Greiems Kenets - Vējš vītolos

Šinī agrajā vasaras rītā pasaule visa piederēja viņam! Rasas pielijušais mežs, pa kuru dzīvnieks gāja, stāvēja vientulīgs un kluss; zaļie lauki, kas nāca aiz meža, bija dāvāti viņam, lai Krupis varētu rīkoties ar tiem pēc sirds patikas; pat lielceļš, kad dzīvnieks to sasniedza, — arī tas šinī tukšajā pamestībā šķita kā noklīdis suns, kas atsaucīgs luncinās pretī, viņa draudzību diedelēdams. Krupis tomēr lūkojās pēc kāda, kas mācētu runāt un spētu pasacīt, uz kuru pusi viņam jāiet. Ja sirdsapziņa tīra, prāts viegls, nauda kabatā un neviens nerikšo apkārt okšķerēdams, lai aizrautu tevi atkal uz cietumu, tad jau vienalga, tad jau var iet, nenieka nebēdājot, kur tikai ceļi rāda un aicina. Bet tādam saprātīgam dzīvniekam kā Krupim tas nepavisam nebija vienalga, viņš varēja vai iespert lielceļam ar kāju par to, ka tas tik bezpalīdzīgi kluss, kad katrs mirklis no liela svara!

Laucinieciski atturīgajam lielceļam drīz pievienojās tā kautrīgais mazais brālis ūdensceļš — kanāls; tas pa­stiepa roku un uzticīgi, paļāvīgi sāka tecēt blakus, tāds pats kluss un atturīgs pret svešiniekiem. «Pie velna tā­dus!» Krupis norūca zem deguna. «Bet viens tomēr skaidrs: no kaut kurienes tie abi nāk un kaut kur aiziet. Bet ko tu šiem padarīsi, krupis būdams?» Un viņš pacie­tīgi soļoja tālāk gar ūdensmalu.

No līkuma gar kanālmalu, strūgu vilkdams, iznāca vientulīgs darba zirgs; tas smagi kāpa uz priekšu, it kā grūtās domās nogrimis. No virves dzeņaukstīm, kas bija piesietas saku valgiem, aizstiepās šmauga trose, gan cieši nostiepta, bet lielā garuma dēļ nolīkusi, un izliekuma lejasdaļā no tās krita ūdens lāses kā pērles. Krupis pa­laida zirgu garām un apstājās, gaidīdams, ko liktenis viņam sūtīs.

Ar strupo priekšvadni slaidi saviļņodama kanāla mie­rīgo virsmu, šurpu slīdēja liellaiva; tās gaiši krāsotā augšmala bija vienā līmenī ar strūdzinieku taku, un uz klāja stāvēja tikai kāda drukna sieva linaudekla platmaļu cepuri galvā, ar muskuļotu roku turēdama stūres airi.

— Jauks rītiņš, kundze! — piebraukusi blakus, viņa uzsauca Krupim.

— Jauks, kundzīt, jauks, kā sacīt jāsaka! — Krupis laipni atsaucās, turēdamies pa strūdzinieku taku laivas stūrmanei līdzi. — Jauks rītiņš, sacīt jāsaka, visiem, kam nav lielas klapatas uz kakla kā man. Te, paraug, izpre­cētā meita man ātro ziņu atlaidusi, lai steidzoties pie viņas, un es ar skrienu, nemaz nezinādama, kas tur šai lēcies, kas ne, tak bīdamās no tā ļaunākā, — jūs jau zināsiet, kundzīt, varbūt pati esat māte. Tā es pametu savu soli… es pie mazgāšanas, pie veļas ruļļa, jūs jau redzat, kundzīt… un atstāju mazos vienus, lai darās paši, kā māk, takšu pasaulē nav lielāku dauzoņu un blēņ­daru par manējiem, kundzīt… un vēl pazaudēju naudu un apmaldījos … Kas gan noticis manai meitiņai, ak vai, manu kundzīt, par to pat bail domāt!

— Kur tad, kundze, varētu būt jūsu precētās meitas mājas? — laiviniece ieteicās.

— Pie upes viņa dzīvo, kundzīt, upes malā, — Krupis skaidroja. — Tur netāl tāda smuka māja lai, Krupjapili sauc, tas ir te šaipusē … Varbūt jūs zinātu, kundzīt?

— Krupjapils? Kā nu ne, es pati braucu uz to pusi, — sacīja laiviniece. — Šis kanāls dažas jūdzes tālāk saplūst ar upi, tādu drusciņu augšpus Krupjapils, uz turieni viegli var aiziet kājām. Nāciet pie manis laivā, aizvizi­nāšu jūs to gabaliņu!

Viņa piestūrēja baržu gluži pie krasta, un Krupis, atzinības, pateicības pazemīgi murminādams, viegli uz­lēca uz klāja un apsēdās ar vislielāko gandarījumu. «Kru­pim atkal uzsmaida laime!» viņš nodomāja. «Es allažiņ tieku sveikā cauri!»

— Tātad jūs, kundze, strādājat pie veļas mazgāša­nas? — laiviniece laipni teica, baržai slīdot tālāk pa ka­nālu. — Un tas laikam ir arī gluži pateicīgs darbs — ja vien es neizsakos pārāk vaļīgi, tā spriezdama?

— Pats jaukākais darbiņš zemes virsū! — Krupis pacilāts atsaucās. — Visa zemākās kārtas muižniecība

nāk pie manis … negrib nevienu citu, kaut vai piemaksā, tik ļoti viņi atzīst mani! Redziet, kundze, savu amatu es māku caur un cauri, visam pati skatos pakaļ. Mazgāt, glu­dināt, cietināt, uztaisīt kungiem prīmā pletkreklus priekš viesīga vakara — viss tiek izdarīts manis pašas stingrākā uzraudzībā!

— Jūs taču nemazgājat visu to pati savām rokām? — laiviniece ar cieņu vaicāja.

— O, nē, man ir meitenes, — Krupis gaisīgi stās­tīja, — kādas divdesmit gabalas ik dienas lieku pie darba. Bet jūs jau zināt, kādas meitenes ir! Nekrietnas palaid­nes, nekas vairāk, es jums sacīšu!

— Nūja, kā tad! — laiviniece dedzīgi piekrita. — Bet, man domāt, jūs taču turat viņas pie kārtības, šitās slin­kās izlaidenes! Un vai jums pašai ļoti patīk mazgāt veļu?

— Veļas mazgāšana man trakoti patīk, es to vienkārši dievinu! — Krupis teica. — Lielāka prieka man nav kā iegremdēt abas rokas ūdens toverī! īsta bauda, kundzīt, varu jums apzvērēt!

— Kāda laimīga sagadīšanās, ka jūs sastapu! — lai­viniece piebilda, kaut ko pārdomādama. — Pats liktenis mūs abas savedis kopā!

— Kā, lūdzu … ko jūs gribējāt sacīt? — Krupis sabi­jies ievaicājās.

— Redziet, kas man nupat ienāca prātā, — laiviniece runāja tālāk. — Man arī patīk mazgāt veļu, tāpat kā jums, bet redz, kas par lietu — patīk vai nepatīk, man viss ir jāizmazgā vienai pašai, saprotams, tepat uz bar­žas kā patlaban. Un tad mans vecais — viņš allaž manās izšmaukt no saviem pienākumiem, pamezdams šito laivu manā ziņā, tā ka es ne brītiņu nevaru atlicināt pati sa­vām darīšanām. Pēc tiesas un taisnības patlaban te vaja­dzētu stāvēt viņam — vai nu turēt stūri, vai uzmanīt zirgu; par laimi, zirgam sajēgas diezgan, pats zina ceļu. Bet vecais aizlaidās ar suni — gribot nomedīt pusdienām kādu trusēnu. Teicās gaidīt mani pie nākamām slūžām.

Jā, var jau iznākt, ka sagaida ari, bet es viņam vis ne­ticu, kad viņš aizlaižas ar to suni — tas ir vēl briesmī­gāks nekā saimnieks. Un kā pa to lāgu lai tieku galā ar mazgāšanu?

— Ko nu lauzīt galvu par mazgāšanu! — Krupis attrauca; viņam nepavisam vairs nepatika par to ru­nāt. — Padomājiet labāk par trusēnu! Skaists, jauns, brangs trusis tas būs, varu derēt! Vai jums sīpoli ir?

— Es nespēju domāt ne par ko citu, kad priekšā stāv veļas mazgāšana! — baržas stūrmane atsvieda. — Taisni brīnums, kā jūs varat runāt par kaut kādiem trušiem, kad jums te paveras tik vienreizēja izdevība! Tur, kajītē, pašā kaktā, jūs atradīsiet samestas čupā visas netīrās lupatas. Ja jūs paņemtu kādus pāris, trīs pašus steidzamākos apģērba gabalus — tādai zinātājai kā jums es neņemšos sīkāk tos apstāstīt, tik acis uzmetot, jūs mirklī redzēsiet, kas un kā, — sviediet tos iekšā toverī, izmazgājiet, kamēr mēs braucam; kālab ne, tā jums būs lielākā bauda, kā pirmīt sacījāt, un man krietns atspaids! Jūs redzēsiet — toveris ir ērts un parocīgs, turpat ari ziepes, katls uz plīts, spainis, ar ko pasmelt no kanāla ūdeni. Tad es zināšu, ka jums ir pašai savs laika kavēklis, nebūs vairs te jākvern dīkā, skatoties apkārt un žāvājoties.

— Bet… varbūt ļaujiet man pastūrēt! — Krupis gluži sabijies ieteicās. — Tad jūs pati varētu ķerties pie veļas un izmazgāt to, kā jums tīk. Es varu vēl sabojāt jūsu drēbes, izdarīt kaut ko ne tā, kā vajag… Es ņemos vairāk ar vīriešu veļu un krekliem, tā ir mana specialitāte.