Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Zurciņ, man tāds dīvains gurdums nāk virsū, — Kurmis teica, bez spēka sašļucis pār airiem, laivai brīvi slīdot pa straumi. — Visu nakti neesam gulējuši, tu var­būt sacīsi, bet tas nav nekas. Tā mēs vasarā aizvadām daudzas naktis. Nē, tas nav īstais iemesls. Tāda sajūta, ka būtu pieredzēts kaut kas gaužām satraucošs un reizē

diezgan baismīgs un ka tagad viss jau aiz muguras; bet nekas īpašs taču nav noticis.

— Kaut kas patiesi aizraujošs, varens un skaists …— pievērtiem plakstiem atlaidies sēdeklī, Zurks bubināja.

— Es, Kurmīt, jūtos gluži tāpat, vienkārši beigts un pagalam, bet garīgi, nevis miesīgi. Tā ir laime, ka upe nāk līdzi un mūs aizšūpo mājup. Un vai nav jauka sajūta, kad silta saulīte atkal glāsta muguru! Ieklausies, kā vē­jiņš čabinās niedrājā!

— Zuzina kā mūzika .. . kaut kur tālu, tālu, — Kur­mis snauzdams pamāja.

— Jā, jā, tā gan, — Zurks sapņaini, gurdi runāja.

— Dejas mūzika… ritmiska un bez apstājas… tajā skan arī vārdi … brīžam vārdi, brīžam bez vārdiem … Un atkal mūzika, deja … un beigās vairs nekā cita kā niedrāja klusie čuksti;

— Tev asāka dzirde, — Kurmis skumīgi sacīja. — Es nevaru saklausīt vārdus.

— Es tev tos noskaitīšu, — Zurks klusām teica, tāpat ar pievērtiem plakstiem. — Nu atkal sāk dziedāt ar vār-

diem … tikko dzirdami, bet skaidri… «Lai pielūgsme jūs nepiemeklē — un prieki nepārtop jums peklē — grūtā stundā savā garā jums jāpiesauc ir mana vara — un tad viss atkal jāaizmirst! . ..» Nu meldri pārņem melodiju. «Viss jāaizmirst, viss jāaizmirst,» tie nopūzdamies saka, un vārdi aizgrimst niedru čalās, čukstos … Balss atgrie­žas no jauna . . . «Lai kājas netop asiņainas — būs slaz­diem tukšiem aizcirsties — kad no cilpām topat brīvi, jūs jūtat manu dzīvi — bet tas jums tiešām jāaizmirst! …» Piegriez tuvāk, Kurmīt, tuvāk pie niedrēm! Vairs tikko var sadzirdēt, ar katru brīdi vājāk …

«Kā dziednieks un palīgs es daru tos mundrus — bēr­nus un zvēriņus — mežos un dumbros kas aizklīst un maldās — tos atrodu, dziedēju brūces — liekot tiem pēc visu aizmirst! …» Tuvāk, Kurmīt, tuvāk! Nē, vairs nekā, dziesma izzūd niedru čalās.

— Bet ko nozīmē šie vārdi? — izbrīnījies vaicāja Kur­mis.

— Nezinu, — Zurks vienkārši atbildēja. — Kā dzir­dēju, tā tev skaitīju. Vai! Nu atkal tie atnāk, tik skaidri un dziļi! Beidzot tik īsti, nepārprotami… vienkārši… aizkustinoši.. . pilnīgi …

— Nu, kas tur sacīts? — pacietīgi nogaidījis vairākas minūtes, Kurmis vaicāja, snauduļodams karstajā saulē.

Bet atbildes nebija. Viņš paskatījās un saprata, kāpēc draugs neko nesaka. Ar laimes smaidu uz lūpām, vēl ar­vien it kā ieklausīdamies klusumā, Zurks bija saldi aiz­midzis.

Kad Krupis aptvēra, ka ir ieslodzīts drēgnā, smacīgā cietumā un viduslaiku pils mūru drūmā tumsa bieza no- gūlusies starp viņu un saulē mirdzošo pasauli ar gludi noklātajām šosejām, kur viņš nupat nesen bija izjutis

tādu laimi, tā līksmojies, it kā būtu ieguvis savā īpašumā vai visus Anglijas braucamos ceļus, — kad dzīvnieks to saprata, viņš nokrita visā augumā uz cietuma klona un lēja rūgtas asaras, un ļāvās melnam izmisumam. «Nu viss pagalam …» (tā viņš šņukstēja) «vismaz Krupim tikpat kā gals klāt — un tas jau ir viens un tas pats —, plaši pazīstamajam, cēlajam dzīvniekam, bagātajam, vies­mīlīgajam Krupim, kurš bija tik brīvs, tik bezrūpīgs un tik dāsnu sirdi! Kā gan vairs varu cerēt, ka mani jebkad vēl atbrīvos …» (tā viņš šņukstēja) «mani, kurš tik taisnīgi ieslodzīts par tik varena auto tik pārdrošu zagšanu un par tik izteiksmīgām un sulīgām lamām, ar kādām es apvel­tīju tik daudzus resnos sarkanģīmjus policistus!» (Te dzīvnieku sagrāba krampjainas elsas.) «Muļķa kustonis, lūk, kas es esmu,» viņš šņukstēja, «un man būs jānonīkst šinī bedrē, līdz ļaudis, kas lepojās, ka mani pazīst, pat Krupja vārdu būs aizmirsuši! Ak, vecais, gudrais Apsīt!» (Viņš šņukstēja.) «Ak, viedais, saprātīgais Žurciņ, apzi­nīgais Kurmīt! Cik jums veselīgi, pareizi spriedumi, kādas zināšanas par lietām un cilvēkiem! Un tu … ak, nelai­mīgais, pazudušais Krupi!»

Tā, sirdēstu plosīts, ieslodzītais vadīja savas dienas un naktis jau nedēļām ilgi, atteikdamies no ēdiena un pastarpām arī no daža laba atspirdzinoša dzēriena malka, lai gan drūmais vecūksnis cietumuzraugs, labi zinādams, ka Krupim kabatas pilnas ar naudu, vairāk­kārt lika manīt, kādus labumus — jā, pat īstenus gardu­mus — tas varētu pasūtīt no ārpasaules, protams, ja kār­tīgi samaksātu.

Cietumuzraugam bija meita, labsirdīga un jautra draiskule, kas palīdzēja tēvam apdarīt vieglākos darbus. Meitenei ļoti patika dzīvnieki, un bez kanārijputniņa — tā būrītis pa dienu karājās uz cietokšņa sienā iedzītas naglas par īstu sodību tiem ieslodzītajiem, kas gribēja gulēt diendusu, bet pa nakti to savīstītu dīvānsegā nolika viesistabā uz galda — viņai bija vēl vairākas melnraibās peles un vāvere, kas savā krātiņā skrēja bez aprimas. Šī jaukā meitene, kurai ķērās pie sirds Krupja bēdas, kā­dudien sacīja tēvam: — Pa­pu! Es nespēju noskatīties uz nabaga nelaimīgo kus- tonīti, kā gan viņš novājē! Atļauj man viņu ņemt savā ziņā! Tu zini, cik ļoti es mīlu dzīvniekus. Es piera­dināšu viņu ēst no rokas, celties pakaļkājās, visu, visu tam iemācīšu.

Tēvs tikai atsacīja, lai darot ar to dzīvnieku, ko gri­bot. Viņam līdz kaklam tas Krupis ar savu tiepšanos, augstprātību un skopumu. Un tā meitene to pašu dienu uzsāka savu žēlsirdības misiju, pieklauvēdama pie Krupja kameras durvīm.

— Nu, Krupīt, saņemies! — ienākdama meitene uz­mundrinoši teica. — Celies augšā, noslauki asaras un esi reiz prātīgs dzīvnieks! Pacenties iebaudīt kādu drusciņu pusdienās! Te tev būs kaut kas manis pašas gatavots, karsts vēl, tikko no plīts!

Šķīvī, kam otrs bija uzvāzts virsū, kaut kas čurkstēja un sīca, un smarža garoja pa visu kameru. Sautētu kā­postu vilinošais aromāts aizsniedza uz grīdas gulošā izmisušā dzīvnieka nāsis un uz brītiņu iedvesa domu, ka varbūt dzīve nav nemaz tik tukša un bezcerīga, kā viņam licies. Tomēr Krupis vēl arvien vaimanāja, spārdījās un neparko negribēja mest raudāšanu pie malas. Tad gudrā meitene aizgāja, lai nerādītos kādu laiku, taču milzum daudz kāpostu smaržas, protams, palika tepat kamerā (tā jau mēdz būt), un Krupis, brīžam dīkdams un šņukstē­dams, brīžam iegrimdams pārdomās, pamazām vien sāka apcerēt gluži iedvesmojošas domas: par bruņnieciskumu, par dzeju un varoņdarbiem, kādi vēl būtu jāpaveic; par plašām pļavām, kur govis plūc zāli un vējiņš tās glāsta un saule; par sakņu dārziem, par taisnajām puķu strīpām gar celiņiem un žogiem; par spilgti krāsainajām lauvmu­tītēm, kas pielidojušas pilnas ar bitēm; un par šķīvju mājīgo tankšķēšanu, kad Krupjapilī klāj galdu, par krēslu kāju skrapstēšanu pret grīdu, kad visi reizē pievirzās tuvāk, lai ķertos pie mielasta .. . Šaurā celle nu rādījās gluži vai rožainā gaismā, domas pievērsās draugiem — tie katrā ziņā varēs kaut ko darīt — un advokātiem — kā tiem patiktu uzstāties viņa lietā! — viņš nudien ir muļķa ēzelis, ka nav ataicinājis dažus no tiem; vispēdīgi dzīv­niekam ienāca prātā, cik pats taču ir gudrs un atjautīgs zēns, spējīgs uz itin visu, ja vien savu plašo gudrību liek lietā, un līdz ar šīm domām Krupis jutās tikpat kā pilnīgi atspirdzis.