Greiems Kenets - Vējš vītolos

Negaidot čigāns izņēma no mutes pīpi un it kā starp citu ieteicās:

— Gribat izandelēt šamo sav zirdziņu?

Krupis galīgi apmulsa. Viņam nebija ne jausmas, ka čigāni ir ņipri uz zirgu pirkšanu un pārdošanu un ka šādu izdevību tie nekad nelaiž garām, un nebija ienācis prātā, ka to kulbas vienmēr taču ir kustībā un tām vaja­dzīgs kārtīgs vilcējspēks. Pārvērst zirgu naudā — kas to būtu domājis! Čigāna priekšlikums deva iespēju dabūt tieši to, kas viņam visvairāk nepieciešams, — skaidru naudu un krietnas brokastis.

— Ko? — viņš iesaucās. — Lai es pārdotu savu brī­nišķo, jauno zirdziņu? Nu nē, par to nevar būt ne runas! Ar ko tad es ik nedēļas vedīšu veļu uz mazgātavu? Tur­klāt es esmu tam dikti pieķērusies un zirdziņš mani vien­kārši dievina.

— Pamēģiniet, varbūt varat iemīļot arī ēzeli, — či­gāns ieteica. — Dažām tas izdodas.

— Šķiet, jūs nesaprotat, — Krupis runāja tālāk, — ka šis lieliskais zirgs jums ir daudz par labu. Viņš ir tīr- asiņu, jā, jā, pa daļai, nevis tāds, kā jūs domājat, bet, saprotams, gluži citāds. Heknijs, godalgots savā laikā . .. tas gan bija krietni sen, tādu jūs viņu neesat redzējis, bet arī patlaban pēc izskata vien tas ir skaidri manāms, ja jūs ko saprotat no zirgiem. Tomēr, starp citu, cik jums nebūtu žēl par šo jauno, spirgto kumeliņu?

Čigāns rūpīgi nopētīja zirgu, tad Krupi, tad atkal zirgu.

— šiliņš uz kāju, — viņš izmeta, novērsās un turpi­nāja sūkt savu pīpi, tādējādi vai visu pasauli gribēdams samulsināt un izvest no pacietības.

— šiliņš uz kāju? — Krupis iesaucās. — Lūdzu, man brītiņu jāparēķina, cik tur kopā sanāk!

Viņš norausās no zirga, palaida to ganīties, apsēdās pats pie čigāna, saskaitīja uz pirkstiem un sacīja:

— šiliņš uz kāju? Nūja, tad sanāk apaļi četri šiliņi un vairāk nekā. Nē, ij prātā nenāk par četriem šiliņiem iztir­got tādu jauku, spraunu zirdziņu!

— Nu labi, — čigāns sacīja, — es pateikšu, cik es došu. Es maksāšu piecus šiliņus, un tas ir trīs šiliņi un vēl seši pensi vairāk, nekā tāds zirgs ir vērts. Tas ir mans pēdējais vārds.

Krupis ilgi sēdēja, smagi domāja. Viņš bija izbadējies un bez pensa kabatā, un droši vien vēl krietnu gabalu no mājām, cik tālu — to viņš nezināja, un naidnieki, iespē­jams, vēl arvien viņu meklēja. Šādā gadījumā pieci šiliņi nudien var izrādīties prāva naudas summa. Bet, no otras puses, tas nepavisam nelikās daudz par zirgu. Nūja, to­ties viņš šo rumaku dabūjis par baltu velti, tādējādi viss, ko viņš saņem, ir tīrais ieguvums! Beidzot viņš stingri sacīja:

— Tā, čigānonkul! Tagad es sacīšu, kā esmu ar mieru, un tas būs mans pēdējais vārds. Jūs maksāsiet man sešus šiliņus un sešus pensus, tas būtu naudā; bez tam jums papildus jādod man krietnas brokastis, cik es spēju vienā piesēdienā apēst no šī katliņa, kas pūš visu laiku tik brī­numjaukus, vilinošus garaiņus. Par to es jums dodu pretī savu skaisto, gudro zirgu ar visām skaistajām sakām un slejām, kas viņam mugurā, — tās es piemetu klāt gluži bez maksas. Ja jums ar to nav diezgan, tad sakiet — un es jāšu tālāk. Tepat tuvumā man zināms kāds cilvēks, kas jau gadiem ilgi kāro šo lopiņu pirkt.

Čigāns sāka briesmīgi kurnēt un šķendēties, sak —ja viņš bieži tā rīkotos, tad paliktu pliks un nabags. Tomēr galā viņš izmakšķerēja no savu bikškabatu dziļumiem

zāniem, zaķiem un trušiem, pāvu vistiņām, pērļu vistiņām un vēl no kādiem pāris, trīs medījumiem. Gandrīz vai iebrēkdamies, Krupis paķēra šķīvi klēpī un nu tikai stūma vaigos, stūma vaigos, prasīja vēl un vēl, un vēl, un čigānonkulis viņam to nenoskauda. Dzīvniekam likās — savu mūžu viņš nav baudījis tik sātīgas brokastis.

Kad vēders bija tik pilns ar virumu, ka šķita — lie­lāku kravu tas vairs nevarēs uzņemt, Krupis cēlās kājās, teica čigānam «sveiki» un bezgala sirsnīgi atvadījās no strūgas vilcēja; čigāns, labi pazīdams apkārtni, izstāstīja viņam ceļu, un dzīvnieks no jauna devās tālāk visjaukā­kajā omā, kāda vien iespējama. Tagad viņš, jānudien, bija pavisam cits Krupis, pēdējās stundas laikā pārvērties vai līdz nepazīšanai. Saulīte gaiši staroja, samirkušie brunči metās tikpat kā sausi, kabatā atkal šķindēja nauda, un tuvāk un tuvāk nāca mājas un draugi, un dro­šība, un — kas visjaukākais — vēders bija pilns ar sātīgu barību, siltu un spēcinošu, un dzīvnieciņš jutās liels un stiprs, un bezrūpīgs, un gaužām apmierināts pats ar sevi.

Jautri soļodams, Krupis atcerējās savus pieredzēju­mus, bēgšanu, un raugi — ikreiz, kad bija sanācis pavi­sam ļauni, viņš allaž bija mācējis atrast izeju; prieks un lielīgs lepnums pildīja viņa sirdi.

naudas kulīti un noskaitīja Kru­pim ķepā sešus šiliņus un sešus pensus. Tad čigāns uz brīdi pa­zuda kulbā un atgriezās ar prāvu skārda šķīvi, nazi, dak­šiņu un karoti. Viņš piešķieba katliņu, un brīnumaina, karsta gaļas viruma straume salija šķīvī. Tas patiešām bija pats gardākais gaļas sautējums pasaulē, savārīts no irbēm, fa-

— O-ho-ho-o! — viņš pats sev uzsauca, maršēdams pa ceļu, degunu gaisā. — Kas es par varen gudru Krupi! Un nav patiesi neviena dzīvnieka pasaulē, kas gudrībā

varētu sacensties ar mani! Naidnieki mani iesloga cie­tumā, visapkārt sargi, uzraugi nomodā dienu un nakti — un es aizšmaucu viņiem visiem gar degunu ar milzu veik­lību, ko vēl dubulto drosme! Viņi drāžas man pakaļ ar lokomotīvi, nāk virsū ar policistiem un revolveriem — un es tiem pasitu knipi zem deguna un nozūdu, smiedamies pilnā kaklā. Kā par sodību mani ņem un iemet kanālā šitā negantā, resnā baržassieva! Nu, un kas iznāk? Es izpeldu krastā, notveru viņas zirgu un gavilēdams aizauļoju; pār­dodu zirdziņu, dabonu pilnas kabatas ar naudu un vēl paēdu karaliskas brokastis! O-ho-ho-o! Es tak esmu visu krupju Krupis, cēlais un slavenais veiksminieks Krupis!

Viņš piepūtās tik ļoti lepns, ka sacerēja dziesmiņu pats sev par godu un dziedāja to pilnā kaklā, lai gan nebija neviena, kas šo priekšnesumu varētu klausīties, tikai pats dziedātājs. Tā droši vien ir vislielīgākā dziesma, kādu dzīvnieks jebkad ir sacerējis.

Ir pasaulē bijuši varoņi diži, To vēstures grāmatas rāda, Tomēr neviens nav tik slavens Kā misters Krupis, pēc vārda.

Oksfordas gudrie, tie zina it visu, Ko vien ir iespējams zināt; Tomēr neviens no tiem nezin ne pusi, Kas misteram Krupim ir zināms!

Sēž dzīvnieki Noasa šķirstā un raud, Asaras straumēm tiem pludo. Kurš iesaucās: — Zeme! Priekšā ir zeme! — Tas misters Krupis bij — lūdzu!

Zib zobeni, armija salutē braši, Pa laukumu iedama garām. Vai karalis tas? Sers Kičeners? Nē! Tas — misters Krupis jo sparīgs.

Karaliene un galma dāmas pie loga Sēž savā pilī un rokdarbus strādā. Sauc karaliene: — Kas ir tas cēlais vīrs? — Teic dāmas: — Tas misters Krupis, pēc vārda.

Dziesma tādā garā turpinājās vēl krietnu brīdi, tomēr tā bija tik briesmīgi pašslavinoša, ka labāk atstāt to ne­uzrakstītu. Te ir tikai daži mērenākie pantiņi.

Viņš soļoja dziedādams un dziedāja soļodams un pie­pūtās ar katru mirkli resnāks. Taču dzīvniekam drīz nā­cās pieredzēt, ka lielība naudu nemaksā.

Pieveicis vēl dažas jūdzes pa lauku gatvēm, Krupis sasniedza plašo lielceļu un, uzgājis uz tā un pārlaidis skatienu baltajai ceļa lentei, pamanīja tālē iezīmējamies tumšu punktu, kas izpletās traipā, tad plankumā, līdz pārvērtās par kaut ko bezgala tuvu un mīļu, un divkāršs taures pūtiens, tik brīnišķīgs un labi pazīstams, sasniedza viņa ausis.