Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Vai tad jau? — Ūdensžurks ievaicājās, mierīgā solī tuvodamies pa krastu. — Kam tāda steiga? Es jums sacīšu, tas tak par traku!

— O, nē, mēs jau vēl nelaižamies pro­jām, ja jūs to domājat, — sacīja pirmā bezdelīga. — Mēs tikai vēl kaļam plānus un gatavojamies. Aprunājamies, tā teikt, pa kādiem maršrutiem šogad lidosim, kur apmetīsimies atpūtai un tā tālāk. Un tas jau vien ir liels prieks!

— Prieks? — Zurks pārjautāja. — Tieši

to, lūk, es nespēju saprast. Ja jums ir jāpa- j* met šīs jaukās vietas un draugi, sagādājot tiem sāpes, jāatstāj ērtie mājokļi, kuros nupat ne­sen esat ierīkojušās, — kad pienāks tāds brīdis, ko lai dara, jūs aiziesiet paceltu galvu, par to es nešaubos, un sastapsieties vaigu vaigā ar jaunumiem, rūpēm, neērtī­bām un smaidot visām nedienām tiksiet pāri. Bet, lai iepriekš izčivinātos vai tikai izprātotos par to, kad vēl nav īstas vaja …

— Nē, jūs tiešām to nesaprotat, — otra bezdelīga iekrita starpā. — Vispirms tās dzimst mūsu krūtīs, šīs saldās nemiera alkas, tad pārnāk atmiņas kā pasta baloži cita pēc citas. Naktī, sapņos tās māj mums ar spārniem un dienā ceļas līdzi visos lidojumu virpuļos un lokos. Mēs alkstam izrunāties, salīdzināt iespaidus un pārlieci­nāties, vai tas ir tiesa, ka pamazām vien atdzimst senaiz­mirstu vietu vārdi, smaržas, balsis, kas sauc mūs un aicina.

— Bet vai jūs nevarētu palikt tepat, tikai vienu pašu gadu? — Zurks ierosināja. — Mēs darīsim visu, lai jūs labi justos. Jūs nevarat iedomāties, cik jauki mēs te pava­dām laiku, kamēr jūs esat tālu projām!

— Es viengad jau pamēģināju «palikt tepat», — iesāka trešā bezdelīga. — Biju tā iemīļojusi šo pusi, ka, gāju laikam pienākot, turējos iepakaļ un ļāvos, lai citas aizlido prom bez manis. Dažas nedēļas aizskrēja gluži bez bēdām, totie's pēc tam — brr! — šīs drausmīgi garās naktis! Un šīs drēgnās, nomākušās dienas! Auksts, stin­dzinošs gaiss, tajā neatrast nevienas mušiņas! Nē, nē, te nebija vairs it nekā jauka, man sašļuka dūša, un kādā saltā, vējainā naktī es pacēlos spārnos un, nepretodamās blīvajām austreņa brāzmām, lidoju tikai prom iekšzemē. Kad kūlos pāri milzīgajām augsto kalnu grēdām, sāka spēcīgi snigt, nācās cīnīties visiem spēkiem, lai tiktu uz priekšu. Bet līdz mūža galam nespēšu aizmirst to svēt­laimes brīdi, kad mugurai atkal pieskārās karstie saules stari, un kā es metos lejup uz klusiem, ziliem ezeriem, un kāda bija pirmās treknās mušas garša! Pagātne sa­ruka aiz manis kā šaušalīgs murgs, nākamība pletās priekšā kā priecīgi svētki, un es lidoju uz dienvidiem nedēļu pēc nedēļas, mierīgi, slinkojot vien, kavēdamās, kad to drīkstēja, bet allaž paklausīdama sirdsbalsij. Nē, nē, es jau reiz esmu brīdināta, un nekad man vairs ne­ienāks prātā neklausīt aicinājumam.

— Ak jā, šis dienvidu aicinājums! — abas pārējās sapņaini iečivinājās. — Dziesmas, krāsas un zilgmainie gaisi! Jā, vai tu atceries… — Pavisam aizmirsušas Ūdensžurku, bezdelīgas iegrima atmiņās; zvēriņš klausī­jās savaldzināts, un sirds viņam krūtīs ietrīsējās. Arī visā augumā, likās, negaidīti sāka vibrēt kāda stīga, kas bija klusējusi kā apmiegā līdz pat šim brīdim. Tīrā vidžinā- šana, uz dienvidiem saposušos gāju putniņu nodrāztās, banālās valodas spēja tomēr atmodināt viņa dvēselē vēt­rainas izjūtas un trīsas, kas viļņiem vien skrēja caur au­gumu; un ko gan tad mirklī neizdarītu paši dienvidi —• patiesi kvēls dienvidu saules glāsts, īsts dienvidu smaržu vilnis? Pievērtām acīm Zurks brīdi ļāvās sapņiem, aiz­mirsdams itin visu, un, kad paraudzījās atkal apkārt, upe bija tēraudpelēka un salta, zaļie lauki — noplukuši un rēni. Zvēriņa uzticīgā sirds tad sarāvās sāpēs pati par savu vājuma brīdi un nodevību.

— Kāpēc tad jūs vispār lidojat atpakaļ? — viņš neno­vīdīgi uzbruka bezdelīgām. — Ko jūs te atrodat pievil­cīgu, šai nabadzīgajā, pelēkajā zemes stūrītī?

— Un jūs domājat, — iesaucās pirmā bezdelīga, — ka mēs nejūtam arī citu aicinājumu, kas ieskanas savā noliktajā laikā? Kur tad lekno pļavu sauciens, kur ābeļ­dārzu aicinājums, kur odu un mušiņu vilinošā sijāšana pār siltiem ūdeņiem, kur lopu ganāmpulki, siena pļauja un kūtis, laidari un mājas — visa plašā apkārtne, kas paveras no ciema baznīcas paspārnēm un dze- gām!

— Un jums liekas, — ieteicās otra, — ka esat vienīgā dzīvā radība, kas neizsakāmi ilgojas atkal dzirdēt dzegu­zes kūkošanu?

— Nolemtajā laikā, — trešā turpināja, — mūs no jauna apburs mājupsauksme, ilgas pēc klusi plaukstošām ūdensrozēm, kas māj ar ziediem no dzimtenes ezeriem. Turpretim šodien viss te šķiet apvītis, izbalojis, svešs mūsu sirdīm. Patlaban mūsu asinis strāvo citādas mūzi­kas ritmā.

Un bezdelīgas atkal ņēmās vidžināt, apčivināja zil- zilas jūras, brūngandzeltenus smiltājus un ķirzaku ap­sēstus vecus mūrus.

Nemierīgu sirdi Zurks vēlreiz devās projām, uzkāpa augšup pa nogāzi upes ziemeļu krastā un lūkojās uz Dauna kalnu plašo loku, kas noslēdza skatu dienvidu vir­zienā; tur līdz šim bija viņa pieticīgā debesmala, viņa Mēness kalni — apvāršņa līnija, aiz kuras vairs nebija nekā tāda, ko zvēriņam kādreiz būtu paticis redzēt un iepazīt. Bet šodien, tā raugoties, dienvidi kļuva dzimstoša tieksme, kas iesmeldzās sirdī, un skaidrā debess pār tālo, zemo apvāršņa malu likās trīsam cerību pilna un vili­noša — šodien, kad neiepazītais bija viss un nezinā­mais — vienīgā dzīves realitāte. Šaipus kalniem nu ple­tās īsts tukšums, bet viņpus — daudzkrāsaina, kustības un dzīvības pilna pasaule, kuru viņš tvēra savā iztēlē tik nepārprotami un skaidri. Kādas tur bija jūras — ar zaļga­niem, kāpjošiem, krēpjainiem viļņiem! Kādas saulstaros vizošas pludmales, kādas lieliskas, baltas villas zaļu olīvu birztalu ielokā! Un kādas mierīgas ostas, kur drūzmējas stalti tirdzniecības kuģi, posdamies ceļā uz mēļā dūmakā tītām, gurdenu viļņu apskalotām vīnu un garšvielu salām!

Zurks piecēlās un vēlreiz devās lejup uz upi, tad pār­domāja un apsēdās smilšainas takas malā pie dzīvžoga. Te viņš, pa pusei ieslīdzis zāles, zariņu un lapu vālā, dzīvžoga vēsajā zemsegā, domāja par plašo lielceļu un brīnumu pilno pasauli, kurā tas aizved, un par visiem lieliem ceļiniekiem, kas varētu būt pa to gājuši, par laimi un piedzīvojumiem, ko tie devušies meklēt vai arī atraduši, nemaz īpaši nemeklējot… tur, viņpus … aiz debesmalas, tālu, tālu!

Ausīs iekrita soļu troksnis, un noguruša ceļinieka stāvs iznira redzeslokā; viņš paskatījās un ieraudzīja kādu žurku, pagalam apputējušu ceļagājēju. Pienācis tuvāk, tas pieklājīgi pamāja sveicienu, un šinī žestā jau­tās kaut kas ārzemniecisks … Svešais saminstinājās mirkli, tad ar patīkamu smaidu nogriezās no takas un apsēdās turpat blakus vēsajā zālē. Ceļagājējs rādījās gluži piekusis, un Ūdensžurks viņam ļāva atvilkt elpu,

neuzmākdamies ar iztaujām, tāpat apjauzdams viņa domas un zinādams ari to, cik augstu dzīvnieki dažkārt vērtē vienkārši klusu klātbūtni, kad var atpūtināt gurušās miesas un noskaidrot prātu.

Ceļinieks bija kalsns, asiem vaibstiem, mazliet uzrau­tiem pleciem, slaikām, smalkām ķepiņām; no acu kakti­ņiem aizstīdza krunciņu raksti, un pie glītajām, pievilcīgi veidotajām austiņām mirdzēja mazi auskaru gredzentiņi. Viņa rupjvilnas džemperis bija tāds kā zilgani izbalējis, ari plankumaino, netīro dungriņu sākotnējā krāsa šķita zila, un visas savas mantiņas viņš nesa ietītas zilā katūna kabatlakatiņā.