Greiems Kenets - Vējš vītolos

— Lai es atļautu jums stūrēt? — sieva pārjautāja un smējās. — Te vajag drusku mākas, lai baržu pareizi no­stūrētu! Turklāt tas ir smags darbs, un man tā gribas jūs iepriecināt. Nē, nē, jums lai tiek veļas mazgāšana, tā jums patīk, bet es palikšu vien pie stūrēšanas — taču man zināma lieta. Mazgājiet vien — gan sev pašai, gan arī man par prieku!

Krupis nu bija iedzīts strupceļā. Dzīvnieks pameta acis uz vienu pusi, uz otru, lūkodams bēgt, tomēr viņi

atradās pārāk tālu no krasta, lai to aizsniegtu lēcienā, un dzīvnieks truli padevās liktenim. «Ja reiz tā sanācis,» viņš izmisis domāja, «jebkurš muļķis, manuprāt, var iz­mazgāt veļu!»

Dzīvnieks paņēma no kajītes toveri, ziepes, visu nepie­ciešamo, uz labu laimi izvēlējās dažus apģērba gabalus, cenzdamies atcerēties, ko bija redzējis darām veļasmājā, kad nejauši reiz ieskatījās pa logu, un stājās pie darba.

Pagāja krietna pusstunda, un tās laikā Krupis ar katru minūti saskaitās arvien vairāk un vairāk. Lai ko viņš darīja, likās, it nekas apģērba gabaliem nebija pa prātam un nespēja tiem palīdzēt. Dzīvnieks gan centās tos pierunāt, gan iepļaukāja, gan uzdeva tiem ar dūri — nekā! Veļa ņirdza pretim no tovera tāda pati kā iepriekš, aplipuši ar vecajiem grēkiem un laimīga savā netīrībā. Kādu reizi vai divas viņš pameta skatu pār plecu uz lai- vinieci, bet tā šķita raugāmies tikai uz priekšu, pilnīgi iegrimusi baržas stūrēšanā. Briesmīgi smeldza mugura, un Krupis ar izbailēm pamanīja, ka āda uz rokām savil- kusies krunkās. Un viņš tā lepojās ar savām ķepiņām! Dzīvnieks klusībā izgrūda tādus lāstus, kādi nekad ne­drīkstētu nākt pār lūpām ne veļasmazgātājām, ne krup­jiem, un ziepju gabals jau piecpadsmito reizi izslīdēja no rokām un pazuda toverī.

Skaļš smieklu rēciens lika dzīvniekam izslieties un paraudzīties apkārt. Laiviniece atgāzusies smējās, kratī­damās pie visām miesām, kamēr no acīm viņai izsprāga asaras un sāka tecēt pār vaigiem.

— Es visu laiku jūs vēroju, — smieklos rīstīdamās, baržas stūr­mane teica. — Tā jau domāju, ka jūs no sākta gala te velnu dzenat, tik puķaini izrunādamās. Ak, kāda veļasmazgātāja, vai dieviņ! Ne trauku lupatu savu mūžu nav izmaz­gājusi, varu saderēt!

Dusmas, kas Krupī vārīties vārījās jau krietnu brīdi, nu meta mutuli pāri malām, viņš pilnīgi zaudēja savaldī­šanos.

— Ak jūs prastā, zemiskā, resnā baržasbāba! — viņš iekliedzās. — Kā jūs iedrošināties tā runāt ar augstāk stāvošām personām? Veļastantiņa, ak tā gan! Jums nāk­sies iegaumēt — es esmu Krupis, plaši pazīstamais, cie­nījamais un ievērojamais Krupis! Pašlaik varbūt esmu drusciņ kritis nežēlastībā, taču tādēļ kaut kādai baržas- bābai nebūs ļauts smieties par mani!

Laiviniece panācās tuvāk un no platmales apakšas ieurbās viņā ar vērīgu, ciešu skatu.

— Ak, tad tāds jūs esat! — viņa iesaucās. — Kaut kas nedzirdēts! Pretīgs, glums un riebīgs krupis! Un vēl manā tīrajā, skaistajā laivā! Nu nē, to nu es necietīšu!

Viņa uz brīdi palaida vaļā stūres airi. Resna, mūsaina roka izšāvās uz priekšu, notvēra Krupi aiz priekškājas, otra mirklī sagrāba pakaļkāju. Tad pasaule apsviedās otrādi, barža likās viegliņām aizlidināmies pāri debess velvei, vējš iesvilpās ausīs, un Krupis juta, ka griezda­mies vien lido pa gaisu.

Kad viņš ar skaļu plunkšķi beidzot iekrita ūdenī, tas rādījās krietni vēss, tomēr aukstums nespēja apdzēst lep­nības garu, nespēja veldzēt briesmīgo dusmu karstumu. Sprauslodams dzīvnieks iznira virspusē un, kad bija no- rausis no acīm ūdenszāles, uzreiz pamanīja laivinieci — tā skatījās atpakaļ pār projām slīdošās baržas pakaļgalu un smējās pilnā kaklā, un Krupis klepodams, rīstīdamies nozvērējās par to viņai bargi atmaksāt.

Dzīvnieks enerģiski airējās ar visām četrām uz malu, taču katūna brunči stipri traucēja kustības, un, kad viņš beidzot samanīja zemi zem kājām, pagalam smagi bija paša spēkiem vien uzrāpties stāvajā krastā. Pēc tam pā­ris, trīs minūtes viņam vajadzēja pagaidīt, iekams atguva dvašu, bet tad viņš, saņēmis ar ķepām slapjos brunčus

uz augšu, metās skriet, joza, cik ātri vien varēja, sašu­tumā smakdams, pēc atriebes slāpdams.

Kad Krupis nonāca iepretī baržai, laiviniece aizvien vēl smējās.

— Veļastantiņ, — viņa sauca, — izlaidiet nu sevi caur veļas rulli! Izpletējiet grumbas no vaigiem un ielie­ciet ilgviļņus, tad būsiet diezgan izskatīgs krupis!

Bet dzīvnieks ij nedomāja apstāties, lai viņai atbil­dētu. īstā atmaksa, kādas viņš alka, nebija vis lēti vārdi, kas vējos izgaist, lai gan prātā iešāvās dažs labs teiciens, ko viņš labprāt būtu atsviedis pretī. Tas, ko viņam īsteni vajadzēja, bija vēl gabaliņu priekšā. Skriedams kā vējš, Krupis panāca zirgu, atmetināja strūgas virvi, nosvieda to zemē, bez pūlēm uzlēca lopiņam mugurā un, neprātīgi spārdīdams ar papēžiem sānos, uzdzina to aulekšos. Viņš laida rumaku pāri laukam — prom, tikai prom no strūdzi­nieku takas! — līdz uzgrieza uz grambaina zemesceļa. Pametis skatu atpakaļ, viņš vēl redzēja, ka barža uzsē­dusies kanāla pretējā krastā un sieva mežonīgi plivina pa gaisu rokas un kliedz:

— Stāt! Stāt! Stāt!

— Ir jau dzirdēta tāda dzies­miņa, — Krupis nosmējās, bukņī- dams zirgam sānos un lēkšiem vien laizdams tālāk.

Strūgas vilcējs tomēr nespēja ilgi aulekšot, viņa gaita drīz pār­tapa rikšos un rikši — lēnos soļos, bet Krupim ar to bija diezgan: dzīvnieks labi zināja, ka viņš vis­maz kustas uz priekšu, toties liel­laiva stāv uz vietas.

Garastāvoklis jūtami uzlabojās, jo tas bija smalks darbs, ko viņš paveicis. Apmierināts, saulītē sildīdamies, dzīvnieks kratījās zirga mugurā, vadīdams to pa sānce­ļiem un takām un cenzdamies nedomāt par to, cik ilgi nav dabūjis kārtīgi paēst, un kanāls tikmēr palika arvien tālāk un tālāk aizmugurē.

Daudz jūdžu viņš bija tā nojājis, snauduļodams siltajā saulē, kad zirgs piepeši apstājās, nolieca galvu un sāka plūkt zāli; trūkdamies no snaudiena, Krupis tik tikko no­turējās, nenovēlies no zirga muguras. Krupis pavērās apkārt un redzēja, ka atrodas plašās kopu ganībās, kuras, cik tālu sniedza skats, bija izraibinātas ar irbuleņu un kazenāju puduriem. Turpat netālu stāvēja putekļiem klāta kulba, tai blakus uz otrādi apvāzta spaiņa sēdēja čigāns, pīpi kūpinādams un vērdamies plašajā pasaulē. Viņam līdzās liesmiņas laizīja salauzītus žagarus, uz uguns karājās ķeta katliņš, kurā kaut kas burbuļoja un gulgoja, pūzdams gaisā vieglus garaiņu mākulīšus. Un smaržas — siltas, kuplas, treknas — virmoja, dancoja un griezās, lai beidzot savītos īstenā, garšīgā, vienotā kopsmaržā, kas šķita kā pašas dabas dvēsele, iemājojusi šinī veidolā un parādījusies saviem bērniem, — patiesa dievība, mājības un labsajūtas māte. Krupis nu skaidri saprata, ka iepriekš nemaz nav bijis īsti izsalcis. Tas, ko viņš bija izjutis rīta pusē, rādījās tikai kā sīks nelabumiņš. Bet

tagad nu gan viņu sagrāba salkums, patiess un neapšau­bāms, un tūlīt pat vajadzēja to remdināt, citādi varēja notikt kaut kas briesmīgs un nelabojams. Krupis pār­laida čigānam pētījošu skatienu, domās apsvērdams, kas būtu vieglāk: sadot vīram pa kaklu vai pieglaimoties? Tā viņš sēdēja zirga mugurā, ostīdams gaisu un skatī­damies uz čigānu, un sēdēja arī čigāns, kūpināja pīpi un lūkojās pretim.