Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Kā nu nezināšu, — atteica Kurmis. — Bet kāpēc Ūdrs nospriedis uzmanīt tieši to sēkli?

— Nu, redzi, šķiet, ka tur viņš Portliju sācis apmācīt peldēšanā, — Zurks stāstīja tālāk. — Uz tās seklās, smil­šainās zemes strēmeles netālu no krasta. Un turpat viņš dēlam ierādījis, kā zivis ķert, un Portlijs tur nomedījis savu pirmo zivi, ar ko milzīgi lepojies. Mazais iemīlējis to vietu, un Ūdrs nu domā — ja Portlijs savos klejojumos tur peldētu garām, vienalga, no kurienes nākdams, — ja vien šoreiz nav no tiesas pazudis, nabadziņš, — tad viņš varbūt apstātos pie sava iemīļotā brasla vai arī, ja ne­jauši tam uzdurtos, atcerētos to un gribētu varbūt paspē­lēties … Tā nu vecais iet un sēž tur ik nakti, un gaida … aklu laimi, saproti, aklu laimi!

Viņi klusēja krietnu brīdi, domādami vienu un to pašu — kā bēdu nomāktais dzīvnieks tup sakucis, vien­tuļš nomodā visu nakti pie sēkļa un gaida .. . aklu laimi.

— Jā, tā nu ir, — Zurks pēc brītiņa sacīja. — Liekas, vajadzēs iet un likties uz auss.

Bet viņš palika sēžam, kā sēdējis.

— Zurk, — Kurmis ieteicās, — es vienkārši nespēju iet un likties uz auss un gulēt un neko nedarīt, lai gan patiešām nezinu, ko mēs varētu līdzēt. Paņemsim laivu un pairsimies augšup pa upi. Drīz uzlēks mēness — pēc stundas_ vai drusciņ vēlāk —, un tad mēs arī varēsim pameklēt Portliju, cik nu tas mūsu spēkos … Tas tomēr būs labāk nekā likties gultā un nedarīt itin nekā.

— Taisni manas domas! — Zurks piekrita. — Šī nakts patiešām nav tāda, lai to gluži vienkārši nogulētu, un rītausma arī nav nemaz vairs tik tālu; mēs varēsim ap­klaušināt tos dzīvniekus, kas pašā agrīnē ir jau kājās.

Viņi iesēdās laiviņā, un Ūdensžurks sāka piesardzīgi airēt. Upes vidū bija šaura gaismas josla, kurā neskaidri blāvoja debess, bet tur, kur ūdenī atēnojās krasti ar ko­kiem vai krūmu puduriem, to attēli rādījās gluži tādi paši kā īstie krasti, un tāpēc Kurmim vajadzēja stūrēt laivu ar lielu apdomu. Tumša un šķietami tuksnesīga, nakts tomēr bija pilna ar klusiem troksnīšiem — sanoņu, sīkšanu un čabēšanu —, ko saceļ nomodā esošie sīkie, darbīgie upes­krasta iemītnieki, bez aprimas kārtodami savas darīša­nas, līdz beidzot viņus apspīd saules gaisma, ļaudama baudīt krietnos pūliņos pelnīto atpūtu. Arī paša ūdens trokšņi bija dzirdami skaidrāk nekā dienā, tie likās pēk­šņāki, tuvāki un allaž šķita ieskanamies pēc kādas balss negaidīta uzsauciena.

Apvāršņa līnija skaidri un asi iezīmējās pret debesīm, vienā pusē tā rādījās sevišķi tumša pret sidrabaini blāz­mojošo debesmalu — tā ar katru mirkli pieņēmās spo­žumā. Beidzot pār gaidās sastingušo zemi lēni, svinīgi sāka celties mēness, izvēlās mirdzošs virs apvāršņa, atrai­sījies, brīvs no zemes skaujām; acīm atkal pavērās pla­šums — līdzenās pļavu tāles, mierīgie dārzi un upe no viena krasta līdz otram, visa maigi atsegta, bez noslēpu­miem un baidiem, tikpat vizmojoša kā dienā, tikai tas bija gluži cits vizmojums. Iemīļotās vietas nu sveica dzīvniekus gluži citā tērpā, it kā būtu nozudušas uz brīdi,

lai uzvilktu jaunas drānas, un atgriezušās patlaban kautri gaidītu, vai šādā izskatā viņas vairs varēs pazīt un ievērot.

Piesējuši laivu pie vītola, abi draugi izkāpa šinī klu­sajā, sudrabotajā valstībā, pacietīgi izlodāja dzīvžogus, koku dobumus, strautus un to šaurās caurtekas, grāvjus un izsusējušos ūdensceļus. Apsēdušies atkal laivā un pār­braukuši otrā pusē, viņi meklēdami īrās augšup pa upi, un mēness tikmēr spīdēja pie skaidrajām debesīm dzidrs un tāls, mirdzēja cik spēdams, lai no sava taluma dzīvnieciņiem palīdzētu; bet nāca jau norieta stunda, un spīdeklis negribīgi slīdēja pretī zemei, līdz pameta viņus vienus, un laukus un upi atkal ietina noslēpums.

Tad pakāpeniski kļuva manāmas pārvērtības. Apvār­snis sāka dzidrināties, jau skaidrāk varēja pārredzēt lau­kus un atšķirt kokus, un tie rādījās it kā citādi; noslēpu­mainība ap tiem ira un plēnēja. Kāds putniņš pēkšņi iesvilpās un apklusa; pamodās viegla vēsmiņa un čabi- nādamās staigāja pa niedrēm un meldriem. Ūdensžurks, kurš tobrīd sēdēja pakaļgalā, piepeši saslējās un sa­springti ieklausījās. Viegliem vēzieniem irdams laivu un rūpīgi vērodams krastus, Kurmis pārsteigts pavē­rās viņā.

— Pazuda! — Zurks izdvesa, atslīgdams sēdeklī. — Tik skaista, savāda, tīra! Ja tik drīz tai vajadzēja beigties, es gandrīz vēlētos, kaut nebūtu to nemaz dzir­dējis! Tā atmodināja tik sāpīgas ilgas, ka tagad liekas — nekam vairs nav jēgas, tikai dzirdēt šo mūziku vēlreiz un mūžam to klausīties! Jā! Atkal tā pati! — viņš iesaucās, no jauna sasliedamies. Zurks klausījās krietnu laiciņu — sastindzis, gluži kā apburts.

— Nu tā apklust, vairs nevaru sadzirdēt, — pēc brīža viņš ierunājās. —Ak, Kurmīt, kāds skaistums! Sie jautrie treļļi un līksmība, smalkais, dzidrais tālās stabules lai­mes sauciens! Tādu spēli pat sapnī nekad neesmu klau­sījies, un aicinošais sauciens tajā ir vēl stiprāks nekā mūzikas daile. Airē, Kurmīt, airē! Jo šī mūzika un šis aicinājums varbūt skan mums.

Kurmis paklausīja, stipri pārsteigts un izbrīnījies.

— Es gan nedzirdu nekā cita, — viņš teica, — kā tikai vēja čalas niedrēs un meldros, un upmalas vī­tolos.

Zurks neatbildēja ne vārda, ja vispār dzirdēja Kurmja balsi. Viņš bija aizrauts citā pasaulē, pacelts ekstāzē un trīcēdams ar visu sirdi atdevās šīs jaunās, dievišķās izjū­tas varai, kura bija sagūstījusi viņa dvēseli, šūpoja un aijāja to savās stiprajās, drošajās rokās gluži kā bezpa­līdzīgu, bet svētlaimē tvīkstošu mazuli.

Kurmis tikai irās klusumā uz priekšu, un drīz viņi sa­sniedza vietu, kur nošķīrās plaša atteka. Sen pametis stūri likteņa ziņā,Zurks tikai pamāja ar galvu uz attekas pusi. Lēnlēni svīda gaisma, un pēc krāsām jau varēja atšķirt puķes, kas rotāja ūdensmalu.

— Arvien skaidrāk un tuvāk! — Zurks priecīgs iesau­cās. — Tagad tu varēsi sadzirdēt, noteikti! Ak .. . beidzot tu arī, es redzu!

Kurmis sastinga ar aizturētu elpu, pārstāja cilāt airus; kā dzidrs vilnis dzīvnieku aizsniedza līksmie treļļi, tie nobruka pār viņu un aizrāva sev līdzi bez spēka, bez gribas. Kurmis tikai manīja Zurkam pār vaigiem ritam asaras, palocīja galvu un visu saprata. Zvēriņi tā kavē­jās brīdi, un, lēni garām slīdot, viņus glāstīja mēļi sarkanie vītolu vējmietiņi, kas pušķoja krastmalu; tad nepārprotams aicinājums, kas bija atlidojis rokrokā ar neatvairāmo melodiju, pakļāva Kurmi savai varai un viņš ierasti noliecās pār irkļiem. Ar katru brīdi pieņēmās gaisma, tomēr it neviens putniņš nedziedāja, kā parasti, rītam svīstot, jo debesu mūzikas gaidās vispāri valdīja brīnumains klusums.

Viņi slīdēja laivā aizvien uz priekšu, un kupli sazēlusī pļavas skarene abos attekas krastos šorīt šķita nepārspē­jami svaiga un zaļa. Nekad viņi nebija manījuši rozes tik dzīvīgas, kazrozes tik nesavaldīgi kaislas un vīgriezes tik pārpilnas ar medus dvašu, ka tās pieelpoja visu apkārtni un telpu. Tad gaiss sāka pildīties ar tuvīnā aizsprosta šalkoņu, un zvēriņi juta, ka viņu ceļojums neizbēgami tuvojas beigām, vienalga, lai kādas tās arī būtu.

Putām klātais zaļgano ūdenskrituma gāzmu vizmai- nais pusloks, ko milzīgais dambis saturēja no viena krasta līdz otram, sarāva mierīgo attekas līmeni virpuļojošos mutuļos un burzgu grīstēs, pārmākdams visus pārējos trokšņus ar savu svinīgo, tumšo rūkoņu. Attekas vidū, vizmojošo aizsprosta roku apņemta, bija noenkurojusies neliela saliņa, kuras krastus ieskāva cieši saaugušu vī­tolu, sidrabaini baltu bērzu un alkšņu mūris. Atturīga, kautra, bet cieņas pilna, saliņa slēpās aiz sava koku priekškara, gaidīdama, līdz pienāks noliktā stunda un ieradīsies tie, kas aicināti un izredzēti.