Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Ko, kam tev vajadzīgs ārsts? — Žurks pieliecās tuvāk un pētīja savu gūstekni. Krupis gulēja kluss un slā­bans, balss bija slimīgi vārga un izturēšanās — galīgi dīvaina.

— Tu droši vien esi pamanījis, ka pēdējā laikā … — Krupis murmināja. — Bet nē, nē … kālab gan kaut kas jāpamana? Ievērot, pamanīt — tas ir apgrūtinoši… Rītu, jā, tad gan varbūt teiksi pats sev: «Ja vien laikus to būtu pamanījis! Ja kaut ko būtu darījis!» Bet nevajag, tas ir apgrūtinājums … Neņem vērā . .. aizmirsti, ko es te runāju!

— Lūk, ko, vecīt, — Žurks teica, sākdams patiešām uztraukties, — dakteri, protams, es varu pasaukt, ja tu patiesi domā, ka viņš tev vajadzīgs. Bet tad tev ir jābūt nopietni slimam, lai es to darītu. Parunāsimies par kaut ko citu!

— Baidos, mīļo draudziņ, — Krupis teica un sāpīgi pasmaidīja, — runāšana te maz var līdzēt… šādā reizē… un dakteris arī, taisnību sakot, bet slīcējs jau ķeras pat pie salmiņa … Jā, pie reizes … tu ieminējies par iešanu … lai cik man nepatīkami uzvelt tev vēl pa­pildu nastu, bet ienāca prātā — vai tu garāmejot neva­rētu pie gadījuma paaicināt arī notāru, lai uzkāpj pie manis? Tad man kā slogs noveltos, jo ir tādi brīži. .. varbūt pareizāk sacīt — pienāk tāds brīdis, kad jāizpilda nepatīkami pienākumi, lai tas maksā ko maksādams kus­lajām miesām!

— Notāru? Tad viņam patiešām nav labi! — steigda­mies laukā no istabas, Zurks sabijies nomurmināja, tomēr nepiemirsa rūpīgi aizslēgt durvis.

Ārpusē viņš apstājās un pārdomāja. Kurmis ar Apsi tālu no mājām, nav neviena, ar ko aprunāties.

— Labāk tomēr iešu, drošs paliek drošs, — vēlreiz visu apsvēris, dzīvnieks noteica. — Es zinu, Krupis arī agrāk spēja piedomāt sev visādas briesmīgas kaites, to­mēr nekad nav gadījies dzirdēt, ka viņš sūtītu pēc notāra! Ja viņam tiešām nekas nekait, gan jau dakteris pasacīs,

ka viņš ir gatavais jokupē­teris, uzmundrinās viņu. Labāk iešu, viņam par prieku, daudz laika tas ne­prasīs. — Un tā, žēlsirdī­bas jūtu mudināts, Zurks aizsteidzās uz ciematu.

Tiklīdz Krupis dzirdēja ārdurvīs noskrapstam at­slēgu, viņš atsperīgi izlēca no gultas, pieskrēja pie loga un uzjautrināts noskatījās, kā Zurks aizsteidzas pa piebraucamo ceļu un izzūd no redzesloka. Tad, gardi nosmējies, viņš ātri apģēr­bās pašā smalkākajā uz­valkā, kāds tobrīd gadījās pa tvērienam, parāva vaļā tualetes galdiņa mazo at­vilktni un piestūķēja kaba­tas pilnas ar naudu; pēc tam, novilcis no gultas palagus, sasēja tos ar galiem kopā un tādējādi izgatavotās saites vienu galu apmeta loga vidusbalstam — šis Tjūdoru logs tik skaisti rotāja viņa guļamistabu —, izrāpās ārā un, bez pūlēm nošļūcis zemē, vieglu sirdi steigšus aiz- kātoja uz otru pusi, nekā bija gājis Ūdensžurks, turklāt uzsvilpodams jautru dziesmiņu.

Žurkam tās bija drūmas pusdienas, kad beidzot atgrie­zās Āpsis ar Kurmi un vajadzēja pie galda tiem darīt zināmu bēdīgo, gandrīz neticamo notikumu. Āpša dzēlī­gās, pat rupjās piezīmes mēs jau varam iedomāties un tāpēc šeit nepieminēsim; Zurkam sevišķi sāpīgi ķērās pie sirds, ka pat Kurmis — lai arī nostādamies viņa pusē un aizstāvēdams draugu, cik vien bija iespējams, — neno­turējās tomēr nepiebildis:

— Šoreiz tu esi bijis pamuļķis, Zurciņ! Un tas Kru­pis arī — velns, kas par dzīvnieku!

— Viņš to pastrādāja briesmīgi veikli! — Zurks sa­šļucis taisnojās.

— Viņš tevi ir apstrādājis briesmīgi veikli! — Āpsis iekarsis atcirta. — Bet runas te neko nelīdz. Šobrīd Kru­pis jau ir gabalā, par to nav šaubu, bet, pats ļaunākais, viņš būs tik augstās domās par savu gudrību, ka var pa­strādāt vislielākās aplamības. Taču nav ļaunuma bez labuma: mēs esam brīvi, nav jāšķiež dārgais laiks, viņu sargājot. Bet labāk padzīvosim vēl Krupjapilī. Kuru katru brīdi Krupi var atgādāt mājās — vai nu uz nestuvēm, vai pāris policistu pavadībā.

To sacīdams, Āpsis pat nenojauta, ko nesīs nākotne un cik daudz ūdeņu aiztecēs — gaužām duļķainu ūdeņu —, līdz Krupis atkal varēs mierīgi apmesties savā senatnīgajā pilī.

* * *

Tikmēr Krupis, ne par pašu velnu nebēdādams, naski soļoja pa lielceļu jau vairāku jūdžu attālumā no mājām. Sākumā viņš bija lavījies pa sāncelītēm, bridis pāri lau­kiem un vairākkārt mainījis virzienu, baidīdamies no pakaļdzīšanās, taču patlaban, juzdams, ka neviens viņu netaisās gūstīt, ka saulīte uzsmaida gaiši jo gaiši un visa daba gavilēdama pievienojas slavas himnai, ko viņam dzied paša sirds, Krupis danceniski vien laidās pa ceļa virsu, varen apmierināts un piepūties.

— Smalki nostrādāts darbiņš! — viņš smieklos no­kurkstēja sev zem deguna. — Prāta asums pret rupju spēku … un prāts ņem virsroku, kā tam ir jābūt! Nabaga vecais Zurciņš! Ak vai! Nu gan viņš dabūs, kad Āpsis pārnāks mājās! Vērtīgs puika tāds Ūdensžurks, simtiem labu īpašību, bet gaužām maz intelekta un itin nekādas izglītības! Kādudien būs jāņem viņš priekšā, jāpaskatās, varbūt kaut kas varētu iznākt no tāda zēna.

Šādām pašlepnām domām galvā, degunu gaisā izslē­jis, viņš tikai kāpa tālāk, līdz sasniedza kādu pilsētiņu un pusceļā uz centru ieraudzīja — pār šoseju šūpojas uz­raksts «Rudais Lauva»; tas viņam atgādināja, ka šodien vēl nav brokastojis un ka jūtas pagalam izsalcis pēc tāda gara ceļa. Dzīvnieks braši iesoļoja viesnīciņā un pasūtīja pašas labākās pusdienas, kādas varēja uzreiz dabūt, un apsēdās ēdamzālē tās iebaudīt.

Pusdienas bija vēl tikai pusēstas, kad Krupis izdzirda no ielas atlidojam vienvienīgo sirdij tuvo skaņu, kas viļņu viļņiem dzina viņam tirpas caur augumu. «Pup-pup, pup- pup!» nāca aizvien tuvāk un tuvāk, varēja dzirdēt, kā auto iegriežas viesnīcas pagalmā un apklust, un Krupim

vajadzēja stingri satvert ar ķepām galda kāju, lai slēptu savu neapvaldāmo satraukumu. Atbraucēju bariņš sa­bruka ēdamzālē, visi badaini, runātīgi un priecīgi, cits caur citu tie bēra par šārīta pieredzējumiem un vienreizē­jiem sacīkšu ratiem, kas atrāvuši viņus šurpu kā divi deviņi! Krupis brīdi klausījās sasprindzis, uzmanīgs un galu galā nespēja vairs to izturēt. Dzīvnieks piecēlās, klusībā izslīdēja no zāles, samaksāja pie letes rēķinu un, ticis aiz durvīm, lēnā solī kā pastaigādamies iegriezās ap stūri viesnīcas pagalmā.

— Kas tur gan ļauns, ja es tikai paskatos uz ma­šīnu? — Krupis sevī noteica.

Auto stāvēja pagalma vidū gluži bez uzraudzības, staļļa puiši un citi dienderi bija sagājuši iekšā uz pusdie­nām. Krupis lēnām apgāja mašīnai apkārt, to pētīdams un kritiski vērtēdams un savā prātā kaut ko dziļdziļi pār­likdams.

— Nezin, — viņš negaidot ierunājās, — vai šīs mar­kas mašīnas var viegli iedarbināt?

Nākamajā mirklī, nemaz īsti neapjauzdams, kā tas noticis, viņš jau bija satvēris kloķi un grieza to. Kad auto izgrūda tik bezgala mīļos pukšķienus, Krupi sagrāba vecā kaislība, apbūra un paņēma savā varā ar visu sirdi un dvēseli. Kā pa sapņiem viņš manīja, ka nezin kā ir jau šofera sēdeklī, kā pa sapņiem ieslēdza ātrumu, ap­grieza mašīnu pagalmā apkārt un izstūrēja pa vārtiem; un gluži kā sapnī izgaisa uz laiku itin viss — nebija vairs ne laba, ne ļauna, ne baiļu no acīm redzamām bīs­tamām sekām. Viņš palielināja ātrumu, un, kad auto ap­rija ielas bruģi un izšāvās ārā uz lielceļa, un aizjoņoja novada plašumos, līdz dzīvnieka apziņai nonāca vienīgi tas, ka nu viņš atkal ir īstens Krupis, visizcilākais, pilnī­gākais Krupis, pats Krupis Briesmīgais, satiksmes satrie- cējs, šoseju kungs un pavēlnieks, kuram ikkatrs lai dod ceļu, ja ne — to samals pīšļos un aizslaucīs mūžības tumsā! Viņš joņodams dungoja dziesmiņu, un motors rūkoja līdzi, un auto aprija jūdzi pēc jūdzes; viņš