Greiems Kenets - Vējš vītolos

Kuģužurks pamirkšķināja viņam ar aci.

— Man tā pierasta lieta, — viņš atteica itin pieticīgi. — Kapteiņa kajīte man laba diezgan.

— Tomēr, skaties, kā gribi, tā ir grūta dzīve, — Zurks nomurmināja un iegrima dziļās pārdomās.

— Matrožiem — jā, viņiem gan, — Kuģužurks no­pietni atbildēja un atkal tikko manāmi piemiedza aci.

— No Korsikas, — viņš turpināja, — es aizbraucu ar kuģīti, kas veda uz kontinentu vīna mucas. Mēs sasnie­dzām Alasio vakarā, izmetām enkuru, uzvilkām mucas no tilpnēm un pārcēlām pār bortu, sasietas citu pie citas milzu garā tauvā. Tad matroži sēdās laivās un airēja uz krastu, ritmiski dziedādami un vilkdami aiz sevis garu garo mucu virteni, kas locījās kā gigantiska jūrasčūska. Krastmalā gaidīja zirgi, un mucas, jautri klabēdamas, rībēdamas, grabēdamas, tika aizvilktas augšup pa kraujo mazpilsētas ieliņu. Kad pēdējā muca bija nogādāta savā vietā, mēs aizgājām atspirdzināties — iedzērām, uzko­dām —, nosēdējām, līksmodamies ar draugiem, līdz vēlai naktij, un uz rīta pusi es iegriezos olīvu birzī nosnausties.

Ar to arī kuģošanai uz salām bija pielikts punkts — vis­maz uz kādu laiku; gan ostas, gan peldošās vāceles bija apnikušas līdz kaklam, un es vadīju mierīgas dienas zem­nieku vidū, rāmi vērodams, kā viņi strādā, vai arī pakāpos paugura mugurā un lūkojos uz dzidri zilo Vidusjūru tāl- tālu lejā zem manis. Tad beidzot, pamazītēm vien un bez steigas, brīžam kājām, brīžam atkal pa jūru aizklīdu līdz pašai Marseļai, un tur — tikšanās ar veciem draugiem kuģiniekiem, viesošanās uz lielajiem okeāna laineriem, svētki un dzīres! Un kādas austeres! Ak dievs, pat sapņos bieži vien redzu Marseļas austeres un pamostos pēc tam raudādams!

— O, tas man liek kaut ko atcerēties, — Ūdensžurks laipni sacīja. — Jūs jau pirmīt ieminējāties par izsalkumu, man vajadzēja attapties agrāk. Jūs paliksiet, protams, pie manis uz pusdienām, vai ne? Mana ala ir tepat līdzās, diena griežas uz otru pusi, un jūs esat laipni lūgts, pacie­nāšu, kā varēšu!

— Tas ir ļoti mīļi un brālīgi no jūsu puses, — atsau­cās Kuģužurks. — Tiešām, jau sākumā es jutos izsalcis, bet, kad tik nelaimīgi pieminēju tās austeres, vēders gluži čokurā sarāvās. Bet vai jūs nevarētu iznest ēdamo ārā? Man nekad netīk līst pazemes ūķos, ja vien tā nav spiesta lieta, un turklāt, iekams mēs pusdienojam, es vēl daudz

ko varētu pastāstīt par saviem ceļojumiem un jauko dzīvi… vismaz man pašam tā liekas ļoti jauka, un, cik noprotams pēc jūsu uzmanīgās klausīšanās, arī jūs tā saista un valdzina; turpretim, ja iesim iekšā, viens pret simtu, ka es turpat uz vietas aizmigšu.

— Nu tas tik ir brīnišķīgs priekšlikums! — Ūdens- žurks iesaucās un steidzās uz savu aliņu. Tur viņš sameklēja ciemakukuļu grozu un salika tanī vienkāršas ēdamlietas, tad, atcerējies viesa izcelšanos un gaumi, papūlējās ielocīt grozā vai jardu garu frančmaizi, ielika desu, no kuras cirtās ķiploku aroms, sieru, kas raudāja taukainas asaras, un paķēra krietnu garkakļa pudeli salmu pītenī; tajā bija sakrāts un iesprostots pats saules kvēlums no dienvidu kalnu piegāzēm. Tā apkrāvies, Zurks steidzās atpakaļ, cik ātri vien spēdams, un labsajūtā pie­tvīcis klausījās, kā vecais jūrasbraucējs uzteica viņa gaumi un attapību, kad abi kopā izkravāja grozu un sari- dāja visus labumus turpat zālē.

Salkumu kaut cik remdinājis, Kuģužurks turpināja stāstu par savu pēdējo braucienu, izvadāja kāro klausī­tāju pa Spāņuzemes ostām, izsēdināja krastā Lisabonā,

Oporto un Bordo, iepazīstināja ar skaistajām Kornvolas un Devonas piestātnēm, tad devās tālāk pa Lamanšu uz savu pēdējo ostu, kur, izkāpjot malā pēc nebeidzamās šūpošanās, vētrām un negaisiem, viņš sajutis pirmos spē­cīgos impulsus, iekšēju aicinājumu sākt kaut ko jaunu un, šīs idejas iekvēlināts, steidzies prom no piekrastes dziļi iekšzemē, ilgodamies izmēģināt dzīvi klusā lauku sētā tāltālu no jūras bangām, tik vienmuļām un apni­cīgām.

Stāstījuma apburts, satraukumā trīcēdams, Ūdens­žurks jūdzi pēc jūdzes sekoja lielajam dēkainim — pāri bangainiem jūraslīčiem, cauri pārpildītiem reidiem, pāri ostu barjerām paisuma viļņa mugurā, augšup pa līkumo­tām upēm, kur aiz spēja pagrieziena slēpjas mazas, rosī­gas pilsētiņas … līdz beidzot Kuģužurks pameta viņu, gauži noskumušu, kādā muļķīgā iekšzemes fermā, par kuru Ūdensžurks pat dzirdēt negribēja.

Tikmēr pusdienas jau bija paēstas, un kuģiniekam, kurš bija iestiprinājies un manāmi atžirdzis, balss ievib- rējās spriegāk un acis spīdēja kā tālīnas bākas ugunis; viņš piepildīja sev glāzi ar sarkano, dzirkstošo dienvidu saules dzērienu un, tuvāk pieliecies, sagūstīja Ūdensžurka skatienu savās kvēlajās acīs un runādams turēja klausī­tāju ar visu sirdi un dvēseli savā varā. Lielā dēkaiņa redzokļos cēlās un grima tēraudzili zaļganas Ziemeļjūru bangas ar putu krēpēm pār muguru un no glāzes pretī blāzmoja dedzinošs rubīns, kas šķita kā īstas dienvid- zemju sirdsasinis, un tās pulsēja viņam, Ūdensžurkam, kuram bija drosme atbildēt uz šiem sirdspukstiem. Abas radniecīgās stihijas — bangojošais tēraudzilums un ne­atlaidīgā rubīnkvēle — apbūra, sasaistīja un pakļāva dzīvnieku savai varai, laupot visus dvēseles spēkus. Miera pilnā apkārtējā pasaule spēcīgā staru kūļa priekšā atkā­pās un pārstāja būt. Un stāstījums, brīnišķais stāstījums pludot pludoja!… Vai tā bija viscaur tikai runa vai varbūt brīžam jau dziesma — ritmiska skandēšana, jūr­niekiem paceļot pilošu enkuru, ziemeļrīteņa melodiskā

sanoņa nospriegtās vantīs, zvejnieku dzies­ma, velkot tīklus uz aprikožu krāsas saul­rieta debesu fona, jeb varbūt ģitāras vai mandolīnas strinkšķi gondolā vai turku lai­viņā? Un vai tas viss nepārvērtās par vēju gaudām — sākumā tikko jaušamām, tad aizvien skaļākām, griezīgi spalgām, pāraugot ne­gantā svelpoņā — apdziestot, norimstot par klusu dzies­miņu, kad gaiss dūc gar piepūstās buras virveseģi? Visu to šķita dzirdam apburtais klausītājs Ūdensžurks, vēl arī izsalkušo kajaku un lielo ķīru klaigas, plīs­tošo bangu dobjo pērkonu un krastmalas oļu protesta šņukstus. Tad no jauna atdzima valoda, vārdi, un ar pukstošu sirdi viņš sekoja dēkainiem piedzīvojumiem ostās — kautiņiem, bēgšanām, draudzības slēgšanām un riskantām avantūrām —, meklēja salās apslēptus dārgu­mus, klusās lagūnās makšķerēja un augām dienām zvil­nēja baltās pludmales smiltīs; tad klausījās stāstus par dziļūdens zveju un sidrabainu zivju lomiem, ko izvelk ar jūdzi garu tīklu, par pēkšņām nāves briesmām, kad aklā bezmēness naktī tu dzirdi pret klintīm plīstošu bangu troksni vai piepeši augstu virs tevis no miglas iznirst okeānu lainera milzīgais snīpis; un beidzot — par lai­mīgu mājāspārnākšanu, kad zemesrags apbraukts un iemirdzas ostas ugunis, un uz mola neskaidri iezīmē­jas sagaidītāju bariņi; priecīgi noskan sveiku saucieni, tiem seko kabeļtauvas slapjais plakšķis, un smagiem soļiem tu aizkāp augšup pa kraujo ieliņu uz turieni, kur tevi sagaida mājīgi, gaiši logi, aizvilkti sārtiem aiz­kariem.

Beidzot, it kā sapnī, Zurkam šķita, ka lielais dēkainis ir piecēlies kājās, bet viņš aizvien vēl runāja, aizvien vēl turēja zvēriņu savu tēraudpelēko acu valgos.

— Un tagad, — balss klusi stāstīja, — es dodos atkal ceļā, prom un prom uz dienvidvakariem vēl daudzas ga­ras, putekļainas dienas, līdz sasniegšu jūras krastā mazu, pelēku pilsētiņu, kas man labi pazīstama un kas ar vienu sānu kraujā pieglaužas pie ostas. Caur tumšām vārtu velvēm tur var redzēt lejup aizstiepjamies akmens kāpnes, pār kurām karājas iesārteni baldriānu čemi: to galā spulgo dzidri zila ūdens lāsmiņa. Mazās laiviņas, kas stāv piesietas pie riņķiem vai paceltas uz vecā dambja, ir izkrāsotas tikpat spilgtas kā manā bērnībā, kad rāpoju tanīs iekšā un ārā bez sava gala; tur laši lēkā paisuma viļņa mugurā, makreļu bari spēlējas un šaudās aiz ostas moliem un dienunnakti gar logiem slīd lielie kuģi, ienāk­dami piestātnēs vai dodamies atklātā jūrā. Agrāk vai vēlāk tur iegriežas visu jūrasbraucēju tautu kuģi, un kādā jaukā dienā arī manim nolemtais tur izmetīs enkuru. Es nesteigšos, būšu pacietīgs, tveršu to stundu, to brīdi, kad īstais nostāsies, ilgodamies pēc manis, izgriezts upes vidū un piekrauts līdz lūpai, ar priekšbomi badīdams uz ostas lejasgalu. Un es nokļūšu uz šī kuģa — ielēkšu kādā laivā vai aizlīdīšu pa kabeļtauvu, un kādu rītu mani izraus no miega matrožu smagie soļi un dziesmas, enkur- trices klinkstoņa un ķēdes žvadzoņa, tai priecīgi skrienot iekšā uz klāja. Mēs pacelsim klīverus, fokburu, un, kuģim uzņemot gaitu, baltās mājiņas ostas pusē līgani aizslīdēs garām, un mūsu ceļojums būs sācies! Arvien ātrāk skrie­dams uz zemesragu, kuģis sa­plauks viss pilnās burās, un tad , - - uzreiz, pametot iekšējos ūdeņus, plašā, zaļganā atklātā jūra slapjām pļaukām sāks bliezt tam pa sāniem, un tas sasvēr­sies slīpi, ieguldams vējā un uzņemdams kursu — uz dien­vidiem!