Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Nu taisni kā mana tante! — viņa smējās. — Varu derēt, nekad savā mūžā tu vēl neesi bijis tik iespaidīgs! Nu, tad ar to dieviņu, Krupīt, laimīgi! Ej atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru te ieradies! Ja kāds no zaldātiem tevi uzbildīs, kā viņi to, vīrieši būdami, parasti dara, var jau, zināms, drusciņ pazoboties pretī, tikai atceries, ka tu esi

atraitne, gluži viena visā pasaulē, sieviete, kura baidās samaitāt savu labo slavu.

Ar pukstošu sirdi, taču sperdams jo drošākus soļus, Krupis ielaidās šinī aušīgajā un riskantajā pasākumā, tomēr drīz vien, priecīgi pārsteigts, atskārta, cik viegli viss izdodas, vienīgi dvēselē krājās tādas kā sūras mie­les: redz, viņš iedveš uzticību taisni tāpēc, ka neizskatās vairs pēc īsta vīra un nebauda agrāko cieņu! Veļasmazgā- tājas druknais stāvs pazīstamajos katūna brunčos kalpoja gluži kā caurlaide, lai atvērtos visas restotās durvis un dzelzu vārti; pat tanīs reizēs, kad gājējs saminstinājās, nezinādams, kurp griezties, sargs pie nākamajiem vār­tiem pats viņu izpestīja no kļūmīgā stāvokļa: baidīdamies nokavēt pēcpusdienas tēju, viņš uzsauca, lai tak nākot drīzāk un neliekot viņam gaidīt līdz vēlai naktij. Ķirci­nāšanās un zobgalības, ko nācās noklausīties un kas pra­sīt prasījās pēc ašām, trāpīgām atbildēm, tiešām bija gal­venās bēgļa briesmas, jo viņš bija dzīvnieks ar augsti attīstītu pašcieņas izjūtu, turklāt kacināšanās skanēja sekla un neveikla un zobgalībās nepavisam nebija hu­mora. Tomēr viņš savaldījās, lai gan tas nenācās viegli, piemērodams savas replikas šīs sabiedrības gara līmenim un savai lomai un turēdamies visnotaļ labas gaumes robežās.

Vairākas stundas likās aizritam līdz brīdim, kad viņš šķērsoja pēdējo cietuma pagalmiņu, atraidīja neatlaidī­gos aicinājumus iegriezties, kas skanēja no pēdējām sar­dzes telpām, izvairījās no beidzamā cietumsarga, kurš tēlotā sirdskvēlē plijās virsū, lūgdams vēl vienu vienīgu atvadu skāvienu . . . Tad galā dzīvnieks izdzirda noklink- stam aiz sevis milzīgo cietokšņa vārtu mazās izejas dur­tiņas, sajuta ārpasaules spirdzinošo vēsumu noglaužam karsto pieri un saprata — nu viņš ir brīvībā!

Gluži vai apreibis no apziņas, ka drosmīgais varoņ­darbs izrādījies tik vienkārši paveicams, viņš steigšus aizsoļoja pilsētas uguņu virzienā, nemaz īsti neaptver­dams, kas tagad vispirms būtu jādara, vien tas bija

skaidrs, ka pēc iespējas drīzāk jātiek projām no šīspuses, kur dzīvoja vecā lēdija, kuru viņš patlaban spiests tēlot un kuru visi te pazina vaigā un ieredzēja.

Steigdamies un bažīdamies viņš pamanīja kaut kādas zaļas un sarkanas ugunis pilsētas vienā malā, tad izdzirda lokomotīves pukšķus un šņācienus un sliežu pār­miju noklakstēšanu.

— Ahā! — dzīvnieks sevī noteica. — Nu tā tik ir cūkas laime! Nekas visā pasaulē man šobrīd nav tā

vajadzīgs kā dzelzceļa stacija! Un nebūs nemaz jākuļas cauri pilsē­tai, lai to sasniegtu, nebūs jāspēlē šī pazemojošā loma, bārstot veik­las atbildes, kuras gan izrādās iedarbīgas, bet nepavisam neceļ īsta dzīvnieka pašcieņu.

Tā viņš nonāca stacijā, izpētīja sarakstu un atrada vilcienu, kas gāja uz Krupjapils pusi un kuram pēc pusstundas vajadzēja atiet.

«Labāk vairs nevar būt!» Krupis nopriecājās un, omai strauji uzla­bojoties, devās pie kases pēc bi­ļetes.

Viņš nosauca staciju, kas atradās vistuvāk ciemam, kurā Krupjapils bija visiespaidīgākā celtne, un pēc para­duma taustīja tanī vietā, kur vajadzēja būt vestes kaba­tai. Un te nu katūna kleita, ko viņš tik augstprātīgi bija noniecinājis un galīgi piemirsis, atgādināja par sevi, visas viņa pūles darīdama veltīgas. Dzīvnieks grābstījās gluži kā murgos, it kā cīnītos ar briesmīgu lietuvēnu, kas sasaista rokas, visas pūles padara nesekmīgas un vēl bez aprimas smejas par tevi; citi braucēji tikmēr, sastājušies rindā aiz muguras, nervozi mīņājās, deva dažnedažādus padomus, bez lielas jēgas izspriezdamies par viņu. Galu galā — Krupis pats nemaz nespēja aptvert, kā tas no­tika — viņš pārvarēja apjukumu, attapās, ko īsti meklē, pataustīja tai vietā, kur taču vienmēr un mūžam ir bijusi vestes kabata, bet neatrada … ne tikai naudu — arī ka­batas nebija, kur varētu glabāties nauda, un visbeidzot — nebija pat vestes, nemaz nerunājot par kabatu!

Ar šausmām viņš atcerējās: gan veste, gan svārki — viss bija palicis kamerā, turpat arī kabatas portfelis, nauda, atslēgas, pulkstenis, sērkociņi — itin viss, ar ko daudzkabatu dzīvnieks, radības kronis, paceļas pāri zemā­kiem — vienkabatas un bezkabatu radījumiem, kuri gan

var lēkāt un skraidīt zināmā aplocē, taču nepavisam nav sagatavoti īstajai dzīves cīņai.

Tā savā nelaimē Krupis spēra izmisuma soli: atminē­jies labās manieres, viņš teica — pa pusei kā angļu muiž­nieks, pa pusei kā augstskolas profesors:

— Redziet, kāda lieta! Es konstatēju, ka esmu atstājis mājās naudas maku. Vai nevarētu, lūdzu, tagad izsniegt man biļeti, un rīt es atsūtītu naudu? Es esmu labi pazīs­tams šinī apkaimē.

Kasieris paskatījās uz viņu, uzmeta acis noplukušajai aubei, tad iesmējās.

— Man domāt, — viņš teica, — ja jūs tā biežāk uzsāktu šitādu spēlīti, jūs tiešām kļūtu labi pazīstama šinī apkaimē. Bet tagad, lūdzu, paejiet nost no lodziņa, kundzīt, jūs aizkavējat pārējos pasažierus!

Vecs džentlmenis, kurš jau kādu brīdi iepriekš bija sācis bikstīt Krupim mugurā, tagad pastūma to sānis un — kas pats briesmīgākais! — nosauca vēl par «labo sieviņu»; tas dzīvnieku aizskāra vairāk par visiem pārē­jiem šīvakara pazemojumiem.

Izmisis, iedzīts strupceļā, viņš klīda kā akls pa peronu, kur stāvēja vilciens, un abpus degunam pāri vaigiem tam ritēja lielas asaras. Cik briesmīgi, dzīvnieks domāja, tu jau tikpat kā esi izglābies, tikpat kā mājās, bet viss tev brūk un izjūk dažu draņķa šiliņu un daža laba algota ierēdņa pazemojošās neuzticēšanās dēļ! Bēgšanu drīz vien atklās, sacels kājās ķērājus un tevi notvers, lamās ļauniem vārdiem, saslēgs važās un iemetīs atpakaļ cie­tumā, un tu gulēsi atkal salmos, pie maizes un ūdens, un tev pieliks divkāršu apsardzi, dubultos sodus un — vai dieviņ! — cik dzēlīgi tevi izzobos cietumuzrauga meita! Ko te lai dara? Nekāds lielais skrējējs viņš nav, un visi pretimnācēji tādu krupi ievēro. Varbūt palīst vagonā zem sola? Viņš bija redzējis skolas puikas tā ceļojam, kad gādīgās mammas vai tēva iedotā nauda iztērēta citiem, daudz svarīgākiem mērķiem .. . Prātodams viņš bija aiz­klīdis līdz vilciena galam un apstājies iepretī lokomotīvei;

drukns vīrs ar eļļas kanniņu vienā, lupatvīkšķi otrā rokā patlaban to ar lielu mīļumu slaucīja, glāstīja, eļļoja un spodrināja.

— Labsvakars, mammiņ! — mašīnists uzsauca svei­cienu. — Kas tad nu atgadījies? Jūs izskatāties tāda no­raudājusies.

— Ak dievs, ser! … — Un Krupi no jauna sagrāba raudas. — Es esmu nabaga nelaimīga veļasmazgātāja, pazaudēju maku ar visu naudu un nevaru nopirkt vairs biļeti, bet man jātiek šovakar mājās par katru cenu, es nezinu, ko lai iesāk . .. Vai dieviņ! Vai dieviņ!

— Bēdīgi, ja-ā … — mašīnists domīgi piekrita.

— Pazaudēt naudu … un netikt vairs mājās . .. Bērniņi laikam ari gaida, ja drīkstu zināt?

— Ko nu, vesels pulks! — Krupis šņukstēja. — Un visi būs izsalkuši, spēlēsies ar sērkociņiem, mazie nejē­gas … Saplēsīsies, un tad ies vaļā! Vai dieviņ! Vai man dieviņ!