Greiems Kenets - Vējš vītolos

Tad viņam atkal uznaca dziedama reize, un viņš rava vaļā spalgā balsī:

— Auto aiziet — pup-pup-pup! — Pa lielceļu kā jupis! Kas gan to dīķī iestūrē? Tas meistarpuika Krupis!

Ak, kas es par gudrinieku! Tik gudrs, tik gudrs, tik varen gu …

Neliels troksnis kaut kur aizmugurē lika satrūkties un pagriezt galvu. Ak šausmas! Ak tu posts un negals!

Šoferis savās ādas getrās un divi liela auguma poli­cisti skrēja šurp, ko jaudāja, pār labības tīrumu.

Nabaga dzīvnieks uztrūkās no zemes un ņēma kājas pār pleciem, sirdij kūleņiem kūleņojot.

— Ak manu dieviņ, — viņš dvesa, — kāds es esmu ēzelis! Kāds uzpūtīgs un nepiesardzīgs ēzelis! Un atkal izlielījos! Un atkal dziedāju, klaigāju! Sēdēju un dzesi­nāju muti! Ak dieviņ! Vai manu dieviņ! Va-ī dieviņ!

Krupis paskatījās atpakaļ un pārbijies ieraudzīja, ka vajātāji viņu panāks. Dzīvnieks gan šausmīgi joza, taču visulaik šķielēja atpakaļ un redzēja, ka tie trīs neatlai­dīgi tuvojas. Viņš centās, cik spēja, bet krupis ir tukls dzīvnieks, kājas tam īsas, un naidnieki jau bija klāt. Bēg-

lis jau dzirdēja viņu soļus te­pat aiz muguras. Nevērodams vairs, kur drāžas, viņš mežo­nīgi, akli rāvās uz priekšu, šķielēdams pār plecu uz sa­viem priekā starojošiem ienaidniekiem, kad piepeši zeme apakš kājām pazuda un — plunkš! — dzīvnieks iegāzās līdz ausīm dziļos, te­košos ūdeņos, kas rāva līdzi ar tādu spēku, ka pretī turē­ties nebija iespējams, un tikai tad viņš saprata, ka, akli un izmisīgi skriedams, ir iedrā­zies taisni upē!

Dzīvnieks iznira virspusē, ķērās pie niedrēm un mel­driem, taču straume rāva tik stipri, ka tie izšļuka no ķepām.

— Au … — nabaga Krupis izelsa, — lai es jebkad vēl zagtu auto … Lai jebkad dziedātu kaut vienu lielīgu dziesmu! … — Viņš nogāja zem ūdens, tad uzkūlās atkal augšā — aizrijies un bez elpas; pēc brīža viņš pamanīja iepretī krastā turpat virs galvas prāvu, tumšu alu, un, kad straume viņu nesa tai garām, dzīvnieks izšāva no ūdens ķepu, iekrampējās alas krantī un nelaidās vaļā. Tad pamazītēm un ar milzu piepūli viņš tiktāl izvilkās no ūdens, lai atspiestos ar elkoņiem uz krants; tā bēglis elsdams un pūzdams karājās tur kādu brīdi, galīgi pagu­ris. Un, kamēr viņš tā elsa un kamēr viņš tā pūta, lūko­damies tumšajā alā sev pretī, sīka, spoža guntiņa uzdzirk­stīja un noplaiksnījās alas dziļumā, tuvodamās Krupim. Un, kamēr tā tuvojās, tai apkārt pakāpeniski izauga pur­niņš, tik mīļš un tik pazīstams. Brūngana, maza seja ar ūsiņām. Nopietns, ieapaļš ģīmītis ar glītām austiņām un zīdainu spalvu. Tas bija Ūdensžurks!

Zurks pasvieda glīto, brūngano ķepiņu, cieši nogrāba Krupi aiz skausta, tad ar lielu spēku cēla un vilka, un smagais, piemirkušais dzīvnieks lēnītēm, bet droši pārvē­lās pāri alas apmalei un nostājās beidzot priekštelpā sveiks un vesels, gan, jāatzīst, dūņām un zālēm aplipis, un ūdens straumēm vien tecēja tam no drēbēm, tomēr laimīgs un pacilāts garā, tāds pats kā agrākos laikos, jo atkal reiz bija drauga mājā, triki un slapstīšanās beigu­sies, pārģērbšanos, izlikšanos un viltību varēja likt pie malas — tas viss bija viņa kārtas necienīgi un turklāt prasīja tik milzīgas pūles.

— Ak, Zurciņ! — Krupis iesaucās. — Es esmu izgājis caur tādu elli, kopš pēdējoreiz redzējāmies, ka tu to ne­vari pat iedomāties! Kādas vajāšanas, kādas ciešanas, un tās visas es panesu kā patiesi dižciltīgs dzīvnieks! Tad pārģērbšanās un bēguļošana, slapstīšanās un izlikšanās, un tas viss tik smalki izdomāts un nostrādāts, ka … Būt cietumā — un izsprukt laukā, nu protams! Tikt iemestam kanālā — un izpeldēt krastā! Nolaupīt zirgu — un pār­dot par baltu naudu! Apvest visus ap stūri un likt, lai visi danco pēc tavas stabules! E-ek! Es gan esmu slīpēts Krupis, bez kļūdām un vainām! Un ko tu domā, kāds bija mans beidzamais varoņdarbs? Pag, vienu mirklīti, es tūlīt izstāstīšu …

— Krupi, — Zurks nopietni un stingri sacīja, — tūlīt kāp augšā un novelc šitos apskretušos katūna kankarus, kas agrāk droši vien piederējuši kādai veļassievai, notī­ries kārtīgi un apvelc kādu no maniem uzvalkiem, lai, nonācis lejā, izskatītos atkal pēc džentlmeņa, ja tu to vēl spēj, jo tik notašķītu, noskrandušu apšaubāma izskata tipu es nudien pirmo reizi redzu! Beidz plātīties un runāt pretī un ej! Aprunāsimies vēlāk!

Sākumā Krupis gribēja viņu pārtraukt, atcirst ko pretī — gana jau bija cietis ieslodzījumā, ka citi izrīko,

un te viss atkal sākas no gala, padomā tikai, žurka tāds, nekas vairāk! Tomēr, ieraudzījis savu atveidu spogulī virs drēbju pakaramā — novazāta melna aube, pavedi­noši nošķiebušies uz vienas acs, — viņš aprāvās un pa­klausīgi, pazemīgi devās pa kāpnēm uz Žurka ģērbistabu. Tur dzīvnieks pamatīgi nomazgājās, sakārtojās, apmai­nīja drēbes un ilgi stāvēja spoguļa priekšā, lepni un tīk- smīgi aplūkodams sevi un brīnīdamies, kādi gan nožēlo­jami muļķi bijuši visi tie, kas jel vienu mirkli varējuši noturēt viņu par veļassievu!

Kad Krupis atkal nokāpa lejā, pusdienas bija galdā, un dzīvnieks jutās bezgala priecīgs, tās ieraugot, jo šķita krietni pūlējies, daudz ko pārdzīvojis un paveicis kopš tā laika, kad čigāns viņu bija pabarojis ar karaliskajām brokastīm. Pie galda viņš izstāstīja Zurkam visus savus piedzīvojumus, jo plaši pakavēdamies galvenokārt pie paša atjautības, prāta spējām kritiskos brīžos un mākas ar viltu izkļūt no sarežģītām situācijām, un iznāca gan­drīz tā, ka nekādu bēdu un likstu nemaz nav bijis, vieni vienīgi jautri piedzīvojumi. Bet, jo ilgāk viņš runāja un dižojās, jo Ūdensžurks vērtās drūmāks un klusāks.

Kad stāstītājs bija izrunājis sausu muti, brīdi valdīja klusums. Tad Ūdensžurks teica:

— Tā nu ir, Krupīt, man negribas tevi sāpināt, jo tu jau tāpat esi daudz pārcietis; bet vai tu patiesi neredzi, ka pats sevi padari par pēdējo ēzeli? Tu taču nevari no­liegt, ka paša vainas dēļ tevi piemeklējušas visas šīs ne­laimes — rokudzelži, bada ciešana, vajāšanas, izsmiekls un pazemojumi —, kuru dēļ tev tika laupīta normāla dzīve, — un kaut kāda baržassieva vēl apkaunojoši ņem un iemet tevi kanālā! Par ko te būtu jāpriecājas? Par ko jāuzjautrinās? Un tas viss tikai tādēļ, ka tev vajag iet un zagt automašīnu! Pats zini, ka no mašīnām tev nekad nav bijis nekā cita kā vienas vienīgas nepatikšanas, sākot ar brīdi, kad tu kādu no tām pirmoreiz ieraudzīji. Bet, ja tev tā patīk, ka automašīnas padara tevi traku — un tā notiek, tiklīdz tu tiec pie stūres, — tad kāpēc tev tās

jāzog? Lauz savus kaulus un paliec par kropli, ja tas tik aizraujoši, pārmaiņas pēc nodzīvojies līdz pēdējam krek­lam — bet kālabad jātop par cietumnieku? Kad tu reiz nāksi pie prāta, padomāsi par saviem draugiem, lai tiem nebūtu no tevis jākaunas? Tev varbūt liekas — man ir liels prieks dzirdēt, piemēram, citus dzīvniekus izsakā­mies, kad gadās iet garām: redz, kur aizkāpj tas Zurks, kas draudzējas ar karātavputniem? …

Te nu parādījās Krupja dvēseles jaukākā iezīme — pēc dabas viņš bija gaužām labsirdīgs dzīvnieks un nekad neņēma ļaunā morāles sprediķi, ko tam nolasa viņa īste­nie draugi. Un, pat ļoti aizrāvies ar kaut ko, viņš spēja saskatīt arī lietas otru pusi. Un tādēļ, lai gan pa to brīdi, kamēr 2urks tik nopietni runāja, Krupim lauzās no krū­tīm dumpīgi iebildumi: «Bet tas taču bija lieliski! Trakoti lieliski!» — un brīžam izspruka savādas apspiestas ska­ņas, kas atgādināja tādu kā iespurgšanos vai nošņākša- nos, kāda rodas, atverot minerālūdens pudeli, — kolīdz Zurks bija beidzis, dzīvnieks grūti nopūtās un dziļā pade­vībā gaiši teica: