdzi uz Krupjapili, un Krupja glāb­šanas operācija sāksies!

— Jums pilnīgi taisnība! — trūkdamies kājās, Zurks iekliedzās. — Mēs izglābsim nabaga nelaimīgo dzīvnieku! Mēs atgriezīsim zudušo avi. Kad mēs to paveiksim, viņš būs pilnīgi pārvērties, tāds Krupis, kāds agrāk nekad nav bijis!

Ar Apsi priekšgalā viņi izgāja uz lielceļa un devas piepildīt savu cēlo misiju. Kad dzīvnieki ir vairāki kopā, viņi iet stingrā, nemainīgā kārtībā — virtenē cits aiz cita —, nevis klīst, izpletušies pa visu ceļu, tā ka pēkšņu briesmu vai nelaimju gadījumā nav iespējams sniegt palī­dzību un atbalstīt citam citu.

Sasnieguši Krupjapils ceļa galu, viņi ieraudzīja — kā Āpsis jau bija paredzējis — mājas priekšā stāvam jaunu, spīdīgu, varenu, spilgti sarkanu automobili. Kad dzīvnieki vairs nebija tālu no namdurvīm, tās atsprāga vaļā visā platumā un pats misters Krupis — aizsargbrilles uz de­guna, žokejcepure galvā, getras kājās, milzīgs platmē- telis mugurā — gāzelēdamies nāca lejā pa kāpnēm, vilk­dams rokās autobraucēja cimdus.

— Hei, puikas! Nāk tik šurpu! — viņus pamanījis, dzīvnieks sajūsmā iebrēcās. — Jūs ierodaties kā saukti, lai kopā ar mani dotos vienā varenā … var … ē-ē … va . ..

Brašā valoda sastomījās un noplaka, ieraugot cieto, nepielūdzamo izteiksmi drūmi klusējošo draugu sejās, un ielūgums uz kopīgu braucienu aizķērās, līdz galam neizsacīts.

Āpsis smagiem soļiem uzkāpa lievenī.

— Vest iekšā! — viņš stingri teica saviem biedriem.

Kad Krupi, kurš protestēja un turējās pretī, iedabūja

pa durvīm, Āpsis griezās pie šofera, dodams norādījumus, ko darīt ar jauno automobili.

— Man ļoti žēl, — viņš teica, — bet jūsu pakalpojumi šodien vairs nebūs vajadzīgi, misters Krupis ir grozījis savus nodomus. Viņš negrib vairs automobili. Saprotiet, lūdzu, tas ir galīgs lēmums. Jums te ilgāk nav jāuzka­vējas.

Tad arī viņš devās iekšā pie pārējiem un aizvēra durvis.

— Nu un tagad, — viņš uzrunāja Krupi, kad visi bija iegājuši priekšnamā, — novelc vispirms šos smieklīgos kankarus!

— Liecieties mierā! — Krupis saniknots ieaurojās. — Ko nozīmē šāda varmācība? Es pieprasu paskaidro­jumus — un tūlīt!

— Jūs abi divi — novilkt viņam tās lupatas! — Āp­sis īsi pavēlēja.

Viņiem nācās Krupi nogāzt gar zemi, lai pienācīgi paveiktu savu uzdevumu; dzīvnieks spārdījās un lamājās visnekrietnākajiem vārdiem. Tad Zurks viņam uzsēdās virsū un Kurmis gabalu pēc gabala nodīrāja nost visus autobraucēja kankarus; pēc tam viņi nostādīja Krupi at­kal uz kājām. Līdz ar šķiršanos no lepnajiem apģērba gabaliem Krupim likās krietni vien izkūpējis arī brama­nīgais lielības gars. Patlaban, būdams vairs tikai Krupis, nevis Lielceļa Briesmonis, dzīvnieks iegrudzinājās dre­belīgu smiekliņu, pieglaimīgi uzlūkodams visus pēc kār­tas, un, kā šķita, gluži skaidri aptvēra situācijas no­pietnību.

— Tev jāsaprot, Krupi, ka tā tam vajadzēja notikt agrāk vai vēlāk, — Āpsis skaidroja. — Tu neņem vērā nevienu mūsu brīdinājumu, šķiedies ar tēva atstāto naudu, un visā apkaimē tu izplati sliktu slavu par mums, dzīv­niekiem, drāzdamies trakā ātrumā, lauzdams mašīnas un ķildodamies ar policistiem. Neatkarība gan ir ļoti laba lieta, taču mēs, dzīvnieki, nekad neļaujam saviem drau­giem pārkāpt zināmas robežas un palikt par sprukstiņiem, un šīs robežas tu esi sasniedzis. Daudzējādā ziņā tu, pro­tams, esi labs puika, un es negribētu būt pārlieku bargs pret tevi. Es tikai pamēģināšu vēlreiz vest tevi pie prāta. Mēs ieiesim abi smēķējamā istabā un tur aprunāsimies par šo un to, kas attiecas uz tevi, un tad redzēsim, vai izejot tu vairs būsi tāds pats Krupis, kāds biji ieejot.

Viņš paņēma Krupi cieši pie rokas, ieveda smēķējamā istabā un aizdarīja aiz sevis durvis.

— Tas nu nekur neder! — Zurks nicīgi teica. — Ar runām tu Krupi neizārstēsi. Viņš apsolīs itin visu!

Dzīvnieki ērtāk iegrozījās atzveltņos un sāka pacie­tīgi gaidīt. Caur aizvērtajām durvīm ilgi dzirdēja vien Āpša dobji dunošo balsi, kas cēlās un grima daiļrunības plūdos; bet piepeši viņi ievēroja, ka morāles sprediķī brīdi pa brīdim iekrīt aizvien raudulīgākas elsas — tās nepār­protami nāca no Krupja krūtīm, jo viņš bija mīkstsirdīgs un atsaucīgs zēns, kuru varēja pavisam viegli (uz īsu laiciņu) pievērst jebkādam viedoklim.

Pēc trim ceturtdaļstundām durvis atvērās un parā­dījās Āpsis, svinīgi vezdams pie rokas pagalam sašļu­kušo, nomākto Krupi. Āda dzīvniekam karājās uz kauliem kā maiss, kājas ļodzījās, vaigus bija savagojušas asaras, kurām dāsnā straumē bija licis pludot Āpša aizkustino­šais morāles sprediķis.

— Apsēdies, Krupīt, šinī krēslā, — Āpsis gādīgi teica, pamādams uz atzveltnes krēslu. — Mīļie draugi, — viņš turpināja, — man ir liels prieks jums ziņot, ka Krupis beidzot ir saskatījis savas rīcības kļūdas. Viņš patiesi nožēlo līdzšinējo aplamo uzvedību un apņemas mest pie